Artis Buks: Skolotāju streiks
Foto: Shutterstock

Pagājušā gadsimta sākumā Itālijā proletariāta kustībā par sava dzīves līmeņa uzlabošanu parādījās ļoti efektīva metode, kas vēsturē iegājusi ar apzīmējumu "itāļu streiks". Proti, strādnieki nevis atsacījās strādāt (jo šādā gadījumā tiem nācās ciest no policijas vardarbības, tos varēja atlaist no darba, vietā pieņemot streiklaužus u. tml.), bet gan sāka strādāt precīzi pēc instrukcijām, atsakoties no jebkādas personiskas iniciatīvas.

Darba laiku ievēroja ar precizitāti līdz sekundei, darbu izpildīja tikai un vienīgi atbilstoši rīkojumiem un priekšrakstiem, par jebkuru radušos problēmu vai neparedzētu situāciju rakstiski ziņoja priekšniecībai un gaidīja, kad tā situāciju atrisinās ar jaunu instrukciju. Vārdu sakot, jebkura kustība tikai un vienīgi saskaņā ar instrukcijām un noteikumiem "no augšas". Tā izrādījās visefektīvākā streikošanas metode: streika pārņemtajos uzņēmumos ražošana praktiski apstājās, taču formāli "piesieties" strādniekiem nevarēja...

Vērojot šodienas skolās pastāvošo sistēmu, tā teikt, "pa ķēķa durvīm", aizvien vairāk sāk šķist, ka tur valda šāds oficiāli neizsludināts "itāļu streiks". Dzīvē esmu strādājis dažādās nozarēs un dažādos kolektīvos, bet tik maniakālu apsēstību ar "visam jābūt pēc priekšrakstiem" kā skolā nekur citur neesmu sastapis. Instrukcija uz instrukcijas absolūti par visu, mapes pilnas – plauktos nav vietas, e-pastkastē ik dienu ienāk jaunas izmaiņas un uzlabojumi noteikumos vai jauni noteikumi. Labi vēl, ka nav vēl izdrukātas norādes, kā un cikos jāapmeklē tualete. Lai gan nebrīnītos, ja kādā skolā šāda instrukcija būtu. Priekšrakstus ražo gan pašās skolās, gan ministrijā un pašvaldībās – arī ierēdņiem gribas to sajūtu, ka "nav velti maizīte ēsta". Instrukciju plūsma veido skaistu Mēbiusa lenti, kas līgani plūst no "augšas" uz "apakšu" un atpakaļ mūžīgā ciklā. Lai nezinātājam rastos kaut minimāls priekšstats par to, piemēram, nesen redzēju kādas skolas direktoram uz galda ienākošās instrukcijas un norādījumus tikai par ugunsdrošību vien – A4 lapu kaudze, nepārspīlējot, bija savi 10 cm...

Turklāt katra skola ik pa pāris gadiem tiek vētīta, pārbaudot, cik precīzi tiek ievērotas IZM, Valsts izglītības kvalitātes dienesta, pašvaldības izglītības departamenta u. c. iestāžu instrukcijas – skolu akreditējot vai atliekot akreditāciju līdz laikam, kad "visi papīri būs kārtībā". Vienīgais labums, ka vismaz vēstures skolotājiem nav tālu jāmeklē analoģijas, lai skolēniem izskaidrotu, kāpēc nedarbojās PSRS plānveida ekonomika, kurā galvenais bija sekot PSKP plēnumu vadlīnijām un partijas komiteju instrukcijām, rakstīt atskaites, izvairīties no sodāmas iniciatīvas izrādīšanas un nedomāt par reālo labumu un rezultātu – galvenais, lai "papīros" viss būtu kārtībā... Ja kāds vecāks dzīvo ilūzijā, ka skolotāji dienu un nakti neguļ, domājot, kā viņu Katiņu vai Pēterīti labāk izglītot, viņš rūgti maldās: pedagogiem primārais ir papīru aizpildīšana, grafiku sastādīšana un sapulču apmeklējumi, bet skolēniem tie var pievērsties vien "brīvajā laikā".

Pat algu likmēs paredzēts, ka skolotājam, lai sagatavotu vienu mācību stundu, atvēlētas (t.i., apmaksātas) vien 8 minūtes. Lasītājam, tāpat kā ministrijas ierēdņiem, ir skaidrs, ka 8 minūtēs var lieliski paspēt saprotamāk pārformulēt mācību grāmatā rakstīto, piemeklēt skolēniem ilustratīvo materiālu, atrast kādu aizraujošu mācību vielas piemēru un izdomāt kādu domāšanu veicinošu uzdevumu.

