Izskanējušas satrauktas runas, ka bruņotie spēki atteikušies no Latvijas armijas pirmā komandiera pulkveža O. Kalpaka dzimtajām mājām "Liepsalām" un tās nonākšot O. Kalpaka tēvabrāļa mazmazmazmeitas īpašumā. Vai uztraukumam, ka piemiņas vieta netiks uzturēta, ir pamats?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Privātajam netic

"Liepsalas" atrodas Madonas rajona Ošupes pagastā un tajās līdz savai pēdējai stundai pagājušajā gadā saimniekoja O. Kalpaka brāļameita Ārija Grundmane-Kalpaka. 4,5 ha lielajā īpašumā ieguldīta ievērojama nauda un – pats galvenais – kundzes lielā mīlestība un patriotisma jūtas pret Latvijas valsti. Piemiņas vietas un akmeņi, O. Kalpaka skulptūra, estrāde un pirtiņa, galvenā ēka ar ekspozīciju un privātiem apartamentiem, svētklētiņa, iekopts mauriņš, apstādījumi un celiņi. Tas viss tika radīts vietā, kur kolhoza laikā gāja pāri meliorācija un bija palikuši vien kūts mūri. Ā. Grundmane-Kalpaka "Liepsalas" novēlēja Latvijas bruņotajiem spēkiem, kas no īpašuma... atteikušies.

"Tas man zināms tikai neoficiāli. Arī tas, ka uz īpašumu pieteikusies rīdziniece Anita Kalpaka," man saka Ošupes pagasta izpilddirektors Aigars Šķēls. "Pašvaldības nostāja ir tāda, ka Ārijas kundzes iesāktajam jāturpinās. Mums nav mantiskas intereses, tikai morāla: lai turpinātos iesāktie darbi un idejas, nepazustu atstātais patriotiskais vēstījums. Protams, "Liepsalas" ceļ arī pagasta tēlu, bet tas šajā gadījumā nav galvenais."

A. Šķēls stāsta – kaut arī "Liepsalas" ir privāts īpašums, pagasts nācis palīgā Ā. Grundmanei-Kalpakai, rīkojuši talkas. Ārijas kundze gan bijusi visai šerpa dāma un nav ļāvusi īpaši iedziļināties saimniecības lietās. Tagad gan tapis skaidrs, ka šāds īpašums nav nekāds lētais prieks. Vai jaunā īpašniece gribēs un varēs ar to tikt galā? Izpilddirektors lēš – lai tikai uzturētu īpašumu kārtībā, tas ir, nopļautu zāli, izravētu dobes un veiktu citus apsaimniekošanas darbus, gadā nepieciešami ap 5000 latu.

Pašvaldība algo cilvēku, kas "Liepsalas" uzrauga, bet A. Šķēls uzskata, ka topošajai īpašniecei, gados jaunai rīdziniecei, ir jāizrāda lielāka interese, noteiktība un daudz jāstrādā, lai iegūtu apkārtējo pašvaldību un iedzīvotāju uzticību.

"Cilvēki man zvana un prasa: kas notiek ar "Liepsalām"? Ko es varu pateikt? Ka karājas gaisā..." tā A. Šķēls. "Zemessargi un cilvēki, kas bijuši talkās "Liepsalās", ir sašutuši, ka Latvijas armija atteikusies no šā īpašuma. Pašvaldību vadītāji un deputāti ir neizpratnē un skaidri liek manīt, ka turpmāk ar palīdzību šim objektam būs švaki, jo ir pietiekami apdedzinājušies ar privātu iniciatīvu atbalstīšanu. Ārija Grundmane-Kalpaka tomēr bija cits gadījums – viņa pierādīja, ka viņai galvenais ir valsts intereses. Un arī armijas īpašums būtu cits variants – tā būtu garantija, ka nekas nemainīsies. Jaunajai īpašniecei būs jāpierāda, ka viņai nav savtīgu nolūku un viņa vēlas turpināt Ārijas kundzes iesākto. Ja patriotiski noskaņotie cilvēki novērsīsies, mainīsies gan "Liepsalu" aura, gan pašas "Liepsalas"."

Lasot Ārijas Grundmanes-Kalpakas testamentu, redzams, ka tajā nav runa tikai par ieguvumiem, bet arī pienākumiem. Tajā teikts, ka "Liepsalas" pienākas Latvijas bruņotajiem spēkiem un vienlaikus ir Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas pārraudzībā, tur regulāri jānotiek patriotiskiem latviešu jaunatnes pasākumiem, jāiekārto trimdas bibliotēka, jāturpina iesāktie projekti, jādibina fonds īpašuma apsaimniekošanai, jāizdod grāmatas "Latviešu karavīra un zemnieka mūžīgums", "Dievišķā dvēsele vienpatības klusumā".

Testamentā novēlēts rīkoties arī ar bankas naudas kontiem, taču nav zināms, cik tajos ir naudas. To uzzinās jaunais īpašnieks. Pēc neoficiālām ziņām, "Liepsalu" kā īpašuma tirgus cena varētu būt, sākot no Ls 100 000.

