Foto: Publicitātes foto
"Delfu" torte saparcelēta un apēsta. "Hennessy" krājumi patukšoti (alkohola lietošana ir kaitīga veselībai!). Fanfaras izskanējušas, asaras nobirdinātas. 2012.gada "Lielās Mūzikas balvas", kas savus īpašniekus atrod kopš 1993.gada, nonākušas laimīgo laureātu goda plauktos.

Pat grūti pateikt, par kuru balvas ieguvēju lielāks prieks. Galu galā tas ir arī gaumes jautājums. Ilgākās ovācijas tika Laimai Andersonei Silārei, kas šoreiz nevarēja būt klāt, un Arnoldam Klotiņam, kas uz skatuves turpināja nosirmot. Par mūža ieguldījumu. Par ieguldījumu nākamajiem mūžiem.

Prieks par Kseniju Sidorovu, kas vairs nav debitante, bet starojoša mūziķe, un jaunā virsotnē uznesusi arī savu instrumentu akordeonu. Prieks par Baibu Skridi, kas kopā ar Birmingemas orķestri spēlēja pa rīdzinieku sajūtu stīgām. Par Elīnu Bukšu, kas turpina jauno vijoļnieču spožo gājumu. Par Elīnu Garanču & Marku Šišonu un visu Nacionālo simfonisko orķestri, kam nu ir balva, ar kuru nekas nav jāsalīdzina. Par Sandri Šteinbergu, kas prot spēlēt ansamblī un runāt solo. Par Daumantu Kalniņu, par ko priecājas arī daudzi mūzikas draugi un to novērtēja ar interneta balsojumu. Par "Preiļu kora" dīvas Ilonas Bageles "Cantando y amando". Par Mārtiņa Viļuma "Tvyjōraan", kas nav jālasa tik ilgi, kamēr saprot nosaukumu, bet jāklausās ilgi. Prieks arī par balvas ieguvēju drosmi, kas nekautrējās pateikties pirmajiem skolotājiem un saviem mūzikas instrumentiem un pakaunināja ne tikai vienu ministru vien. Galvenais, lai tagad ir pareizi secinājumi. Kādam jau būs arī rūgtums, taču tas pieder pie lietas oskaros, kristapos, emijos un gremijos. Ne visi tiek pie vārda, lai aizsūtītu buču mammai un pateiktos kaķim Murim.

No vienas puses bija nedaudz skumji arī par to, ka ne visi balvas ieguvēji varēja būt Operā, un uz tās skatuves saņemt statueti un teikt pateicības vārdus. Varēja tak teātris kaut kā iegrozīties, lai Daumants Kalniņš virs galvas celtu "Delfu" torti, jo tas arī darba devējiem nāktu par labu, ja pie viņiem ir tautas novērtēts mākslinieks. Vai tiešām Džilindžeram ir tik cītīgi sekotāji? Taču no otras puses prieks, ka laureāti ir atzīti un pieprasīti plašajā pasaulē. Kā Baiba Skride, Elīna Garanča un daudzi citi. Vīne tomēr nav "Austrumu robežas" attālumā.  Jāpiekrīt vienam no balvas pasniedzējiem Otto Ozolam - "Latvieši ir visur" un Latvija turpinās būt mūzikas lielvalsts.

"Lielā Mūzikas balva" jau ieiet trešajā gadu desmitā, un tās evolūcija ir acīmredzama. No laika, kad vieni un tie paši rakstīja scenāriju, rīkoja, režisēja, vadīja, bija žūrijā un reizēm pat saņēma balvas, laiks un pieredze visu salikusi savās vietās. Orests Silabriedis vēl bija nedaudz multiinstrumentālists, tomēr žūrija sēdēja savās vietās, Dita Lūriņa ar Intu Teterovski stāvēja savās. Un visi jutās ļoti labi. Kā izrādās, jauns un talantīgs arhitekts Didzis Jaunzems var būt arī talantīgs scenogrāfs. Bet režisors, ne mazāk jaunais Roberts Rubīns nemēģināja ēku būvēt uz citu drupām. Nekautrējās pamācīties no saviem priekšgājējiem, pat no it kā attālinātās "Gada balvas sportā". Necentās labo ausi kasīt ar kreiso kāju, meklēt pat pašam nesaprotamus simbolus un tos tikpat nesaprotami pasniegt publikai. Bez liekām pretenzijām. Un bez bijāšanas. Ar izdomu un gaumi. Uz skatuves nekāpa dažāda līmeņa prezidenti, toties režisors balvu droši ielika rokās arī restorānu šefam Jānim Jendzim vai publicistam Otto Ozolam, tuvinot mūziku tautai. Sanāca jautri, sirsnīgi un arī patriotiski.

Jā, arī šoreiz ne mazāk daudz spožuma palika ārpus "aploksnēm". Kaut vai Marina Rebeka, Sigvards Kļava, "Lucia di Lammermoor", Kristaps Pētersons, Juris Žvikovs... Taču "nav triju mazu, ir tikai viena liela balva". Tā būs arī par 2013.gada veikumu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!