Artūrs Toms Plešs: Jārada līdzsvars starp tautsaimniecības attīstību un apkārtējās vides veselību
Foto: DELFI

Skaidrs ir tas, ka vairs nevaram atļauties saimniekot "pa vecam", jo uz spēles likta ne vien apkārtējās vides, bet arī mūsu pašu un bērnu veselība. Latvija ir apņēmusies aizsargāt gan dabu un tās bioloģisko daudzveidību, gan mazināt klimata pārmaiņu radītos draudus iedzīvotājiem, un, lai sasniegtu klimata politikas mērķus un "zaļinātu" valsts ekonomiku, nākamo desmit gadu laikā gaidāmas pārmaiņas teju katrā tautsaimniecības nozarē. Lauksaimniecība nav izņēmums.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pirms nedaudz vairāk kā gada Eiropas Komisija nāca klajā ar būtiskākajām stratēģijām Zaļā kursa ietvaros, un viens no uzstādījumiem ir turpināt mērķtiecīgu lauksaimniecības nozares "zaļināšanu". Tāpat kā pārējās Eiropas Savienības dalībvalstis, Latvija atbalsta Zaļo kursu, un tā galapunkts ir 2050. gadā, kad jāsasniedz klimatneitralitāte. Stāvoklis, kur radīto siltumnīcefekta gāzu emisijas ir samazinātas līdz nullei. Vairākkārt esmu uzsvēris, ka sasniegt šos mērķus nebūs viegli, taču cita ceļa, manuprāt, nav.

Turklāt ieņemtā kursa uzstādījums nav vienpusējs – tā mērķis ir ne vien padarīt valsti zaļāku un mūsu saimniekošanu ilgtspējīgāku, bet arī radīt labvēlīgu augsni ekonomiskai transformācijai, kas modernizēs nozari un pavērs arvien jaunus veidus, kā optimizēt resursus, pelnīt vairāk un radīt jaunas darba vietas vai pat vēl nebijušas saimnieciskās darbības jomas. Arī cilvēku paradumi nemitīgi mainās, tādēļ tie ražotāji, kam izdosies izmantot Zaļā kursa sniegtās iespējas, baudīs ne vien dabas, bet arī patērētāju pateicību.

Kāds var apgalvot, ka mērķi ir pārlieku ambiciozi un tuvāko gadu laikā nav sasniedzami, taču, ņemot vērā, ka laikapstākļi un klimats lauksaimniecību ietekmē krietni vairāk nekā citas nozares, virzībai uz ilgtspējīgu saimniekošanu, manuprāt, jābūt ikviena lauksaimnieka pašmērķim.

Tā, piemēram, stratēģija "No lauka līdz galdam" un "Bioloģiskās daudzveidības stratēģija 2030" pieprasa samazināt ķīmisko pesticīdu un antibiotiku izmantošanu lauksaimniecībā par 50%. Pesticīdi, protams, ir vārds, kas izsauc dažādas reakcijas un nereti nostāda uzņēmējus un patērētājus divās atšķirīgās frontēs, taču jāatceras, ka pesticīdi nav multivitamīnu komplekss augiem, un to izmantošana nevar būt ilgtspējīgs risinājums. Starp citu, "Eurostat" dati liecina, ka pēdējo desmit gadu laikā pesticīdu izmantošana Latvijā pieaugusi par 54%, kas ir rādītājs, kam būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība, lai pragmatiski izsvērtu pesticīdu lietošanas riskus attiecībā pret ieguvumiem. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) izveidojusi darba grupu, lai vērtētu aizliegumu lietot pesticīdus, piemēram, apdzīvotu lauku māju tuvumā un konceptuāli atbalsta to lietošanas samazināšanu.

Abos iepriekškminētajos dokumentos ietvertas prasības par pesticīdu lietošanas samazināšanu, minerālmēslu lietošanas samazināšanu un bioloģiskās lauksaimniecības īpatsvara palielināšanu līdz 25% no kopējās lauksaimnieciskajā darbībā izmantotās platības.

Jā, tieši šai kontekstā uz Eiropas fona Latvija izskatās pat visai cerīgi, jo bioloģiski sertificētu platību lauksaimniecībā jau ir gandrīz divreiz vairāk nekā vidēji Eiropā, taču gulēt uz lauriem mēs nedrīkstam. Papildus iepriekšminētajiem Zaļā kursa dokumentos definētajiem mērķiem, jāņem vērā, ka lauksaimniecība kopumā ir lielākais vides slodzes un draudu avots attiecībā uz sugu un biotopu aizsardzību un to aizsardzības stāvokļa vērtējumu.

Domāju, neviens nevēlas, lai aizsargājamo sugu un biotopu sarakstus papildinātu arvien jauni ieraksti, tādēļ arī lauksaimniekiem jāpiekopj tāda apsaimniekošana, kas veicina dabas vērtību saglabāšanos un kvalitātes nepasliktināšanos, tostarp atstājot bufera zonas un sējot pļavu augus lauksaimniecības zonu tuvumā. Laiks, kad uz saimnieciskās darbības un ekonomiskās izaugsmes rēķina varējām pievērt acis uz dabas aizsardzības interesēm, ir pagājis. Šobrīd ir jārada līdzsvars starp tautsaimniecības attīstību un apkārtējās vides veselību.

Tas, protams, nav ne vienā dienā, ne nedēļā paveicams uzdevums, taču agri vai vēlu jāpaveic tas būs, un, jo ātrāk spēsim pielāgoties, jo pārtikušāk, ilgtspējīgāk un veselīgāk saimniekosim.

