Strīds par Latvijas Universitātes (LU) rektora vēlēšanu leģitimitāti, pēc visa spriežot, ir nonācis strupceļā. Jaunu argumentu ir maz, klāt nāk tikai izteiksmes līdzekļi – metaforas krāšņākas, lāsti bargāki, pirms dažām dienām abas puses pat ķērās pie krāsainajiem zīmuļiem.
Diemžēl neatrisinātam strīdam var būt sekas, kas ir daudzkārt kaitīgākas par iemeslu, kurš to izraisījis. Domāju, daudzi pagājušajā otrdienā bija vīlušies, kad Ministru kabinets nepieņēma lēmumu, ko darīt ar LU rektoru. Nedomāju izlikties, ka šajā strīdā esmu neitrāls, bet šobrīd man vairāk bail par LU nākotni kopumā. Es, protams, neticu, ka manī kāds ieklausīsies, tomēr negribu arī, ka vēlāk kāds teiktu: "Neviens nebrīdināja."
Par stagnāciju
Diskusija par LU rektora vēlēšanām ir kļuvusi par katalizatoru plašākai diskusijai par augstākās izglītības sistēmu. Bet šī tematikas paplašināšana, manuprāt, ir radījusi vairākus pārpratumus. Pirmkārt, diskusijās tiek jauktas divas lietas – stagnācija un universitāte, kādu mēs visi vēlamies.
Latvijas Universitāte nav stagnējoša. Patiesībā laba daļa diskusiju par stagnāciju šķiet īpaši absurdas, jo LU pēdējos gados ir piedzīvojusi ļoti daudz būtisku izmaiņu. Piemēram, šobrīd visiem pasniedzējiem ir skaidrs, ka interneta vide ir studiju sastāvdaļa un no starptautiskām publikācijām neizsprukt. Pirms četriem gadiem tā nebija. 2019. gada sākumā LU ar Studentu padomi noslēdza vienošanos par studiju modernizāciju, kas paredz daudz būtisku izmaiņu. Galu galā, LU akadēmiskais centrs Torņakalnā ir vismaz mēģinājums pacelt universitātes studiju vidi pilnīgi jaunā kvalitātē.
Cita lieta, ka mēs visi redzam, ka universitāte atpaliek no tā, kādu mēs to gribētu, pārmaiņas ir par lēnu. Bet tagad jautājums – kāpēc? "Vecāku" pārstāvji Delfos (14.08.2019.) raksta: "Tam ir vairāki iemesli, bet primāri – neefektīvā, nesaprotamā, necaurspīdīgā, uzblīdusī un visticamāk, apzināti pēdējos gados šādi radītā pārvaldes kārtība." To raksta cienījami cilvēki, bet mans jautājums – no kurienes šādas atziņas? Uzblīdusi salīdzinājumā ar ko? Ar stārtapiem? Citām universitātēm – kurām? Vai neefektīvāka, salīdzinot ar pārvaldi pirms četriem gadiem – kādā ziņā? Kā tiek noskaidrots, ka tas ir "primārais" cēlonis? Ko nozīmē "visticamāk, apzināti radītā"? Man ir lielas šaubas, vai rakstītāji patiešām seko līdzi tam, kas notiek universitātē, tāpēc arī skaidrojums ir vienkāršots un populistisks.
Es piekrītu, ka Torņakalna akadēmiskā centra uzbūvēšana problēmu neatrisina, bet šis process ir nepieciešams grūdiens, lai universitāte pārtaptu par kaut ko mūsdienīgāku, un ir liela atšķirība starp idejām, kādai universitātei vajadzētu būt, un praktisku tās pārveidošanu. Piemēram, daudziem pēdējā laikā patīk frāze "investēt cilvēkos, nevis mājās" vai tml., bet ko tas īsti nozīmē? Vienprātība ir tikai šķietama. Vieni to saprot burtiski – pārtraukt LU akadēmiskā centra būvniecību, citi domā par algu palielinājumu, vēl citiem tas nozīmē mainīt attiecības starp studentiem un pasniedzējiem vai studiju vidi kopumā. Un naivi domāt, ka visi, kuri piekrīt pirmajai vai otrajai nozīmei, piekrīt arī trešajai.