Armija neņem

Zinot, ka Aizsardzības ministrijas pārraudzībā ir pietiekami daudz īpašumu, tajā skaitā piemiņas vietu, kas nesaistās ar tiešo uzdevumu pildīšanu, var pieļaut, ka armijnieki "Liepsalas" nemaz tā īsti negribēja.

Aizsardzības ministrijas Sabiedrisko attiecību departamenta direktors Airis Rikveilis to strikti nedz noliedz, nedz apstiprina, bet apgalvo, ka problēma ir pavisam citur: "No Latvijas valsts likumdošanas viedokļa mēs Ārijas Grundmanes-Kalpakas testamentu nevaram izpildīt. Pirmkārt, bruņotajiem spēkiem nevar būt šāds īpašums – tas var atrasties tikai Aizsardzības ministrijas valdījumā, bet juridiski Latvijas Nacionālie bruņotie spēki un Aizsardzības ministrija ir atsevišķas juridiskas iestādes. Otrkārt, bruņotie spēki nevar izveidot atsevišķu fondu "Liepsalu" apsaimniekošanai. Mēs izskatījām dažādus variantus, kā varētu izpildīt testamentu, taču risinājumu, lai netiktu pārkāpti likumi, neatradām. Diemžēl, rakstot testamentu, Ārijas kundze pie mums nevērsās un padomus neprasīja."

A. Rikveilis neredz pretrunu, ka vienā vietā varētu sadzīvot kultūrvēsture, patriotisma piemiņas vieta un privātīpašums.

"Un vēl es gribu nomierināt cilvēkus – pulkveža Oskara Kalpaka piemiņa nekādā gadījumā necietīs," piebilst A. Rikveilis. "Aizsardzības ministrija nav aizmirsusi par Kalpaka muzeju "Airītēs", iegulda līdzekļus slavas zālē Rudbāržos, ir izveidots piemineklis Rīgas centrā, un neredzu iemeslu, kāpēc mēs nevarētu atbalstīt arī "Liepsalas"."

Nepazudināšot "Liepsalas"

Uz Ā. Grundmanes-Kalpakas atstāto mantojumu pieteikusies pulkveža Oskara Kalpaka tēvabrāļa mazmazmazmeita Anita Kalpaka. Zināms, ka Kalpakam ir arī citi radinieki, piemēram, Ārijas kundzei ir māsa ar bērniem un mazbērniem Amerikā, bet viņi līdz šim neesot izrādījuši interesi par "Liepsalām". Arī tepat Latvijā esot cilvēki, kas varot savu ciltskoku aizzīmēt līdz pulkvedim Oskaram Kalpakam.

Anita ir simpātiska 23 gadus veca rīdziniece, Uzņēmumu reģistra lietvedības un administrācijas atbalsta nodaļas vadītāja. Viņa sola turpināt Ārijas Grundmanes-Kalpakas iesākto.

A. Kalpaka: – Man par "Liepsalām" nav mantiskas intereses, tikai dzimtas gods. Kamēr vēl nav noskaidrojies mantinieks, apņēmos rīkot, koordinēt saimnieciskos darbus un tradicionālos pasākumus. Ja mājas, kurās esmu darbojusies kopā ar Ārijas kundzi, būtu nokļuvušas armijas īpašumā, arī tad savu iespēju robežās mēģinātu palīdzēt "Liepsalu" apsaimniekošanā. "Liepsalās" ieguldu savu naudu – rīkoju talku, nodrošinu ikdienišķo saimniecisko darbu izpildi, neņemot vērā, kas, kam un kāpēc varētu piederēt.

Žēl, ka cilvēki, mani nemaz nepazīstot, spriež stereotipiski. Kāpēc jādomā, ka nespēju būt tikpat cēla, stipra un patriotiski noskaņota kā Ārijas kundze? Taisnīgums Kalpaku dzimtai ir asinīs.

– Vietējie gaida, ka jūs "Liepsalās" parādītos biežāk...

– Taisnība. Taču man ir daudz pienākumu – darbojos vairākās sabiedriskās organizācijās, strādāju valsts darbu. Cenšos "Liepsalās" būt iespējami bieži.

– Bet ja nu tagad, kamēr jūs kārtojat īpašuma lietas, uzrodas citi mantinieki?

– Kur tad viņi ir, kad jāķeras pie darba?

– Ja gadījumā pašvaldības un armija jūs neatbalstīs, jūs varēsiet atlicināt 5000 latu gadā "Liepsalu" uzturēšanai?

– Būs jāvar.

– Kāpēc Ārija Grundmane-Kalpaka tomēr neuzticējās jums, bet gan valstij?

– Ārijas kundze savā dzīvē saskarsmē ar cilvēkiem bija piedzīvojusi skarbas vilšanās, viņai nebija bērnu, vīrs miris, viņa uzticējās tikai sev un bija liela Latvijas patriote. Ārijas kundze mani iecēla par testamenta izpildītāju, tāpēc man vēl jo vairāk jāraugās, lai testamentā noteiktie pienākumi tiktu pildīti. Un tie tiks pildīti.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form

Luminor biznesam