Kā viens no rīcības virzieniem Latvijas stratēģijā klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2050. gadam ir ilgtspējīga zemes apsaimniekošana un lauksaimniecība. Jāatzīmē, ka lauksaimniecība ir trešais lielākais siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju sektors, kas rada aptuveni 20% no kopējām Latvijas SEG emisijām, turklāt lauksaimniecības emisijas turpina palielināties. Piemēram, kopš 2005. gada lauksaimniecības emisijas ir pieaugušas par vairāk nekā 22%. Lauksaimniecību šai statistikā "apsteidz" vien enerģētikas un transporta sektors. Protams, katrai no šīm nozarēm ir sava specifika, taču arī katrai no tām būs jāsper soļi, lai SEG emisijas pakāpeniski mazinātu.

Lielākā daļa emisiju rodas lauksaimniecības augsnēs to apstrādes procesā, kā arī lauksaimniecības dzīvnieku zarnu fermentācijas procesos, turklāt Latvijā pēdējos gados pieaug emisijas no ganībām un slāpekļa minerālmēsliem. Starp citu, Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas dati liecina, ka pasaules augsnes virsējais 30 centimetru slānis satur aptuveni divreiz vairāk oglekļa nekā visa atmosfēra, tādēļ svarīgi to noturēt augsnē, pielietojot atbilstošas saimniekošanas metodes. SEG samazināšanas kontekstā svarīga ir pārdomāta un mērķtiecīga saimniekošana, kas ietver virkni pasākumu, piemēram, tādu šķirņu selekcionēšana un izmantošana, kas ir noturīgas pret klimata pārmaiņām un nodrošina optimālu CO2 piesaisti vai dīzeļdegvielas patēriņa samazināšana ražošanas procesos.

Kā ieguvumus, īstenojot pārdomātus "zaļināšanas" pasākumus, var minēt lauku teritoriju apdzīvotības un iedzīvotāju labklājības celšanu, palielinātu kultūraugu ražību, nesamazinot augsnes auglību, un palielinātu konkurenci lauksaimniecības sektorā

Tiesa, lai problēmu risinātu, vispirms jāatzīst, ka tāda patiesi pastāv, tādēļ ir svarīgi saprast, ka ieguvumi tiks sasniegti tikai apzinoties galvenos problēmjautājumus, un viens no svarīgākajiem ir grūti samazināmo SEG emisiju avotu īpatsvars.

Lai realizētu pozitīvas ilgtermiņa pārmaiņas, protams, nepieciešams laiks, resursi un enerģija, taču vienlaikus jāatzīmē vēl viens šķietami būtisks aspekts. Lauksaimniecības nozare nodokļos samaksā daudz mazāk nekā saņem no publiskiem līdzekļiem. Piemēram, 2019. gadā Valsts ieņēmumu dienesta administrētie kopbudžeta ieņēmumu no lauksaimniecības sastādīja 49 milj.i EUR, savukārt Lauku atbalsta dienestam izmaksātā summa pārsniedz 300 milj. EUR. Turklāt, šajos skaitļos neietilpst investīciju projekti.

Ar šo es vēlos atzīmēt, ka šis lauksaimniekiem sniegtais drošības spilvens daļēji sasaucas arī ar jau iepriekškminēto uzņēmējdarbībai raksturīgo nestabilitāti, kas tostarp iet roku rokā ar klimata pārmaiņām, tirgus prasībām un citiem globāliem procesiem. Tajā pat laikā, pieņemot Eiropas Savienības un Latvijas valsts sniegto finansiālo atbalstu, ir jāpieņem arī kolektīvi izvirzītie ilgtspējīgas saimniekošanas uzstādījumi.

Sadarbība starp valsti un lauksaimniekiem nav vienvirziena, bet gan "dodu-saņemu" process, tāpēc īpaši svarīgi ir atrast kopsaucējus jaunā kursa ietvaros, pārkāpt pāri gadu laikā iesīkstējušiem aizspriedumiem, kļūstot par modernu un zaļu valsti ar zaļu lauksaimniecību.

Arī VARAM turpinās sadarboties ar partneriem valstiskajā un privātajā sektorā, lai rastu optimālus veidus, kā padarīt lauksaimniecības nozari zaļāku. Jo skaidrs ir viens. Bez veselīgākas augsnes, pārdomātākas saimniekošanas un ilgtspējīgas zemes apstrādes mums nebūs pa spēkam pielāgoties klimata pārmaiņām, novērst to radīto krīzi un apgādāt mājsaimniecības ar pietiekamu daudzumu pārtikas.

Vēlos uzsvērt, ka klimata krīze nav tikai vienas nozares, vienas valsts vai vienas paaudzes problēma. Arī novērst šo draudu nevarēs ne viena nozare, ne viena valsts, ne viena paaudze, tādēļ aicinu sēsties pie viena galda un risināt šos sabiedriski un valstiski nozīmīgos izaicinājumus kopā. Tāpat kā uzņēmēji citos tautsaimniecības sektoros, arī virkne lauksaimnieku jau līdz šim spējuši pielāgoties laikmeta prasībām un piekopj videi draudzīgu saimniekošanu, kas pavisam noteikti ir uzteicama tendence.

i https://www.vid.gov.lv/lv/2019gads; https://www.lad.gov.lv/lv/statistika/platibu-maksajumi/periods-2004-2016/statistikas-dati-par-2019-gadu/

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Artūrs Toms Plešs VARAM Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form