Artēmijs Troickis: Hibrīdfutbols vai alternatīvs karš?
Foto: RIA Novosti/Scanpix

Jau vairāk nekā septiņdesmit gadu Eiropā nav bijis liela kara, un, spriežot pēc visa, daudziem dažādās kontinenta vietās niez dūres. Kareivīgs noskaņojums pēdējo gadu laikā pastiprinājies ļoti pamanāmi, jo tam ir savi iemesli un katalizatori.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pirmkārt, ekonomiskas problēmas: faktiski kopš 2008. gada Eiropa nespēj izkārpīties no ieilgušās krīzes; dažādās valstīs krīzes iespaidu jūt dažādi, taču nekur nav redzams uzplaukums un visur pietrūkst naudas. Otrkārt, "sabraukušo" migrantu problēma: viss sākās ar klusiem turku viesstrādniekiem un skaitā nedaudziem rumāņu čigāniem, bet turpinājās ar bēgļu miljoniem no visiem dienvidaustrumiem...

Trešais un visvairāk no visiem "ar nolūku izraisītais" no nemiera cēloņiem – labi zināmā Krievijas "piecelšanās kājās" agresīva vēža pozā: karš ar Ukrainu, ieroču šķindināšana pierobežās, histēriska propaganda. Viss tas Eiropas līmenī provocējis konservatīvu sentimentu pastiprināšanos, ksenofobiju, separātismu, radikālismu un – vispirmām kārtām – agresivitāti un bailes.

Visos laikos, un it īpaši jaunākajos, "tvaika nolaišanai" ir bijuši paredzēti ventīļi, kas palīdz ar nevainīgām un pavisam mierīgām metodēm sublimēt tautu tieksmi būt pārākām un visādas ļaunas emocijas, pie tam pie reizes demonstrēt bezierunu (un bieži arī bezatbildīgu) mīlestību pret savu dzimto zemi.

Visā pasaulē tās ir sporta sacensības un fanu "slimošana" – par vai pret. Lokālā Eiropas atrakcija ir izslavētais "Eirovīzijas konkurss". Lai gan šīs parādības ir senas un tajos notiek standartizēti un ierasti procesi, kaislību saasināšanās ap visu šo figņu (atvainojos ticīgajiem sporta diženumam, kuriem aizskāru jūtas) pēdējos gados ieņēmusi pavisam patoloģisku mērogu un formas.

Neliels piemērs: Kad, šķiet, 2008. gadā krievs Dima Bilans uzvarēja Eirovīzijas dziesmu konkursu ar dziesmu "Believe", biju uzaicināts televīzijas kanālā "Rossija" studijā uz konkursa translāciju un tai sekojušo konkursa apspriešanu. Raidījuma vadītāji sev par nelaimi ļāva man izteikties un es godīgi izstāstīju tiešajā ēterā visu (nu labi, gandrīz visu...), ko domāju par šo stulbo konkursu, viduvējo mākslinieku Dimu un komisko "skatuves uzvedumu" ar daiļslidotāju Pļuščenko – īsāk sakot, izteicos izaicinoši, vai kā tagad saka, "nepatriotiski".

Kāds, protams, man ēterā iebilda, bet bez histērijas, un nekādu protestu un skandālu pēc tam nebija. Toties tagad, kad pirms burtiski nedaudzām dienām analoģiskā sarunu šovā taisnību mīlošs futbola komentētājs Stogņijenko pieklājīgi aizrādīja vadītājam, aizrādot, ka kautiņu Marseļas stadionā uzsāka krievu nevis angļu līdzjutēji – Krievijas Federācijas publika, mediji un internets burtiski sāka vārīties no sašutuma par tādu "nodevību"! Tas kārtējo reizi apstiprina: tautai patiesību nevajag, vajag glaimus un naidu.

Pateicīgajiem iedzīvotājiem tiek galvās iesētas uzpūsta lepnuma jūtas par saviem mīļajiem, un pie reizes nicinājums pret "ne mūsējiem", un tas aktīvi notiek zonā, kuru es saucu par "parapolitiku" jeb, mazāk pieklājīgā formā – par "lumpeņ-politiku". Parapolitiķi sastopami visā pasaulē, bet jo īpaši pamanāmi viņi ir Krievijā, Anglijā, Francijā, Ungārijā, Vācijā, Austrijā (arī Igaunijā – piemēram, partija EKRE). Tie ir visai bezatbildīgi un slikti izglītoti populisti, toties apdāvināti ar dikti izkoptu nacionālā pārākuma kompleksu un sirgstoši ar nacionālo apvainojumu/pazemojumu.

Kā likums, neskatoties uz radīto troksni, viņu iespaids uz valstu reālo iekšpolitiku ir minimāls, uz ārpolitiku – vienāds ar nulli. Piemēram, Krievijas lumpeņ-politiķis "numur viens" Vladimirs Žirinovskis var cik vien grib šķiesties ar siekalām dresētajā Domē, bet "respektablie" Putins, Medvedevs un Lavrovs nekad viņam blakus neapsēdīsies un par padomnieku nepaaicinās. Problēma tomēr ir tajā, ka pēdējā laikā parapolitika arvien biežāk izstumj "solīdo" politiku no tās pozīcijām: partijas spektrā no klauniem līdz nacistiem iegūst nopietnu balsu skaitu vēlēšanās, populisti teju vai kļūst par prezidentiem, bet nekaunīgais avantūrists Tramps pavisam reāli var izvilkt globālo džekpotu.

