Foto: AP/Scanpix
Skolā ķīmijas stundās mēs mērcām it kā pilnīgi parastu papīra strēmelīti dažādos šķidrumos un ieguvām pārsteidzošus rezultātus, papīrs iekrāsojās citā krāsā, signalizējot par noteiktu šķidruma skābuma pakāpi. Šo papīra strēmelīti sauc par lakmusa papīru, un es šodienas vispasaules pandēmijas sakarā bieži vien atceros šo eksperimentu, jo vīrusu uztveru kā indikatoru sabiedrības skābuma pakāpei, kuru esam sasnieguši šī gadsimta pirmajā pusē kā rezultātu mūsu dominancei pār dabu.

Tagad mēs to neanalizējam, bet kaut kad vēlāk, pēc beigām, ja tādas vispār iestāsies, mēs noteikti sāksim grupēt sekas un cēloņus tam, ko redzam sausajās statistikas ailēs. Mēs, iespējams, iegūsim atbildes uz jautājumiem, kāpēc Itālijā mira daudz vairāk cilvēku nekā, teiksim, Somijā un kāpēc, piemēram, Bangladešā, valstī, kurā ir vieni no lielākajiem iedzīvotāju blīvuma rādītājiem pasaulē, vīruss nostaigāja garām. Slikta statistika? Laba vai slikta medicīniskā aprūpe, nepareizi noteikti cēloņi? Varbūt, bet vai uz šo "lakmusa vīrusu" nevajadzētu paskatīties plašāk?

Cilvēku dzīves kvalitāti lielā mērā nosaka vides, kurā viņi dzīvo, apstākļi. Citiem ir paveicies vairāk, citiem mazāk. Mums ir populācijas daļa, kas dzīvo tīrā kalnu gaisā, dzer nepiesārņotu ūdeni un bauda kvalitatīvu, veselībai draudzīgu pārtiku, bet ir arī tādi, kas dzīvo, piemēram, tā sauktajā Vēža alejā (angļu val. – Cancer alley), teritorijā Misisipi upes krastos starp Batonrūžu un Jaunorleānu, industriāli piesārņotā teritorijā, kurā mirstības rādītāji no dažādu formu vēža būtiski pārsniedz vidējos rādītājus ASV.

Cilvēki, kuri tur dzīvo un strādā ķīmijas industrijā, ir ar visai niecīgām iespējām izvēlēties sev citu dzīves vidi un kvalitāti, arī pārējai sabiedrībai ir gluži vienalga, kas notiek šajā vietā, jo, veikalā paņemot rokās cepešpannu ar teflona pārklājumu, mēs reti kad analizējam, kā un kur šī panna ir ražota un cik rūpnīcu strādnieku ir miruši no vēža, ražojot mums šos priekšmetus. Kopējā distancēšanās no problēmām, kuras nevaram redzēt ar acīm vai aptaustīt ar rokām, ir tik cilvēcīga, cik vienlaikus arī nežēlīga. Tāpēc arī "nesavelkam" sekas ar cēloņiem, slikta, lasi, nepieejama medicīniskā aprūpe, nekvalitatīva pārtika, slikts gaiss un ūdens pamazām sagrauj cilvēka imūnsistēmu, un tad atnāk "lakmusa vīruss" un pieliek ātru punktu, bet mēs no attāluma brīnāmies, kāpēc kaut kur tur mirst vairāk nekā citur. Arī pats vīruss, kurš tagad veic savu uzvaras gājienu pasaulē, ir izmantojis brīdi, kad cilvēku populācija ir "nobriedusi" vīrusa atnākšanai, un pamatā tam lielā mērā ir mūsu nevīžīgā attieksme pret vidi, kurā dzīvojam un kura nodrošina mūsu spējas pretoties vides ietekmei, arī vīrusiem, kas arī ir vides sastāvdaļa.