Tā vietā skolotāji lasa kārtējās norādes un mācās no galvas skolu vīzijas (Lai Dievs žēlīgs, ja akreditācijas komisija pajautās citātu, bet nezināsi!), kaut tās ir tikai ne ar ko nesegtu skaistu vēlmju uzskaitījums – patiesi vīzijas. Skolās veido reālas vai fiktīvas pedagogu atbalsta grupas (zinu, ka nesen kāda skola Rīgā nesaņēma kārtējo akreditācijas pagarinājumu tikai tāpēc, ka vienam skolotājam nebija neviena totāli nesekmīga skolēna ar diagnozi "atbalstīt") un rīko sapulces, sapulces, sapulces... "Sausais atlikums" no nemitīgajām sēdēm minimāls. Pat skolēnu brīvlaikos skolotājiem jāiet uz skolu, jo "darba laikā jāatrodas darbavietā" (kaut daudz auglīgāk būtu viņam skolēnu brīvlaiku izmantot, lai mājās gatavotu mācību materiālus nākamajam ceturksnim).

Tā nu tīri subjektīvi šķiet – ja kādam skolotājam kas labs sanāk, tad tas noticis, nevis pateicoties priekšrakstiem, bet gan mākai instrukcijas "apiet". It kā visiem skaidrs, ka kaut kas "Dānijas karalistē ir iepuvis", taču kas, to neviens īsti nezina. Vieni vaino "sistēmu", citi "padomju mantojumu", vēl citi par ļaunuma sakni uzskata nekam nederīgās mācību grāmatas, vēl kāds – "vecos" skolotājus vai pašus pusaudžus, kuri nu nemaz neesot, "kādi mēs bijām". Taču to, ka varbūt procesu bremzē visa tā instrukciju un priekšrakstu jūra, kas jāievēro līdz pēdējam sīkumam, gan neviens nepieļauj. Vismaz skaļi neuzdrošinās atzīt, ka karalis ta pliks.

Taču, kas mani izbrīna, – šis izglītības nozares "itāļu streiks" ir neapzināts! Cik aprunājos ar skolotājām/-iem, pat tie pedagogi, kuri vēl Brežņeva laikos aicināja uz skolām Martu Krustiņsoni, bet mūsdienās – barikāžu veterānus, pat tie no sirds vēl pusaudžiem labu, pārdzīvo par sliņķiem un atpalicējiem, cenšas tos izglītot. Lai kā mazinātu šo vispārējo "itāļu streiku", nesen ir sākta izglītības sistēmas reforma – t.s. kompetenču pieeja, kurā viens no sākotnējiem pamatmērķiem bija skolotāja atbrīvošana no instrukciju važām. Daudzi no mums dzīvē sastapušies vai dzirdējuši stāstus par iepriekšējo paaudžu "labajiem skolotājiem", kuri kādu pamodinājuši, ieinteresējuši vai iemācījuši mācīties. Šādi skolotāji bijuši pirms 100, 60, 30 gadiem, visās paaudzēs, taču nedaudz. Nevis pateicoties sistēmai, bet par spīti tai. Nu iecerēts, ka visi skolotāji tādi varētu būt, ja vien šiem dotu "brīvlaišanu". T.i., kompetenču pieejas reforma izglītībā sākotnēji bija iecerēta kā pilnīga rīcības brīvība skolotājam, pašam izvēloties, ko un kā mācīt, bez kāda administratīvā spiediena un uzraudzības – lai tikai būtu labs rezultāts.

Taču ar to kompetenču pieejas reforma arī sākusi buksēt, jo runa nav par kuru katru profesiju, bet te darīšana ar nozari, kurā tradicionāli "visam jābūt pēc priekšrakstiem". Jā, mēs vēlamies būt brīvi savā darbībā, taču dodiet mums precīzas instrukcijas, kā būt brīvam! Pats regulāri apmeklēju visvisādus kursus skolotājiem un pedagogiem un visur dzirdu no auditorijas vienu vēlmi: dodiet mums definīciju kompetenču pieejai, dodiet mums instrukcijas, kā pareizi darīt! Un, kā vecais Ādams Smits mācīja: kur ir pieprasījums, tur nāk arī piedāvājums. Tā visai strauji ap reformu un tās finansējumu kā piesūcekņzivis ap haizivi salipušas daždažādas aģentūras un mentoru grupas, kas nu ražo blāķiem utopisku sacerējumu à la "kā motivēt nemotivējamus pusaudžus", "pareiza ieviešana skolās", "pareizās taksonomijas izvēle". Turklāt tur arī labāk maksā nekā skolā – reforma apaugusi ar veselu industriju ar desmitiem miljonu eiro budžetu! Tā nu eksperti, kuru skaits, šķiet, jau drīz pārsniegs pedagogu skaitu, lasa skolotājiem lekcijas, vada kursus, izsniedz sertifikātus, veido vebinārus, izstrādā instrukcijas, priekšrakstus un noteikumus tiem, kam saskaņā ar reformu it kā tikai jābūt savā darbā brīviem...