Krievija šajā sakarā ir viena no pašām tālāk tikušajām valstīm. Nekaunīgā Krimas nozagšana Ukrainai kļuva par pasaules kārtību šokējošu gopņiku "lumpeņ-politikas" izpausmi visaugstākajā līmenī. Negaidīti saņēmusi vienotu atsitienu no Eiropas un atlantiskajiem "mīkstajiem", Putina vārtrūme nedaudz atsprāga, taču nepārtrauca lekties – un tas jau ir pat dīvaini. Lieta tāda, ka parapolitika tiek civilizētā pasaulē zināmā mērā pieļauta, bet tikai kā iekšpolitikas elements, bet nu nekādi ne ārējās!

Donaldam Trampam vispār nav nekādas starptautisko attiecību stratēģijas, kā vien neielaist valstī meksikāņus un musulmaņus. Visas Eiropas ultralabējās partijas ir fokusētas tikai un vienīgi uz migrantu un nacionāli reliģisko minoritāšu problēmām – atkal jau, tikai un vienīgi iekšpolitiskajām.

Un tikai Putins ar biedriem muļķīgi un ietiepīgi nes savu nelaimi ārpus savas būdas! Pie tam, ja neskaita noslēpumaino operāciju Sīrijā, izmanto tam diezgan tipiskas parapolitiskās metodes: dezinformāciju, provokācijas, un nu jau arī vēl kaut kādus futbola izsitējus. Un, kas raksturīgi, visi šie izgājieni beidzas ar to, ko sauc par "iešaušanu sev kājā": viltus ziņa par meitenīti Ļizu tikai vācu sabiedrisko domu noslieca pret pro-putinisko krievu diasporu; regulārā gaisa robežas pārkāpšana Ziemeļeiropā tikai noveda pie Zviedrijas un Somijas militāras savienības, un tur jau arī iestāšanās NATO vairs netiek izslēgta; nežēlīgā trenētu "kačoku" veiktā grīļojošos Albionas žūpu piekaušana uz ilgiem laikiem dzēsa angļu proletariāta simpātijas pret krievu tautu.

Vai tas viss Krievijai ir vajadzīgs? Veselais saprāts saka skaidri: nē, nav vajadzīgs. Bet veselais saprāts, jādomā, piemīt tikai veselā miesā ar veselu garu. Un te nu sanācis pēc citas krievu parunas: "Dumja galva rokām miera nedod".

Notikušais ar Krievijas atsaldeņu desantu čempionātā Francijā satriec ar savu pārdabisko absurdumu. Zināms, ka tā bija rūpīgi sagatavota liela mēroga operācija: večus atlasīja no liela pretendentu loka, trenēja nometnēs, piešķīra speciālu ekipējumu, daļai sagādāja biļetes, vēl daļu (vairāk nekā 200 cilvēku) "ienaidnieka pozīcijās" nogādāja ar Krievijas futbola federācijas čarterreisu.

Pēc vienas versijas, soda ekspedīcija, lai nomierinātu ārvalstu līdzjutējus ne tikai tika dāsni finansēta, bet tai bija vistiešākais valsts atbalsts – Krievijas futbola federācija ir Krievijas sporta ministra poliglota Vitalija Mutko pārziņā, un tur jau nav tālu līdz viņa patronam Vladimiram Putinam.

Akcijas rezultātu mēs zinām: Krievijas Federācija pilnībā cieta sakāvi čempionātā (un pat ne tik daudz uz laukuma) teju tas bija sācies. Grautiņi Marseļā, upuri, aresti, deportēšanas, izlases nosacītā diskvalifikācija... Vienīgais kaut drusku racionālais izskaidrojums šai kretīnisma izpausmei, ko izvirzīja žurnāliste Julija Latiņina, vēsta: valsts vara tādā veidā atstrādā taktiku paramilitāriem kaujiniekiem, kurus pēc tam taisās izmantot pret "piekto kolonnu" Krievijā vai arī provokācijām Tallinā un Narvā.

Paldies Juļai no igauņu panikas cēlājiem, protams, – bet ne visai ticami. Tā ir tā pati loģika, kas izskaidroja Sīrijas operāciju kā nepieciešamību izmēģināt jaunas ieroču sistēmas. Vai tas nav pārāk sarežģīti, izšķērdīgi un riskanti? Vai arī es vienkārši nenovērtēju Krievijas spēka struktūru un patriotu-paranoiķu apsēstības līmeni, kuri patiešām sevi redz kara stāvoklī ar rietumiem, un tāpēc – a la guerre comme a la guerre?..

Otra versija saka, ka viss bija vairāk vai mazāk godīgi: esot tāda VLA – Viskrievijas Līdzjutēju apvienība, kuru krietni subsidē, tikai nav zināms kurš; un tā tad arī visu organizēja. Un tāpēc, ka prezidents šim VLA ir kāds Aleksandrs Šprigins, kā baumo, neonacists, tad arī viņa ganāmpulks ir nacionāli zvērīgs un galvā slims. Es tiecos ticēt šim variantam – taču nepavisam neizslēdzu valsts atbildību par nožēlojamo nekārtību. Un tīri tehnisku: visā pasaulē īpaši trakulīgus fanus tur mājās un nelaiž pāri robežai. Un morālu: kā jūs saprotat, ne jau sporta līdzjutēji izdomāja hibrīdkarus un sabiezina valstī "krievi pret visiem!" atmosfēru.

Labāk būtu iemācījušies kā nākas spēlēt futbolu un skriet un lēkt bez dopinga.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Dima Bilans Krievija Vladimirs Žirinovskis
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form