Visas iepriekšējās sociālistiskās revolūcijas, kurās esam centušies iedzīvināt principu par sabiedrības labumu, tātad arī kopējiem centieniem saglabāt iespēju dzīvot tīrā vidē, ir izgāzušās ar skaļu blīkšķi, jo vienādas laimes nevar būt, un tas arī ir zināmā pretrunā ar cilvēka būtību, mēs esam diezgan lieli egoisti un privātīpašnieciski noskaņoti tipiņi. Nezinīša Saules pilsēta ir utopija ne tikai rakstnieka darbā, bet arī ikdienā. Tajā varbūt arī slēpjas atbilde, kāpēc mums tā neiet ar cīņu par pārmaiņām un attieksmes maiņu pret vidi.

Tagad jau ir nojaušams, ka izmaiņas, visticamāk, būs jāpanāk, tikai drastiski cērtot un ierobežojot mūsu vēlmes pēc patēriņa, turklāt neaizmirstot, ka cilvēces ietekme uz klimata pārmaiņām pagaidām pilnīgi pierādīta ir tikai zinātnieku prātos un rakstos. Būtiska sabiedrības daļa īsti netic tam, ka klimats mainās cilvēku dēļ, un vēl mazāk tic, ka katra atsevišķa indivīda rīcība var kaut ko mainīt šajā situācijā. Ja tas tā ir, tad kas gan var mūs piespiest mainīties? Likumi, labā griba, vēlme, cēls nodoms? Daļai sabiedrības tie būs pēdējie trīs no minētajiem, bet šādu "pionieru" pārmaiņu parasti nav vairāk par 10–15% no kopējās populācijas. Ko ar pārējiem? Likumi un noteikumi? Mainīt ikdienu ir tik grūti, bet atnāk, piemēram, jau piesauktais "lakmusa vīruss" – un izrādās, ka var gan nebraukt ar auto, gan nepirkt nevajadzīgas lietas, nelidot pāri puspasaulei, bet tikties virtuāli un darīt citas lietas, kas likās līdz šim pilnīgi neiedomājamas. Jā, tas ir neērti, jā, daļai sabiedrības "pārslēgšanās" process būs ļoti finansiāli un emocionāli "asiņains", bet tas notiks.

Vai tas notiktu, ja šādas izmaiņas nāktos ieviest nevis vīrusa dēļ, bet vides piesārņojuma dēļ? Domāju, ka nē, ja nu vienīgi neliels cunami vilnis neklauvētu pie rīdzinieku namdurvīm vai, vēl labāk, pie Rīgas pils durvīm. Kas notiks tālāk? Daudzi saka, ka pēc vīrusa pasaule kļūs gudrāka. Neesmu pārliecināts! Cilvēkam ir tieksme atriebties, mēs riebsim vīrusam par zaudēto naudu, iespējām, baudu un prieku, mēs turpināsim tērēt un pārtērēt, jo ir jādzen augšā ekonomika, mēs esam kaut ko nokavējuši, tāpēc jāiedzen. Par ko es moralizēju un nedaudz ironizēju vienlaicīgi? Par to, ka jau tagad ir vērts paanalizēt nākotnes pasaules kārtību un dzīves telpu gan pasaulē kopumā, gan arī tepat, uz vietas, Latvijā. Līdzīgi kā vīruss skarbi norādīja uz mūsu trūkumiem sociālās aprūpes un veselības aizsardzības sistēmā, arī klimata pārmaiņas jau tagad uzplēš līdzīgas rētas mūsu it kā labvēlīgajā sociālajā vidē. Ja vīruss būs mūs iemācījis dzīvot kaut nedaudz citādi, vai būs tā, ka Eiropas noteiktais "Zaļais kurss" tiks sagaidīts ar atplestām rokām? Vēlos ar dažiem Latvijas mēroga piemēriem parādīt, ka sociālais taisnīgums vai, patiesību sakot, tā trūkums ir tieši tas pats "lakmusa papīriņš" klimata pārmaiņu un vides kvalitātes izmaiņu ietekmei uz sabiedrības dzīves līmeni, kurš sākotnēji var likties balts un tīrs, pirms nav saskāries ar vides pārmaiņu reālijām, un, kad vides aktīvisti un zinātnieki ar šo papīriņu mēģina laiku pa laikam "izmērīt" mūsu "zaļumu", tad tas iekrāsojas nebūt ne zaļā krāsā.

