Foto: PantherMedia/Scanpix

– Vai vecumā ir arī kas skaists?
– O... Domāju, ka esejā "Pa logu" es runāju par sava veida skaistumu, kas piemīt sēdēšanai pie loga un vērošanas priekam, nejūtot vajadzību ar to kaut ko iesākt.
Intervija ar Donaldu Holu, Rīgas Laiks, 2014. gada aprīlī

Marta pirmajās dienās Latvijā fiksēti putnu pavasara migrācijas rekordi jeb agrākie putnu sugu novērošanas gadījumi Latvijā.
Agrākais lielā baltā gārņa novērojums Latvijā fiksēts 11.martā Kvāpānu zivju dīķos Rēzeknes novadā un Kaņiera ezerā, bet 12.martā Mazirbes apkārtnē dzirdēti migrējošas peļkājītes saucieni. Rekordists šogad bijis arī pelēkvaigu dūkuris – pirmais šīs sugas īpatnis manīts 14.martā Skrundas novada Rudbāržos.
LETA, 24.martā

Tehniski putnu vērošana ir process, kad vērotāja acis uztver un apziņa fiksē attēlu, ko rada gaismas, fotonu, plūsma, atsitoties pret kādu putnu. Kad veiksmīgs vērojums pārvērties par novērojumu, vairākumu cilvēku sāk urdīt jautājums – ko gan ar to iesākt? Kur likt tā zinātnisko, faktoloģisko vai emocionālo vērtību? Vai runa būtu par putnu, laika apstākļu, svara, vēlēšanu, politisko procesu vai vēl kā cita vērošanu, ar neitrālu vērošanu vērotājs parasti neaprobežojas, un tāds lielākoties arī nav bijis nolūks.

Vērošanai jābūt kādām sekām, darbībai, kādam produktam: prognozei, komentāram, rakstam, intervijai, ierakstam sociālajā tīklā, publicētai fotogrāfijai vai pētījumam. Tāpat kā mežā nepietiek tikai priecāties un vērot sēnes – tās mēdz noteikt, derīgās savāc un izmanto kādam praktiskam nolūkam.

Padomju laikā pret "vērotāju" izturējās nelabvēlīgi, jo vērošanai nebija praktiska labuma: vērotāju uztvēra kā tādu antisociālu elementu, kurš stāv malā un vēro, bet neiesaistās komunisma celtniecībā.

Vienkārša vērošana nav ierasta prakse arī mūsu kultūrā – teiksim, Latvijā nav tādas "ziedošo ķiršu vērotāju kustības", pat ja arī reizēm mēdz atcerēties, ka jāpavēro ievu ziedēšana, tomēr to nedodas vērot masveidīgi un attiecīgajā periodā tā nebūt neaizņem vērotāja uzmanības lielāko daļu.

Putnu vērošana arī nav atrauta no ārzemju ietekmes, vēsturiskās pieredzes un savas kultūras tradīcijām. Vikipēdijas angļu valodas šķirklī var noskaidrot, ka "birdwatching is the observation of birds as a recreational activity", proti, "putnu vērošana ir putnu novērošana kā atpūta".

Tā kā termins ienācis no angļu valodas, varētu domāt, ka latviešu šķirklī būs tas pats, tikai iztulkots, bet nē – tur rakstīts smalkāk: "Putnu vērošana ir hobijs, kas ietver putnu vērošanu dabā un parasti ir saistīts ar padziļinātu interesi par tiem, izpēti, kā arī iegūtās informācijas apkopošanu, ziņošanu par neparastākajiem novērojumiem putnu vērotāju vidē un profesionāliem ornitologiem."

Lai arī vikipēdija nav nekāds reprezentablais avots, tomēr šī definīciju atšķirība liek aizdomāties. Manis paša pieredze, kopš es nopietnāk interesējos par putniem, sākot ar 80. gadu otro pusi, putnu vērošanā, jeb, precīzāk, interese par putniem neizpaudās atpūtas vai izpriecas formā.

Savas putnu gaitas sāku ar saudzīgu "iesildīšanos" Rīgas Naturālistu stacijā, bet mana pirmā nopietnā pieredze aptuveni trīspadsmit gadu vecumā bija došanās dabā ar vienu no autoritatīvākajiem Latvijas ornitologiem Jāni Baumani. Ziemas dienā no saullēkta līdz pusdienlaikam Olaines izgāztuves krūmos gandrīz 20 grādu salā ar tīkliem ķērām un gredzenojām zīlītes, turklāt tas nebija darāms cimdos. Drēbes pamatīgi piesūcās ar smirdīgajiem izgāztuves dūmiem. Tēja ar citronu, ko vēlāk dzērām Jāņa Baumaņa dzīvoklī, vēl tagad izraisa priekšstatu par salšanas beigām.

