Artis Svece, 'Rīgas Laiks': Dambo un Džambo  (15)

Cirks atkal dodas ceļā. Zebras, lauvas, nīlzirgi, žirafes priecīgi ieņem savas vietas vilcienā, vienīgi ziloņmāte misis Džambo tramīgi pēc kaut kā lūkojas debesīs.

Drīz vien braucošo vilcienu panāk pastnieks Stārķis, kurš ir atnesis misis Džambo mazu zilonēnu. Māte viņu nosauc par Džambo Junioru, bet mazuļa neveiklības dēļ pārējie viņu iesauc par Dambo jeb Muļķīti. Neveiklība gan ir tikai šķietama, jo drīz vien Dambo kļūst slavens kā vienīgais lidojošais zilonis pasaulē.

Disneja multfilmā "Dambo" (1941) ietverta atsauce uz reālu ziloni, kurš gan neprata lidot, bet pasaules slavu ieguva lielā auguma dēļ. Īstais Džambo piedzima 1861. gadā Sudānā.

Tolaik dzīvniekus cirkam un zooloģiskajiem dārziem vēl gūstīja savvaļā. Tas bija jāizdara bez trankvilizatoriem vai kravas mašīnām, tādēļ vienīgais veids, kā tikt pie savvaļas ziloņa, bija notvert mazuli, vispirms nogalinot viņa māti. Tāds bija arī Džambo liktenis. Londonas Zooloģiskajā dārzā, kur viņš galu galā nonāca, Džambo kļuva par publikas mīluli.

Zilonis bija piejaucēts, bet laiku pa laikam tam uznāca agresijas lēkmes. Tāpēc Džambo tika pārdots ASV "Lielā ceļojošā muzeja, zvērnīcas, cirka un hipodroma" īpašniekam Finiesam Bārnumam.

Amerikā Džambo acumirklī kļuva par zvaigzni, viņa vārds vēl šobaltdien tiek izmantots, lai apzīmētu īpaši liela izmēra hamburgerus, lidmašīnas u.c. Bārnums viens no pirmajiem izmantoja speciāli aprīkotu vilcienu, lai pārvestu savu šovu no pilsētas uz pilsētu. Kādu vakaru pēc izrādes, kad Džambo tika vests atpakaļ uz vagonu, viņam uzbrauca lokomotīve. Arī pēc nāves Džambo, nu jau izbāzeņa veidā, bija Bārnuma šova programmas nagla un ceļoja kopā ar to. Visbeidzot izbāzenis nonāca Taftsa Universitātē, kur 1975. gada ugunsgrēkā gāja bojā, ja neskaita asti, kas vēl aizvien esot universitātes rīcībā.

Internetā pieejamajā video materiālā par dresētāja Larsa Holšera izturēšanos pret ziloņiem būtībā nav nekā ārkārtēja. Visticamāk, apmēram tāda arī ir cirkā nodarbināto lielo dzīvnieku ikdiena. Viņiem atvēlētā telpa, it sevišķi pārbraucienu laikā, ir maza, iespēja kustēties – ierobežota, vide – vienmuļa, ja neskaita treniņus un izrādes. Par psiholoģiskām problēmām liecina stereotipiskas, atkārtotas kustības, kā, piemēram, nepārtraukta galvas klanīšana vai staigāšana turp un atpakaļ, kā tas samērā bieži novērojams zooloģisko dārzu dzīvniekiem. Bet ir jau lietas, ko īsā video nevarētu pamanīt, piemēram, Bārnuma cirka vilciens esot ceļojis lielākoties naktīs, bet pārbraucieni šādā klabošā mehānismā Džambo esot uztraukuši, un viņš nav spējis gulēt.

Džambo auga laikā, kad dzīvnieku dresētāji pamazām sāka atteikties no sišanas, badā mērdēšanas un saķēdēšanas kā neiztrūkstošām dresūras sastāvdaļām. Īpaša nozīme pieejas izmaiņā esot bijusi dzīvnieku tirgotājam, cirka un zooloģiskā dārza īpašniekam Karlam Hāgenbekam. Tomēr Džambo nācās izbaudīt cirka dresētāju "empātiski skarbās" metodes.

