Pat II pasaules kara laikā Pareizticīgo Baznīcu Latvijā vadīja latvietis Jānis Garklāvs. Tie bija Pareizticības ziedu laiki. Bija 77 krievu draudzes un 75 latviešu draudzes. Neviens krievs Latvijā netika apspiests un pazemots.
1992. gadā, kad Latvijas valsts bija jau atguvusi neatkarību Maskavas patriarhāts (MP) pasludināja, ka tiek atjaunota arī LPB neatkarība MP paspārnē. Taču diemžēl atjaunotā LPB nebūt neatgādina to Baznīcu, kas pastāvēja Latvijā pirms padomju-krievu okupācijas. Patreiz LPB visa vara pieder krieviem, kuri nosaka visu garīgo atmosfēru un Pareizticīgās Baznīcas politiku Latvijā. Pēc būtības tā nav Latvijas Pareizticīgā Baznīca, bet gan Krievu Pareizticīgā Baznīca (KPB) Latvijā.
Savā laikā svētmoceklis Jānis Pommers rakstīja: "..."maskavieši" cer, ka (..) LPB nonāks no jauna atkarībā no Maskavas un caur to, kā caur blakus kanālu varēs pludināt Latvija maskaviešu iespaidus." Būtība nav tajā, kādas tautības pārstāvis vada baznīcu, bet tajā, kā viņš to dara un kam viņš kalpo - Dievam vai pasaules kungiem.
Metropolītu Aleksandru (Kudrjašovu) daudzi ironiski ar humoru dēvē par Rīgas pāvestu. Ir Romas pāvests, bet ir arī Rīgas pāvests. LPB ar katru gadu pieaug kanonisko pārkāpumu skaits, kas liecina par patoloģiskām izmaiņām Baznīcas dzīvē, kas var kļūt arī neatgriezeniskas. Šajā sakarā ļoti lakoniski izteicās viens no lielākajiem KPB kanonu zinātājiem virspriesteris Pāvels Adelgeims (nogalināts 2013. gada 5. augustā): "Kad vara pārkāpj kanonus, ar to nodibināt pareizas kanoniskas attiecības nav iespējams.
Antikanoniskā vidē kanoni zaudē jēgu. Kudrjašovs (metropolīts Aleksandrs) ar savu nekanonisko rīcību ir radījis situāciju, kuru nevar kanoniski atrisināt. Viņš rīkojas nevis pēc kanoniem, bet, kā pie mums izsakās bandīti, "pēc jēdzieniem". Baznīcas tiesai Kudrjašovs ir jāsoda. Viņš patiešām veic baznīcas un kriminālos noziegumus. Taču viņš izmanto Baznīcas un laicīgās varas nolaidību. KPB bīskapus nesoda, bet LPB viņu tiesāt nav kam. Viņš nav herētiķis, bet bandīts, veic nevis šķeltniecisku rīcību, bet parastu Baznīcas laupīšanu. Tikumisko autoritāti LPB sargāt nav kam. Ar varmācību pret tiem, kas viņam nepiekrīt, Kudrjašovs aizsargā savu personīgo prestižu un savu biznesu." Lūk, gaisotne, kurā dzīvo visa LPB.
Pirms pareizticīgo Augšāmcelšanās svētkiem, Ciešanu nedēļā nāca klajā virspriestera Jāņa Kalniņa grāmata "Process", kurā daļēji ir aprakstīti metropolīta Aleksandra (Kudrjašova) vadībā veiktie noziegumi, kurā apkopota gan paša autora, gan visu pareizticīgo latviešu sāpe. Vadoties pēc Baznīcas kanoniem metropolīts Aleksandrs būtu jau sen jāpadzen no amata, viņa dēļ cieš visas Pareizticīgās Baznīcas prestižs, tiek zaimots Kristus vārds, viņš ir apkaunojums ne tikai pareizticīgajiem, bet arī visiem kristiešiem.
Taču Maskavas Patriarhiju nepārliecina ne atspoguļotā informācija masu mēdijos par Kudrjašova homoseksualitāti, ne viņa saistība ar pedofiliju ( https://www.youtube.com/watch?v=1lmS7B_2RSo ; http://www.delfi.lv/izklaide/archive/article.php?id=34623457), ne skandāli ar Baznīcas īpašumu izsaimniekošanu, ne viņa atklātie meli un bezkaunīgā, dažbrīd pat nenormālā, uzvedība sabiedrības priekšā, ne citi pārkāpumi. Šajā sakarā, protams, rodas daudz jautājumu, uz kuriem virspriesteris Jānis Kalniņs līdz galam neatbild. No grāmatas konteksta var saprast, ka viņš daudzas lietas noklusē, kā viņš pats saka: "Baznīcas dēļ".
Otra svarīga lieta, kas atspoguļota grāmatā ir krievu pieaugošais šovinisms, kas gatavs Latvijā un LPB noslaucīt un aprīt visu nekrievisko. 2008. gada 11. aprīlī Jeruzalemes patriarhs Teofils tikšanās reizē ar krievu žurnālistiem izteicās, ka krievi "Palestīnā, arī Sīrijā un citās Tuvo Austrumu teritorijās ienesa rasisma sērgu un indi. No tā laika nekas nav mainījies... Krievija turpina attīstīt savas kultūras un politikas agresīvo uzmācību".
