Jūnija sākumā plašu rezonansi Latvijā izraisīja televīzijas sižets par Vanšu tilta pilona galā uzkāpušo vīrieti, kura lēcienu nebūtībā uzfilmēja un parādīja televīzijā. Vēl pirms tam internetā parādījās video ar nosaukumu "1 vājprātis, 1 leduscirtnis", kurā, kā vēlāk noskaidrojās, bija uzfilmēta Liņa Dzjuņa slepkavība, ko bija uzņēmis pats slepkava – kanādietis Luka Manjota. Drīz vien šis video tika izņemts no daudzām interneta vietnēm, tai skaitā no vietnes, kura specializējas asinis stindzinošu videoklipu un fotoattēlu publiskošanā un kurā pats Manjota savu amatierkino bija ievietojis.
Gan pašnāvības, gan slepkavības gadījumā diskusiju izraisīja jautājums par mediju atbildību. LTV un TV3 arī izpelnījās pārmetumus par to, ka "publisko nāvi padarīja par izklaidi". Manjotas video sakarā radās vēl viens jautājums – kurš un kāpēc šādus video skatās?
Platona dialogā "Valsts" Sokrats atceras stāstu par Leontiju, kurš pie Atēnu ziemeļu mūra ierauga bendes pamestus līķus. "Viņam radās gan vēlēšanās tos skatīt, gan, pats uz sevi dusmodamies, viņš taisījās iet prom. Kādu laiku viņš cīnījās, seju aizklājis, līdz iekāre beidzot uzveica. Plaši iepletis acis un pie līķiem pieskrējis, viņš izsaucās: "Nolādētās, priecājieties, cik tīk, par šo skaisto skatu!"" (Platons. Valsts. Rīga: Zvaigzne, 1982.) Platons tā arī nepaskaidro, kādi bija šīs "iekāres" cēloņi.
Tad kāpēc kāds gribētu skatīties uz līķiem, pašnāvībām un slepkavībām? Vienkārša un nekļūdīga atbilde būtu – neviens to īsti nezina. Turklāt diez vai viens skaidrojums derēs visiem gadījumiem. Kādu virza ziņkāre, citam patīk satraukums un "suspenss", vēl kādam sagādā baudu vardarbība kā tāda.
Man drīzāk gribētos pārdomāt šo jautājumu ar cita jautājuma palīdzību – kāpēc kāds varētu iebilst pret skatu uz nāvi vai vardarbības publisku rādīšanu? Kāpēc nevajadzētu skatīties? Pirmā atbilde, ko varētu dot, – šādu ainu demonstrēšana nodara kaitējumu. Pirmkārt, nosacītu kaitējumu upurim un tiešu kaitējumu upura radiem un draugiem, kuri pārdzīvo gan tuva cilvēka nāvi, gan to, kā šī nāve ir padarīta publiska. Lielākajā daļā sabiedrību pastāv priekšstati par cieņpilnu nāvi, un mūsu sabiedrībā nāve tiek uzskatīta lielā mērā par privātu lietu, tādēļ publiska tās izrādīšana var tikt uzskatīta par sava veida pazemojumu, ko nav pelnījuši nevainīgi cilvēki (piemēram, upuri un tādi, kas nav atbildīgi par savu rīcību). Šis pazemojums gan neskar mirušo, tomēr mums ir viegli identificēties ar personu, kas nevēlētos piedzīvot šādu likteni.
Taču, iespējams, būtiskāks kaitējums tiek nodarīts tieši skatītājam. Protams, kaitējums nav vienīgais iemesls, kādēļ tiek ierobežota vardarbības vai, piemēram, pornogrāfijas demonstrēšana televīzijā un citos medijos, bet tas noteikti ir viens no argumentiem.
Lielākajai daļai cilvēku vardarbības ainas izraisa nepatiku un stresu. Pat ja neuzskatām, ka vardarbības attēlojums ir aizliedzams, mūsdienās mums šķiet pašsaprotami, ka skatītāju nedrīkst izaicināt ar šādām ainām. Vienlaikus labi zināms, ka ir cilvēki, kuriem asiņainu un vardarbīgu skatu vērošana sagādā izklaidi. Gladiatoru cīņas Senajā Romā, vēršu cīņas un publiski nāvessodi ir tikai pirmie piemēri, kas nāk prātā. Piemēram, vēsturniece Ērika Fadža kritizē feministes un veģetārisma aizstāves Kerolas Adamsas apgalvojumu, ka gaļu ir iespējams lietot pārtikā tikai tādā gadījumā, ja apslēpj tās saistību ar dzīvo dzīvnieku. Fadža norāda, ka pirmsindustriālajā sabiedrībā gaļas saistība ar dzīvnieku netika slēpta un dzīvnieku nogalināšana bija ikdienišķa parādība, kas cilvēkus lielākoties neatbaidīja (Fudge, Erica, ed. Renaissance Beasts. Urbana: University of Illinois Press, 2004).