Latvijai bija skaists sapnis un cerība, ka esam otrā zaļākā valsts pasaulē, izrādījās, ka vieta valstu ceturtajā desmitā ir vairāk mums piedienoša. Ja man būtu jāsavelk kopā šis sapnis ar skarbo realitāti un mūsu sabiedrības sociālo un ekonomisko stāvokli, es gribētu to ilustrēt ar dažiem piemēriem.

Ir zināms, ka viena no lielām Latvijas vides problēmām ir slikta gaisa kvalitāte, īpaši Rīgā un jo īpaši tās centrā. Gan smalkās putekļu daļiņas, gan piesārņojums ar sēra un slāpekļa savienojumiem, kas primāri nodara ļaunumu nevis dabai, bet cilvēka veselībai, izraisot virkni saslimšanu, tajā skaitā arī ar potenciāli letālu iznākumu. It kā jau risinājums vienkāršs, samazinām automašīnu skaitu ar veciem dīzeļdzinējiem un likvidējam malkas apkuri Rīgas centram tuvākajās apkaimēs, bet tad, "ieslēdzot" sadzīves reālijās balstīto domāšanu, saprotam, ka ar veciem dīzeļiem brauc iedzīvotāji, kuri vienkārši nevar atļauties nopirkt jaunu "zaļu" mašīnu, un malkas apkures mājās dzīvo tie, kas citu dzīves vietu un apkures veidu nevar atļauties. Cilvēku vai valsts problēma? Liberālās ekonomikas piekritēji teiks – paši vainīgi, vajadzēja labāk mācīties, daudz strādāt un tad varētu dzīvot Langstiņos. Jā, bet vai visi tā varētu?

Tātad ir zināms slieksnis, pēc kura valsts nevar ieņemt liberāla "dabiskās izlases" sieta pozīciju, jo tas kopumā gaisa problēmu Rīgā neatrisinās, vēl vairāk, netīrā gaisa problēma ir arī Langstiņu iedzīvotāju problēma, jo gaiss nav statisks lielums, uzpūš rietumu vējš un... – laipni lūgti Rīgas centrā! Pēc noteikta laika posma tiek konstatēts, ka cilvēki sāk slimot un mirt no tādām slimībām, no kurām kādreiz mira tikai kalnrači, bet vai mēs spējam, braucot savā 20 gadus vecajā dīzelī pa pārbāzto Čaka ielu centra virzienā, saprast, ka mans plaušu vēzis nav iedzimta problēma, bet gan sekas tam, ka es spraucos pilsētas centrā ar stipri videi nedraudzīgu mašīnu? Nespējam! Nepārmetiet man, es nemoralizēju, bet gan cenšos pateikt, ka rīcībai ir jābūt konsekventai un mērķtiecīgai. Ja es nevaru normāli braukt ar mašīnu pilsētas centrā, tad ir jābūt alternatīvai, ērtam sabiedriskajam transportam, veloceļiem un vispār maz iemeslu braukt uz centru, jo, kā izrādījās, var strādāt arī attālināti.

Valsts rokās ir Eiropas Savienības piešķirtās naudas, lai stimulētu iedzīvotājus pāriet uz videi draudzīgāku transportu, siltināt ēkas, uzlabot sabiedriskā transporta pakalpojumus un veicināt apkures sistēmu nomaiņu. Vai valsts to prot gudri ieguldīt un nesēž kā suns uz siena kaudzes? Pagaidām sēž, un problēma nav nabadzībā, problēma ir spējā mainīt domāšanu un uzdrīkstēties mainīt sistēmu, tajā skaitā saprast, ka izmaiņas dažreiz būs jāapmaksā arī pilnībā, nerēķinoties ar konkrēto "klientu" maksātspēju.