Rusicisms, kā liecina Jeruzalemes patriarhs Teofils, ir nopietna garīga slimība. Ja jau Tuvajos Austrumos krievu šovinisms radīja apjukumu, ko tad runāt par Latviju! Te atrodas pat tādi garīdznieki, kas māca, ka latviski lūgt Dievu esot grēks. Izcils krievu diplomāts un garīdznieks, krievu garīgās misijas Jeruzalemē no 1817. līdz 1894. gadam vadītājs - arhimandrīts Antoņins Kapustins savā laikā liecināja: "Mēs pat būtu gatavi mācīt grieķus, kā dzīvot, kā lūgties, kā vadīt Baznīcu, mēs kas paši esam aizmirsuši, kas ir kanoni (..).
Mūs noteikti negaida ne Svētajā Kalnā, ne Palestīnā, bet kāpēc? Tāpēc, ka mēs savā pašpārliecinātībā, savā vēlmē darīt visu, kā tīk, un ar savu neatlaidīgo uzmācību (..) iesējām viņos bailes (..)". Līdzīgas bailes iesētas arī latviešos. Krievijas impērijas teritorijā 1914. gadā bija pāri par 214 etnosiem, bet 1979. gadā vairs tikai 96 etnosi (tātad iznīcinātas un pārkrievotas 118 skaitliski mazākas vai lielākas nācijas); no 92 somugru tautām ir palikušas vairs sešas (86 izzudušas). Lūk, brālīgās līdzāspastāvēšanas rezultāts! Latviešiem savā dzimtenē vēl tagad jāpacieš demagoģiski apvainojumi par simtreiz lielākas tautas piederīgo apspiešanu.
Viens no ietekmīgākajiem Maskavas patriarhijas ruporiem virspriesteris Dimitrijs Smirnovs atklāti kultivē naidu, sūdzās par krievu apspiešanu Latvijā un aicina padzīt latviešus no savas dzimtenes. (http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/186424/maskavas-pareizticigo-macitajs-latvija-nekad-nav-bijusi-valsts-video) Kurš tad kuru Latvijā apspiež! Joprojām tiek apšaubītas latviešu tiesības būt noteicējiem savā zemē: kādā valodā sazināties, kādu kultūru attīstīt utt. Visspilgtāk tas redzams Latvijas Pareizticīgajā Baznīcā, kur visa vara pašreiz pieder krieviem. Viņi šo garīgo telpu ir okupējuši pilnībā.
Latvieši ir kļuvuši par diedelniekiem, kam savā dzimtenē jālūdz atļauju un iespēju apmierināt savas garīgās vajadzības dzimtajā valodā. Latviešu apdzīvotajos apvidos un pilsētās tiek izpārdoti ne tikai bijušie latviešu draudžu īpašumi, bet pat dievnami, kas nonāk sektantu rokās. Nekas tāds nenotiek nevienā Pareizticīgajā Baznīcā pasaulē. Tas ir kauna traips visai vispasaules Pareizticībai. Daudzas baznīcas Latvijā, kurās vēl padomju laikos pukstēja dzīvība, tagad ir sagrautas; latviešiem tiek liegta iespēja kalpot latviešu valodā.
Ja latvietis kaut ko prasa, tad viņš tiek pataisīts par Baznīcas ienaidnieku, dumpinieku, šķeltnieku un tml. Vai tā ir kalpošana Dievam un vai tā ir kristīga brāļu mīlestība? Vai Kristus nesūtīja sludināt Evaņģēliju visām tautām? Pie tam šāda nekristīga attieksme, kā redzams, tiek kultivēta un padarīta par normu pašu garīdznieku vidū. Tiek dagradēta pati Kristus mācības būtība. Par nožēlu Baznīca jau kārtējo reizi tiek ievilkta politiskās cīņās, pataisīta par politisku ieroci.
Satrauktas ziņas pienāk arī no Gruzijas okupētajiem rajoniem. Tur gruzīniem ir aizliegts lūgties dzimtajā valodā, gruzīnu priesteru vietā KPB nosūta savus "tīrasinīgos, īstos pareizticīgos" - krievu garīdzniekus, tiek grautas gruzīnu baznīcas un pārveidotas krievu stilā utt. (https://www.youtube.com/watch?v=-mUmjQWGvdY)
Tas nozīmē, ka KPB agresīvā uzmācība pieņemas spēkā pa visu perimetru.
Kristus teica: "Bet kad tie jūs vajā šinī pilsētā, tad bēdziet uz citu" (Mt 10, 23). Ja Krievu Pareizticīgā Baznīca Latvijā latviešiem aizver pestīšanas durvis un ar savu attieksmi burtiski dzen ārā no baznīcas, tad nekas cits neatliek, kā meklēt patvērumu citā patriarhātā. Varbūt kāds būs tik drošs, nenobīsies no krievu draudiem un demagoģijas, un pasniegs palīdzības roku. Šāds solis ir pat nepieciešams, domājot par Pareizticības pastāvēšanu pie latviešiem, savas valsts un tautas nākotni, par saviem bērniem un bērnu bērniem.