Šobrīd pilnā sparā norit vērienīgs projekts "Skola 2030", kas Latvijā mēģina mainīt izpratni par izglītības mērķiem un skolās fundamentāli mainīt gan mācību saturu, gan pasniegšanas veidu. Projekts aptver gandrīz visus skolas izglītības aspektus, tostarp mēģina veidot skolas, kas ir orientētas uz jēgpilnu mācīšanos (pretējais būtu, piemēram, mehāniska informācijas apguve) un prasmēm (pretējais nosacīti ir teorija, kas nav saistīta ar dzīvi).
Pirmkārt jāteic, ka runas par "caurviju kompetencēm" un "mūsdienīgu lietpratību" var mulsināt, tomēr projekts nav ierēdņu sazvērestība. Prasība pēc jēgpilnas un praktiski noderīgas izglītības ir arī pašu skolēnu prasība. Lai gan spēja domāt abstrakti ir pamatā visam, ko cilvēce ir sasniegusi (valoda, simboli, matemātika), lai gan nepraktiskiem pētījumiem bieži vien ir noderīgas blaknes, šobrīd laika gars prasa konkrētību un praktiskumu. Prātā nāk Burvestību ministrijas ierēdne Ambrāža, kas Cūkkārpas audzēkņiem paziņo, ka viņiem nevajag praktiskas nodarbības, bet vajag teoriju. Skolēni ir sašutuši, un skatītājam jājūt līdzi – kādu vēl teoriju? Tas taču ir bezjēdzīgi! Skaidrs, ka ļauties šīm fantāzijām par izglītību nevar, tomēr ignorēt laika garu arī ir bezcerīga stratēģija, un "Skola 2030" mēģina atrast samēru.
Vārdu sakot, "Skolas 2030" ideja ir skaidra un atbalstāma. Tomēr nokostais kumoss ir ļoti liels. Vai to maz var norīt? Lai realizētu projekta mērķus, būtu nepieciešams prāts, kurš spēj aptvert visu mācību saturu un mācību procesu kopumā, un cilvēki, kuri rīkojas tieši, tā, kā šī visuma arhitekts ir paredzējis. Bet realitātē tā nenotiek, un viss ir atkarīgs no iesaistīto cilvēku interesēm, zināšanām un varēšanas. Manu uzmanību šim projektam piesaistīja jautājums, kāda loma te ir atvēlēta filozofijai, un tas savukārt noveda pie dažiem vērojumiem, kuros vēlos dalīties.
Filozofija pašlaik atrodas mazliet paradoksālā situācijā. Daudz kas liecina, ka šobrīd tā tiek uztverta kā laika garam neatbilstoša. Cilvēkiem tā pirmkārt asociējas ar vispārinošiem, teorētiskiem pārspriedumiem par pasauli un cilvēku, nevis ikdienas praksi. Prātuļošanu, nevis darīšanu. Tomēr pārspriedumi par pasauli un cilvēku ir tikai neliela daļa no tā, ar ko nodarbojas filozofi, – vēl jau ir ētika, loģika, matemātikas un zinātnes filozofija, mākslas filozofija, sociālā filozofija, valodas un psihes filozofija utt.
To mērķis ir cita starpā saprast, kā domāt precīzi, kā argumentēt un pamatot savus uzskatus, kā ar pētījumu palīdzību noskaidrot patiesību, kā izvērtēt rīcību un pieņemt lēmumus, kas nebūtu pretrunā ar mūsu vērtībām. Pasaulē, kurā darbinieks vai pētnieks vairs nevar paļauties tikai uz gatavām shēmām, filozofija var palīdzēt domāt, rīkoties ar jēgu un mērķtiecīgi, orientēties daudzveidībā un nestabilās situācijās. Filozofija ir gan laikmetīga, gan pielietojama. Tas nenozīmē, ka nepieciešams liels daudzums profesionālu filozofu, bet tieši kombinācijā ar citiem priekšmetiem tai ir liels spēks. Taču citu priekšmetu pārstāvji filozofiju vienkārši nezina, tāpēc neprot pielietot.
Protams, arī paši filozofi ir pie vainas, kāpēc priekšstats par filozofiju ir tāds, kāds tas ir. Piemēram, uzsvars uz filozofijas vēsturi filozofijas studijās, lai gan tam ir jēga, mūsdienās vienkārši nedarbojas. Tāpēc arī filozofijas pasniegšana skolās būtu jāmaina, un "Skola 2030" būtu iespēja. Tomēr izskatās, ka pašreizējā mācību satura projektā filozofija ir drīzāk ignorēta, nevis piesaistīta mūsdienu vajadzībām. Skolām ir ļauts pasniegt brīvas izvēles kursu filozofijā, kas nozīmē, ka tā no skolām acumirklī nepazudīs, tomēr vairs netiks uzskatīta par līdzvērtīgu tiesību pamatiem, ekonomikai un politikai vai kulturoloģijai.