Ar saņemtajām instrukcijām rokā skolu vadība un daždažādas IZM, pašvaldību izglītības departamentu, Valsts izglītības kvalitātes dienesta komisijas tramda skolotājus un pedagogus, pārbaudot, vai tie ir saplānojuši un vada stundas atbilstoši jaunajiem priekšrakstiem, vai atskaitēs lieto obligātos jaunvārdus: cieņpilns, jēgpilns, drošumspēja, iedevums, atdevums, lietpratība, pratība, izpratība, caurvijas, atgriezeniskā saite, pašvērtējums, pašvadība, modulis, summatīvs, formatīvs, kognitīvs, metakognitīvs u. c. Ir pat dzirdēts par tik absurdām, t.i., kompetenču pieejai pilnīgi diametrāli pretēji vērstām situācijām, ka dažā skolā vadība apstaigājot klases un pārbaudot, vai SR – sasniedzamais rezultāts – uzrakstīts uz tāfeles. Vai, vēl labāk, pārbaudītāji esot bargi norādījuši uz to, ka SR nav pausts stundā, kurā skolēni rakstījuši apgūto zināšanu pārbaudes darbu (pat pirmklasniekam skaidrs, ka vienīgais rezultāts, uz ko pārbaudes darbā jātiecas, ir maksimāli augsts vērtējums jeb laba atzīme finālā)...

Ko tādu redzot, nezini, smieties vai raudāt (ja smiesies, pašizceptie eksperti apvainosies, kas draud ar nepatikšanām). Gan daudzu skolmeistaru, gan interesentu reakcija uz nesaprotamajām pārmaiņām ir visai negatīva. Ik pa brīdim medijos redzam pavīdam, piemēram, ka "kompetenču izglītības pamatmeti ir radīti mūsdienu neoliberālisma, tehnokrātiskas domāšanas un pragmatisma garā", "zinātnes loma sarūk", "skolotāju darbības nosaka akla nejaušība, nevis konkrēts mērķis", "radošumu vairāk veicina zināšanu apjoms, mazāk kompetenču pielietojums" u. tml. Daudzi pedagogi to tik vien gaida, kad beigsies ES finansējums reformai, anarhistus skolotājus (kuri "basto" pedagogu komisiju sapulces un ignorē gan instrukcijas, gan mācību grāmatu saturu) atlaidīs, jaunās instrukcijas atcels un viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Taču jānorāda, ka tā visa ir nevis pašas kompetenču pieejas, bet gan tikai tās interpretāciju kritika.

Savukārt interpretāciju gūzmas autoriem – šķiet, arī daudziem "Skola 2030" iesaistītajiem – pašiem lielāko tiesu ir visai miglains priekšstats par to, ko sākotnēji iecerējuši autori, kas nu vairs nav pie reformas stūres. Tas, kā mainās reforma no iecerētā uz realizēto, sāk atgādināt marksisma izmaiņas visādu ļeņinu, mao un polu potu interpretācijās – redzot, kā mācība tiek skaidrota vēlāk, Kārlis un Frīdrihs gan jau šausmās saķertu galvu. Tā rezumējot: kompetenču pieeja, kas bija iecerēta kā izglītības izraušana no birokratizēšanās Prokrusta gultas, grimst instrukciju, priekšrakstu, skaidrojumu un interpretāciju papīru purvā. Kā jums šķiet, vai izglītībā kas mainīsies un Latvija cēli iepeldēs PISA reitingu augšgalā? Pārlasiet, lūdzu, pirmo rindkopu...

P.S. Virsrakstā minēts skolotāju streiks? Ak, tas tikai uzmanības piesaistīšanai (biju ieplānojis šo publicēt kādā medijā, taču tad secināju, ka nav, kur: nav nevienas vietnes tādām vienkāršām darbaļaužu pārdomām).

Bet par šo visai nožēlojamo ikgadējo akciju – aiziet pie MK, nodziedāt žēlīgās balsīs "bēdu manu lielu bēdu" un doties uz darbu –, manuprāt, nav vērts muti dzesināt. Tā drīzāk liecina par pašu akcijas organizētāju intelektuālo nabadzību, jo pat ezītim skaidrs, ka skolotāju un pedagogu streiks septembrī bērniem un to vecākiem nozīmē tikai vasaras brīvlaika pagarināšanos. Lūk, ja saņemtos streikot maijā, kad eksāmeni klāt, jāizliek gada atzīmes, tad gan satrakotie vecāki noslaucītu MK un pašvaldības izglītības departamentu no zemes virsmas! Taču tad atskan "paidagōģijas" veterānu balsis: "Kā var streikot maijā, ja bērniņiem atzīmes jāliek? Lūgsim algas paaugstināt septembrī, tad mūsu streiks netraucēs bērniņiem mācīties." Kādu "dzīvespratību" var pusaudžiem iemācīt profesionāļi, kas paši nespēj elementāri prognozēt savas rīcības sekas?

Tagad vari saņemt ‘DELFI’ ziņas arī ‘Telegram’ kanālā. Pievienojies un uzzini jaunāko Latvijā pirmais!

Tags

IZM
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form