Minētie piemēri atgādina par vēl vienu problēmu. Publiski nereti izskan doma, ka mūsdienu sabiedrība kļūst arvien vardarbīgāka un nežēlīgāka. Patiesībā nav viegli noteikt, kura sabiedrība ir vardarbīgāka – tā, kurā lielākā daļa cilvēku ir klātbūtnē pieredzējuši karu un pretinieka nogalināšanu uzskata par goda lietu, vai sabiedrība, kura katru dienu tiek informēta par katastrofām, avārijām un slepkavībām visā pasaulē? Kā lai salīdzina sabiedrību, kurā daudziem nācies pašiem nogalināt kādu dzīvnieku, ar sabiedrību, kurā dzīvnieku nāve tiek no svešiem skatieniem slēpta, bet viegli pieejamas filmas, kurās mākslīgās asinis šķīst uz visām pusēm? Diez vai var teikt, ka vardarbības ainas, piemēram, kino un televīzijā, liecina par mūsdienu sabiedrības deģenerēšanos un cietsirdību. Būtībā runa ir par atšķirībām starp to, ko katra sabiedrība atzīst par publiski demonstrējamu un ko – par apslēpjamu. Droši vien ir ainas, kuru izrādīšana jebkurā sabiedrībā būtu traumatiska, tomēr lielā mērā atšķirību starp skatāmo un neskatāmo nosaka kultūra. Atbilstoši arī iespaids, kādu atstāj vardarbības ainas uz cilvēku, droši vien ir atkarīgs no nozīmēm, kādas konkrētajam vardarbības veidam tiek piešķirtas.
Vēl viens veids, kā tiek skaidrots vardarbības demonstrēšanas kaitīgums, ir tas, ka šādu ainu vērošana negatīvi iespaido vērotāju. Šī doma balstās uz priekšstatiem, kas stipri senāki par kino un televīziju. Piemēram, 18. gadsimta mākslinieka Viljama Hogarta grafiku sērijā "Četras cietsirdības pakāpes" attēlota galvenā varoņa Toma Nērona attīstība no jaunieša, kas spīdzina suni, līdz slepkavam, kas nogalina savu mīļāko un dzīvi beidz pie karātavām. Sērijas pēdējā grafikā viņa līķis nonāk uz mediķu sekcijas galda un, kā norādīts pantiņos, kas papildina zīmējumu, "viņa sirds ir izlikta ziņkārīgu acu aplūkošanai", kas ir papildu sods par Nērona netiklo dzīvi. Iespēja, ka šādu iznākumu varētu veicināt arī tas, ka cilvēks ir pieradis pie vardarbības ainām vai pat identificējas ar tām, šķiet visnotaļ ticama.
Ja uz internetā rakstīto var paļauties, tad Manjota labi atbilst šādam dzīves modelim, jo pirms kāda laika viņš bija piesaistījis dzīvnieku tiesību aizstāvju uzmanību ar internetā izvietotiem video, kuros redzama vairāku kaķēnu nogalināšana. Ja tā nav nejaušība, ka Manjotas video fonā skan New Order dziesma "True Faith", kas izmantota arī asiņainajā filmā "American Psycho", tad atkal būtu pamats atsākt diskusiju par kino ietekmi uz jauniešu prātiem.
Tomēr atkal es gribētu uzsvērt atšķirību starp šķietami līdzīgo. Viena cilvēka vardarbīgās tieksmes nav tas pats, kas vardarbība kā uzvedības norma, un abas atšķiras no vardarbības kā izteiksmes līdzekļa kino vai literatūrā. "American Psycho" nav norma un nav arī vardarbības slavinājums (cita lieta, ka filmas nozīme nav tieši nolasāma, tāpēc tā ir viegli pārprotama). Tāpat arī cilvēku vēlmi aplūkot Manjotas nozieguma video es drīzāk saistītu ar interesi par vardarbību kā izteiksmes līdzekli, nevis liecību par psihopātu un sociopātu skaitu sabiedrībā.
Viens no skaidrojumiem, kāpēc noziegumi cilvēkus saista mākslā, ir pieņēmums, ka noziegums uzrāda mūsu dzīves nestabilitāti un neparedzamību, neizskaidrojamu pārrāvumu tajā. Te gan būtu jānorāda uz atšķirību starp detektīvu un šausmu žanru. Pirmajā gadījumā stāsta kulminācija ir atrisinājums, kad top skaidrs, kurš ir vainīgs, vai arī noziedznieks tiek notverts. Detektīvstāsti un filmas, kurās nav atrisinājuma, kaitina; tāpat vilšanos sagādā detektīvsižeti, kuros vainīgais izrādās vājprātis, kura rīcība nav racionāli skaidrojama. Pat tādi slaveni un dzīvē neatrisināti noziegumi kā Džeka Uzšķērdēja darbošanās Londonā detektīvstāstos tiek atrisināti un kārtība tiek atjaunota. Savukārt šausmu žanrā neskaidrs noslēgums vai noslēgums, kas sola šausmu turpinājumu, ir klišeja. Te nav runa vienīgi par adrenalīnu, bet arī atgādinājumu par sabiedrības, tās normu, attiecību un mūsu dzīvības trauslumu.
Manjotas uzņemtais video drīzāk atrodas uz šausmu žanra robežas, un tieši robežas. Tajā ir kaut kas no absurda, kas fascinē šausmu filmās un stāstos par maniakiem, bet brutālais reālisms neļauj ekrānā redzamo uztvert estētiski, turklāt distancēšanās no notiekošā ekrānā notiek gluži automātiski, bet apziņa, ka skaties kaut ko īstu, arī nepazūd. Rezultāts ir zināms starpstāvoklis, kas šausmu žanra cienītājiem varētu būt jauna pieredze, kas varbūt izskaidro lielo interesi par šo video. Šis video liek uzdot jautājumu arī par skatāmā un slēpjamā robežām – slepkavības fakts to skaidri novieto viņpus pieļaujamā, bet ekrānā redzamais īpaši neatšķiras no dažas labas šausmu filmas.