Īpaši žēl, ka pats "Skolas 2030" mērķis – sasaistīt dažādas pētniecības nozares, parādīt to darbības būtību, sasaistīt ar vērtībām – būtu tikai ieguvis no filozofijas integrācijas mācību saturā.
Varētu teikt – ja reiz filozofija ir tik fundamentāla, tā automātiski ir saturā iestrādāta. Daļēji tā ir. Piemēram, dabaszinātnieki ne vienmēr zina, kāda ir viņu metožu vēsture un kāpēc kāds līdz tādām ir aizdomājies, un tas neliedz viņiem tās izmantot. Tomēr saprast zināšanu pamatus ir noderīgi, jo tas palīdz saprast šo zināšanu un zinātnes jēgu, arī iespējas un robežas. Tāpēc ir sakarīgi, ka matemātiķi sava standarta sākumā liek domāšanas stratēģijas, un man žēl, ka dabaszinātnieki par zinātni kā zināšanu un domāšanas veidu runā tik šauri, piemēram, "skolēns izprot, ka zinātne rada zināšanas, kas tiek izmantotas tehnoloģijās, lai radītu produktus cilvēku vajadzībām" (dabaszinātņu standartā, starp citu, tiek jaukti iemesli ar cēloņiem – tie nav sinonīmi).
Elementāru filozofijas jēdzienu izpratne palīdz sakārtot lietas. Sniegšu tikai vienu vienkāršu piemēru, kurš mani pēdējā laikā arvien vairāk nodarbina. "Premisa" un "secinājums" ir divi no loģikas un kritiskās domāšanas pamatjēdzieniem. Premisa ir apgalvojums, kurš pamato secinājumu. Mūsu skolās šie jēdzieni netiek mācīti, patiesībā augstskolās arī ne. Esmu runājis ar skolotājiem, bibliotekāriem, juristiem, pedagogiem u. c. Reti kurš var pateikt, kas īsti ir secinājums, nemaz nerunājot par premisu. Bet premisa un secinājums ir pamatu pamats jebkurai argumentācijai, un argumentāciju mēs izmantojam visur. Varētu domāt – ja reiz izmantojam, tad kam šie jēdzieni, bet atkal – kad studentiem dodu uzdevumu atpazīt tekstos argumentāciju, izrādās, ka ar intuīciju ir par maz. Kaut ko pamana, kaut ko ne. Tāpēc skolēns, kuram par šiem jēdzieniem nav priekšstata, nedomā precīzi, savukārt skolotājs, kuram par šiem jēdzieniem nav priekšstata, nevar skolēnam palīdzēt. Un vēlreiz – argumentācija vajadzīga dabaszinātnē, matemātikā, literatūras analīzē un vēsturē. Tad kurš savā priekšmetā to mācīs? Spriežot pēc mācību jomu standartiem – neviens.
Ir vēl viena pazīme, kas liecina, ka filozofija ir drīzāk ignorēta, nevis smalki integrēta saturā. "Skola 2030" no skolotājiem prasa ļoti daudz. Lai varētu sasniegt projekta mērķus, skolotājiem ir ne tikai jāzina un jāprot lietot dažādas pasniegšanas metodes, bet jāspēj domāt ar vērienu, pāri sava priekšmeta robežām. Filozofija varētu palīdzēt. Esmu redzējis projektu bakalaura programmai, kurā sagatavos tā saucamās sociālās un pilsoniskās jomas skolotājus, kuru uzdevums ir mācīt arī filozofiju, turklāt iesaistīt to dažādu tēmu pasniegšanā. Un šiem nākamajiem skolotājiem filozofija gandrīz vai netiks pasniegta, tā ir pieminēta viena kursa nosaukumā – "Cilvēka un sabiedrības rīcības regulēšanas mehānismi: ētikas un filozofijas vēsture".
Protams, filozofija ir divarpus gadu tūkstošus sena, un tās pastāvēšana nav atkarīga no tā, vai Latvijā kāds to zina, saprot vai uzskata par māžošanos. Tomēr tās piemiršana man šķiet neizmantota iespēja.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