Iekļūstot putnu amatieru lokā, bija tikai normāli iesaistīties arī brīvprātīgo darbā, vācot datus Ligzdojošo putnu atlantam, izejot maršrutus monitoringiem, palīdzot uzstādīt un kontrolēt putnu būrīšus, piedaloties migrējošo putnu uzskaitē, kādos saimniecības darbos un tamlīdzīgi. Vārdu sakot, mana interese par putniem pamazām pārvērtās par veselu rindu aktivitāšu, ko drīzāk jau varēja saukt par darbu. No visa ieguldītā laika apcerīga putnu vērošana noteikti aizņēma ļoti nelielu daļu. Putni bija jāpēta, nevis jāvēro.

Viegli iedomāties vairākas lietas, kuras putnu vērošanu ir izmainījušas. Jaunās tehnoloģijas ļauj sekot novērojumu rezultātiem ārzemēs un ziņot par novērojumiem praktiski uzreiz, tostarp publicējot attēlus. Iespēja dalīties ar redzēto un salīdzināt novērojumus ar citiem kļūst par svarīgu putnu vērošanas sociālo motivāciju, savukārt dalīšanās pieredzē uzlabo putnu noteikšanas kvalifikāciju un vērošanas metodes.

Aizvien pieejamākā un kvalitatīvākā putnu vērošanas optika – binokļi un teleskopi ļauj vērot putnus vizuāli pilnvērtīgi un iegūt daudz vairāk informācijas. Piemēram, ar labu teleskopu pārlūkojami lieli attālumi, un nav brīnums, ka parādījies aizvien vairāk iepriekš retu un neredzētu sugu novērojumu, piemēram, tika novērota sējas zosij līdzīgā īsknābja zoss; ļoti iespējams, to ļāva izdarīt jaunā optika un vērotāju iemaņu pilnveidošanās. Savukārt finansējuma sarukšana profesionālajai ornitoloģijai ir samazinājusi pētījumu apjomu un novājinājusi ornitoloģiju kā spēku, kas piesaistīja pētījumiem un organizēja daudzus amatierus, ieskaitot potenciālos profesionāļus.

Lai cik jocīgi tas izklausītos, putnu vērošana sāk atgādināt sportu, kura neatraujama daļa ir sacensības un atbilstoša leksika. Publiskās ziņas par putniem bieži izskatās kā sacensību reportāžas, kur sacenšas gan putni, gan vērotāji – kuri pirmie atlidos vai aizlidos, kuri pirmie novēros.

Tiesa gan, sportiskā pieeja pārņēmusi arī citas dzīves sfēras; piemēram, vairs tikpat kā nemēdz runāt par darba kolektīvu, tagad saka: "komanda". Tāda komanda ir "dinamiska", "orientēta uz ātru rezultātu", tās dalībnieki bieži ir "spēlētāji" ar savām lomām, un darba "izaicinājumi" liek tiekties pēc pārdošanas "rekordiem". Arī putnu vērošanā liels uzsvars tiek likts uz "rekordiem" – veikt agrāko vai vēlāko novērojumu, ieraudzīt lielāko baru, pirmo ziemotājputnu, pirmo migrantu. Protams, šādām ziņām ir arī sava zinātniska vērtība, lai gan ne tāda, kādu var sniegt profesionāli sistemātiski pētījumi.

Populāra ir sacenšanās ar putnu sarakstu garumiem: lielākoties sacensība ir par to, kurš savā sarakstā reģistrēs vairāk novēroto putnu sugu. Tāds saraksts var būtu arī visneparastākajās kategorijās: garākais gada pirmās dienas putnu saraksts, īsākās dienas saraksts, ziemas mēneša (janvāra) saraksts, pagalma, balkona, putnu novērošanas torņa un citi saraksti, no kuriem populārākais neapšaubāmi ir gada putnu saraksts.

Labs putnu pazinējs gada laikā Latvijā novēro līdz 200 parastāko putnu sugu, iztiekot ar savām ikdienas gaitām un retumis apmeklējot mežu un ūdeņus. Bet tālāk jau sākas īsta cīņa: pieredzējuši vērotāji bez aizķeršanās nosauks pamata algoritmu, lai nepalaistu garām īsu laiku redzamās sugas un tās "ieķeksētu" sarakstā; šim nolūkam, piemēram, janvārī jāapmeklē Liepāja, aprīlī – Kolka, maijā – Nagļu zivjudīķi, turklāt ikvienam no viņiem ir vēl pa kādam savam slēptam "knifam".

Pagājušovasar ekskursantēm rādīju putnus pie Engures ezera. Biju ļoti lepns, ka lielā attālumā ieraudzīju zivjērgli, taču liels bija mans pārsteigums, ka meitenes tālajam ērglim tikai pavirši uzmeta acis, turpinot jūsmot par parastu bezdelīgu, kura sēdēja uz vadiem turpat blakus. Aplūkojot binoklī parasto bezdelīgu tuvplānā, atskārtu to, ko biju jau paspējis aizmirst: arī parasti putni mēdz būt ļoti skaisti. Tad sapratu, ka sen neesmu vērojis putnus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!