Artis Pabriks: Katoļu baznīcai un Vatikānam atkal ir spēcīgs līderis
Foto: LETA

Absolūta uzmanība un pilnīgs klusums, kas mijas ar skaļiem aplausiem – tā visprecīzāk varētu raksturot atmosfēru, kas šo otrdien valdīja Eiropas Parlamenta sēžu zālē Strasbūrā. Un ne velti. Katoļu baznīcai un Vatikānam atkal ir ļoti spilgts un spēcīgs līderis - Romas pāvests Francisks. Runas vienkāršība, patiešām vitāli svarīgu problēmu aktualizēšana un atgriešanās pie pamatvērtībām bija tas, kas piesaistīja simtprocentīgu pie dažādām frakcijām piederošo deputātu uzmanību.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Viena no šīs runas lielākajām vērtībām bija tā, ka pāvests vēlreiz apliecināja kristīgo vērtību pārnacionālo būtību. Nenoliedzami valsts varas un baznīcas nošķirtība ir liberālas valsts viens no pamatprincipiem, lai varētu īstenot reliģiskās brīvības principu, tomēr jāatceras, ka liberālisma koncepta saknes meklējamas kristietībā, līdz ar to ir daudz saskares punktu, par kuriem var runāt gan valsts, gan baznīca. 

Tāpēc nevaru piekrist skeptiķiem, kuri uzskata, ka pāvesta runa Eiropas Parlamentā nebija pieļaujama un tas ir drauds baznīcas nošķirtībai no valsts. Miers, indivīda atbildība pret sabiedrību, brīvība, cilvēktiesības, solidaritāte un tam visam pāri cilvēka cieņpilna dzīve ir tēmas, kas caurstrāvoja pāvesta uzrunu un nav svešas arī laicīgai varai. Šīs vērtības ir bijušas svarīgas Eiropas Savienības izveidošanas pamatā, un mēs nedrīkstam tās aizmirst un atstāt novārtā.

Jāatzīst, ka vairākas no pāvesta minētajām problēmām varam novērot arī Latvijas sabiedrībā, kā piemēram,pārprastu brīvības izpratni, pārlieku lielu individuālismu, tehnoloģiju stādīšanu augstāk par cilvēcisku attiecību veidošanu vienam ar otru. "Indivīds nav atrauts no sociālā konteksta, viņa tiesības un pienākumi ir cieši saistīti ar pārējiem sabiedrības locekļiem un kopējo sabiedrības labumu," ir vērts ieklausīties šajos pāvesta vārdos un izvērtēt, cik katrs no mums esam solidāri viens pret otru un cik gatavi iesaistīties sabiedriskos procesos, noliekot malā savas individuālās vēlmes un vajadzības.

Lai gan pāvesta runa bija ar krietnu kritikas devu Eiropas kontinentam, taču kopumā tā bija ļoti uzmundrinoša un atbalstoša krīzes skartajai un nedaudz samulsušajai Eiropas sabiedrībai. Viņš pauda respektu un atbalstu Eiropas tautu izvēlei dzīvot vienotā kontinentā un atgādināja, ka ambiciozā Eiropas Savienības izveidošanas projekta pamatā bija ticība cilvēkam, ne tik daudz pilsonim vai ekonomiskā labuma nesējam, bet cilvēkam - sievietei un vīrietim, kuri apveltīti ar pārpasaulīgu cieņu. Šo mēs lielajā steigā un jāatzīst arī paviršībā vienam pret otru, mēdzam aizmirst.

Lai gan pāvests nāk no Latīņamerikas, kur viņš tiek augstu godāts un cienīts, viņa runa pierādīja, cik ļoti viņš ir iedziļinājies Eiropas valstu problēmās un cik dziļi izprot šā brīža politisko un ekonomisko situāciju mūsu kontinentā. Apsveicams ir pāvesta solis šonedēļ doties arī uz Turciju, kas vienmēr bijusi kristiešu un musulmaņu apdzīvota teritorija, lai veicinātu dialogu starp dažādām ticībām un kultūrām. Tas ne vienmēr izdevies Eiropas Savienības un Turcijas sarunās.

Romas katoļu baznīcai ir spēcīgs reliģisks līderis, un tas ir stimuls meklēt tikpat spilgtu politisku līderi arī laicīgās varas priekšgalā kādā no lielajām Eiropas valstīm. Tāda šobrīd trūkst. Ir nepieciešams kāds, kas Eiropas Savienības idejai spētu iedvest jaunu dzīvību, dotu jaunu elpu un pats svarīgākais - iedvesmotu sabiedrību labiem darbiem!

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form