Vēl viens piemērs, jūtīgs temats – lēta un pieejama pārtika visiem, turklāt tai vēl jābūt arī veselīgai, lai liela daļa tās patērētāju nenomirtu no aptaukošanās izraisītām slimībām. Mums ilgu laiku cenšas ieskaidrot, ka lētu un kvalitatīvu pārtiku nevar izaudzēt, neizmantojot intensīvās lauksaimniecības metodes, mākslīgos minerālmēslus un augu aizsardzības līdzekļus. Saimniekojot "pēc sentēvu metodēm", mēs pakļausim bada riskam tieši mazturīgos un sociāli neaizsargātos iedzīvotāju slāņus, kuri nevar atļauties bioloģiski audzētus produktus. Taisnība šim apgalvojam ir tik tālu, cik mēs raugāmies no šodienas perspektīvas. Ilgtermiņā augsnes noplicināšanās, sugu un biotopu iznīcināšana, saldūdeņu eitrofikācija, pesticīdatliekvielu nonākšana mūsu organismos un citas konvencionālās lauksaimniecības blaknes rada neatgriezenisku ietekmi uz vides stāvokli un cilvēku veselību. Klimata pārmaiņu izraisītās dabas parādības – ekstremālas lietavas, plūdi, sausums, bezsniega ziemas, invazīvie augi un kaitēkļi – rada nebeidzamus pieprasījumus pēc zaudējumu segšanas lauksaimniekiem, kas tiek darīts tikai viena mērķa labad: saglabāt zemas cenas pārtikai. Lai "salabotu" vidi un cilvēku veselību, ko esam sabojājuši, dzenoties pēc lēta rezultāta, mēs ieguldām to pašu naudu, ko ietaupījām, nesamaksājot par pārtikas audzēšanas ietekmi uz vidi un tās kvalitāti. Savukārt veselības kvalitatīvu "salabošanu" pilnvērtīgi nevarēs atļauties tie, kuru dēļ mēs cenšamies noturēt zemu cenu pārtikai. Apburtais loks ir noslēdzies!

Šos piemērus var citēt bezgalīgi, un galvenais, ko es gribētu uzsvērt: klimata pārmaiņas un vides kvalitātes pasliktināšanās jau sen nav tikai stāsts par siltām ziemām un vēsām vasarām. Tas vairs arī nav stāsts par bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un sugu izmiršanu. Tas ir stāsts par sabiedrības sociālās uzbūves konstrukcijas graušanu, jo apstākļos, kad resursu sāk trūkt, mainās savstarpējās mijiedarbības modeļi, arvien vairāk parādās šo "lakmusa papīriņu" – signālu, ka sistēma brūk un mums nav efektīvu pretlīdzekļu, lai mainītu un pielāgotos tām pārmaiņām, ko mums nes mūsu darbības ietekme uz vidi. Dalīšana pasaules bagātajos un nabagajos notiks drīzāk nevis pēc pieejamās naudas daudzuma, bet gan pēc iespējas sev nodrošināt labvēlīgus dzīves apstākļus un spēju izdzīvot. Atšķirībā no cīņas ar vīrusu, kur mēs redzam "gaismu tuneļa galā" un pēc gada vai diviem spēsim pilnvērtīgi atgriezties ierastajā dzīves ritmā, pie mūsu apņemšanās kaut ko mainīt klimata pārmaiņu mazināšanā gaismu tuneļa galā varam neieraudzīt ne mēs un pat ne mūsu bērni, ja laikus nesapratīsim, cik ļoti mūsu ikdienas dzīve, mūsu sociālās struktūras ir atkarīgas no stabila klimata, no nepiesārņotas vides.

*Šī raksta tapšanu finansiāli atbalstīja Eiropas Savienība projekta "Climate action by European citizens delivers for development" ietvaros. Rakstā paustā informācija ir autora un biedrības "Zaļā brīvība" viedoklis, un tas nekādā gadījumā nav uzskatāms par Eiropas Savienības viedokli.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!