Dažkārt rektora vēlēšanas tiek pasniegtas kā cīņa starp stagnāciju un revolūciju, kur uzvarējusi stagnācija. Bet tā nav. Visupirms jāsaprot, ka šīs bija īstas vēlēšanas ar nopietniem kandidātiem, abiem bija daudz atbalstītāju un jebkurš no viņiem ir spējīgs vadīt Latvijas Universitāti. Abi kandidāti piedāvāja savu vīziju par universitātes nākotni. Šo vīziju atšķirība bija niansēs. Prof. Gundars Bērziņš pārmeta prof. Indriķim Muižniekam pārāk lielu pievēršanos infrastruktūras attīstībai, tomēr atzina, ka neplāno pārtraukt Torņakalna akadēmiskā centra celtniecību. Abi kandidāti izteicās par LU pārvaldes reformu, ko savā laikā rosināja Ārvalstu investoru padome Latvijā (skat. arī Klaudio Riveras rakstu delfi.lv 20.08.2019.) un kas paredz universitātes darbību pārvaldošas padomes izveidošanu, un abi kandidāti noraidīja šādas padomes nepieciešamību. Būtiskākā atšķirība bija tāda, ka prof. Bērziņš rosināja atgriezties pie tādas prorektoru atbildības struktūras, kāda bija pirms prof. Muižnieka stāšanās rektora amatā. It kā tehniska nianse, bet tā slēpj jautājumu par fakultāšu autonomiju, proti, prof. Bērziņa modelis paredzēja fakultātēm lielāku neatkarību.
Jautājums par fakultāšu iespējām un tiesībām ir vietā, un vēlēšanu diskusijas uzrādīja, ka administrācijas un fakultāšu attiecībās daudz kas jāuzlabo. Tomēr skaidrs arī tas, ka vēlētāji atbalstīja prof. Muižnieka vīziju. Un tiem, kuri saka, ka tā bija stagnātu uzvara, jāizskaidro, kāpēc prof. Muižnieka kandidatūru atbalstīja Studentu padome. Protams, arī studentiem bija atšķirīgi viedokļi un diskusijas, bet diez vai viņi atbalstīja stagnāciju.
Par nākotni
Neesmu jurists, tāpēc par vēlēšanu juridisko aspektu nevaru spriest. Tomēr likums LU vēlēšanu gadījumā nav acīmredzami pārkāpts. Ja būtu, Ministru kabinetam arī būtu viegli vienoties. Turklāt, ja tas būtu acīmredzami pārkāpts, Izglītības ministrei vajadzēja uzreiz noraidīt vēlēšanu rezultātus, nevis dot tos apspriest Ministru kabinetam un likt ministriem iedziļināties jautājumos, kā pie mandāta tikuši daži studenti (es izslēdzu variantu, ka ministre to darīja tikai tādēļ, lai nepieļautu tieši prof. Muižnieka ievēlēšanu amatā, jo tā būtu patvaļa un varas izrādīšana).
Neskaidrībai ir vairāki cēloņi, un LU Satversmes sapulce jau ir izveidojusi komisiju, kas universitātes dokumentos neskaidrības novērš. Tomēr šie uzlabojumi nenovērsīs neskaidrības pagātnē. Tāpēc juridisks risinājums būs sasniedzams tikai daudzpakāpju tiesāšanās rezultātā. Bet vai tas ir tā vērts? Ja kļūda ir, tā ir tehniski procedurāla, bet, vērtējot balsojuma rezultātus, nav pamata teikt, ka ir notikusi netaisnība.
Vēlēšanu rezultātu atcelšanai būs blaknes. Pirmkārt, nevajadzētu iedomāties, ka, ieceļot LU ministrijas vietvaldi, iestāsies miers. Daudz ticamāk, konflikts universitātē kļūs hronisks un izvērtīsies par politiskās dzīves pastāvīgu fonu. It sevišķi, ja lēmumi tiks pieņemti bez universitātes darbinieku un studentu teikšanas. Otrkārt, universitāte tā tiks pazemota, un tur drīzāk iestāsies šaubu, aizdomu un zemas pašapziņas laikmets, nevis daudzu kārotā atjaunotne. Šis nebija konflikts, kuru LU nevarētu atrisināt, bet ārēja iejaukšanās, pat labu motīvu vadīta, var radīt jaunu krīzi, kura būs jūtama gadiem.
Ņemot vērā, ka par pagātni vienprātības šoreiz nav, manuprāt, ir jānovelk svītra, un LU rektora vēlēšanas jāatzīst par notikušām. Bet, kā jau daudzi ir norādījuši, jautājums par augstskolu pastāvēšanas principiem un kvalitāti ir aktualizēts, un ir nepieciešamas diskusijas pēc būtības. Šādas diskusijas ir nepieciešamas arī LU iekšienē, tai skaitā par vēlēšanās izvirzītajiem jautājumiem – administrācijas darbības principiem un attiecībām ar fakultātēm, kā arī universitātes garīgu un ne tikai tehnisku modernizāciju. Bet ar šiem jautājumiem mēs paši tiksim galā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