Tomēr tā vai cita dresētāja nežēlība, es teiktu,
ir daudz mazāka problēma par lielajiem dzīvniekiem nepiemērotiem dzīves apstākļiem cirkos, jo tie ir sistemātiski trūkumi, kurus nevar labot, nomainot darbinieku. Piemēram varam salīdzināt cirku un zooloģiskos dārzus. Daudzējādā ziņā tie ir līdzīgi, teiksim, abi skatītājus cenšas piesaistīt ar lielajiem dzīvniekiem – ziloņiem, lauvām, tīģeriem, roņiem, kamieļiem. Gan cirks, gan zooloģiskais dārzs ir pakārtots apmeklētāju izklaides vajadzībām.

Tomēr zooloģiskajos dārzos jau kopš 19. gadsimta ir bijusi vēlme radīt dzīvniekiem pēc iespējas dabiskākus dzīves apstākļus (arī šeit novators bija Karls Hāgenbeks, kura izveidotais zooloģiskais dārzs Hamburgā, starp citu, bija iedvesmas avots Rīgas Zooloģiskā dārza dibinātājiem). Cirka gadījumā diez vai šādus apstākļus var radīt. Piemēram, Merķeļa ielā nekad nebūs plašu voljēru lauvām un ziloņiem.

Protams, var piekrist apgalvojumam, ka cirks nebūt nav tā briesmīgākā vieta dzīvniekiem. Tomēr tas nenozīmē, ka izturēšanās pret dzīvniekiem nebūtu jāmaina visās sfērās, ieskaitot cirku. Otrkārt, lai kādi būtu argumenti, piemēram, par vai pret dzīvnieku nogalināšanu pārtikai, cirka priekšnesumos, manuprāt, nav pilnīgi nekā, kas attaisnotu tos dzīves apstākļus, kādos jādzīvo cirka ziloņiem un citiem lielajiem dzīvniekiem.

Cirks ir ļoti dīvaina Rietumu kultūras parādība. Tā vienlaikus ir sena un jauna. Mūsdienās pazīstamajā formātā cirks parādās būtībā tikai 19. gadsimtā. Protams, kopš neatminamiem laikiem ir bijuši akrobāti, klauni, dresēti zvēri, "faķīri", bet ne kā vienots uzvedums. Patiesībā arī Bārnuma šovs vēl nebija mūsdienu cirks, jo tajā tika izrādīti arī frīki, neredzēti zvēri, tādi dīvaini priekšmeti kā izbāzts zilonis. Tas bija vienlaicīgi "muzejs, zvērnīca, cirks un hipodroms". Zooloģiskajos dārzos senāk varēja aplūkot dresētus dzīvniekus (šimpanzes, kas dzer kafiju, u.tml.), turpretī uz cirku varēja aiziet, vienkārši lai apskatītu "lielāko ziloni".

Zilonis bija brīnums, un tā darbošanās arēnā – bonuss, kas apmierina apmeklētāju vēlmi, lai dzīvnieks "kaut ko dara". Senās Romas arēnās ziloņi tika nogalināti, modernajā cirkā tā nenotiek, bet starp vienu un otru ir tieša vēsturiska saikne. 19. gadsimta uzvedumos cilvēka vara pār dzīvniekiem, it sevišķi lielākiem vai briesmīgākiem, bija apzināti veidots vēstījums. Kas no tā visa ir palicis? Formāli triki, kas izraisa absurdu jautrību. Tīra izklaide, kura tiek attaisnota ar to, ka tā patīkot bērniem.

Zooloģiskie dārzi vismaz meklē savu vietu mūsdienu pasaulē, kurā tos vairs nevar attaisnot ar visaptverošu zinātkāri vai koloniālu lepnumu. Bet jēga, kas attaisnoja savvaļas dzīvnieku klātbūtni cirkā, ir zudusi, un nekas cits vietā nav nācis.