Arturs Vaiders: Šekspīrs kā nazis, ar ko uzsmērēt sviestu
Foto: Kristaps Kalns

Viens allaž neko negaida, gulošam uzkrīt ābols un atklājas gravitācija. Otrs vienmēr gatavs un gaida. Paspēj nofilmēt ne tikai sprāgstošo meteorītu, bet arī piltuvē krītošu piķa lāsi, kas atgadās reizi 27 gados. Vienam katarse ir, kad izrādē aizveras priekškars, otram tā sākas, kad priekškars krīt. Viss atkarīgs no vietas, kur stāvam.

Šekspīriski Otello nožņaudza Dezdemonu. Merimē stilā Hosē nodūra Karmenu. Blaumaniski jaunais Indrāns nozāģēja ošus. Katrs no šiem tēliem un darbiem ir klasika. Jēkabpils "otello" līdz klasikai neizvilks. Arī tie daudzie "hosē", kas savām un citām karmenām galus padarījuši, ne. Nemaz nerunājot par jaunā indrāna sekotājiem, kas viscaur Latvijā mežus par līdumiem pārvērtuši. Ne tāpēc, ka viss sen jau ir uzrakstīts un grāmatu plaukti pārblīvēti ar literatūru, kuru vairs nav laika izlasīt.

Šoreiz nemaz ne par to. Šoreiz par citu Šekspīru – par Aika Karapetjana "Venēcijas tirgotāja" iestudējumu Nacionālajā teātrī. Nevajadzēja pat pusi pirmā cēliena, lai apciemotu loģiska atziņa, kāpēc šī luga tik maz iestudēta padomju un pat pēcpadomju laikā – nav joka lieta, ja no skatuves reizes piecdesmit skan vārds "žīds", kas šajā telpā joprojām ir teju vai tabu. Bet ar vārdu "ebrejs" teksta ritmiskuma dēļ to aizstāt nav iespējams. Tā ir uzdrīkstēšanās, tāpat kā Šekspīru salīdzināt ar komiksu autoru un to tik drakoniski īsināt. Iespējams, tāpēc, bet ne tikai, iestudējums līdz šim ir vairāk pelts nekā slavēts.

Manuprāt, galvenā Karapetjana kļūda šajā gadījumā bija afiša, kur rakstīts: "Viljams Šekspīrs "Venēcijas tirgotājs"". Drīzāk bija jāraksta: Pēc Viljama Šekspīra "Venēcijas tirgotājs" motīviem.
Tagad ir diezgan moderni senus un ne tik senus notikumus pievilkt mūsu prātiem – "Trīnes grēki", "Mazepa", "Dievu mijkrēslis"... Izdevies kā nu kuram. "Venēcijas tirgotājs" ir ļoti mūsdienīgs arī bez "Parex" vai "sms credit" piesaukšanas. Un nav tik svarīgi vai "mārciņa miesas" te ir bībeliska vai miesnieciska mērvienība. Ne jau "žīda principā" – vēlmē pēc taisnības, tieksmē pēc atriebības - ir sāls. Šeiloks ir ne tik daudz pret Antonio, cik pret visu Venēcijas "mietpilsonisko" (cik nu tā varēja būt pilsoniska XVI gadsimtā) sabiedrību. Pret to pašu sabiedrību, kas viņu tik smalki (drīzāk rupji) uzmeta (bija uzmetusi arī agrāk). Galu galā augļotāji agrāk, baņķieri tagad nav ieredzēti, bet bez viņiem grūti iztikt. Kā nekā gandrīz visa pasaule dzīvo "uz parāda" un pat bail iedomāties, cik mārciņas kāds tagad gribētu izgriezt no ASV (arī no Latvijas) miesas... Tāpēc arī Dombrovskis cenšas pēc iespējas ātrāk parādu atdot. Lai par daudz neizgriež.

Ja lugu būtu iestudējis Bērziņš vai Kairišs, troksnis būtu lielāks. Karapetjans ir Latvijā dzīvojošs armēnis. Jau paspējis sevi labi pieteikt režijā. Turklāt armēņus mēdz saukt arī par Aizkaukāza ebrejiem. Sava taisnība laikam ir. Ne jau tikai tāpēc, ka armēņu baznīcai Jeruzalemē ir savs kvartāls. Šeit armēņiem dvēselē rētas neplēš ne latvieši, ne krievi, ne turki. Tāpēc viņam pavisam viegli pāriet no konkrētā uz vispārīgo. Viņš ir ēterisks. Ne līdz galam izturēts, bet cienīgs.

Ja vilksim ar pirkstu līdzi tekstam un meklēsim Šekspīra burtu un garu, ātri aplauzīsimies un secināsim, ka "nacionālais pasūtījums" Karapetjanam nespīd. Bet šoreiz varbūt nemaz nevajag to darīt. Te ir citi burti, cits gars. Gan šeilocisks, gan mūsdienīgs, bet ar Venēcijas laika smaržu. Par taisno tēvu, brīvo meitu un dzimtas lāstu. Par taisno tiesu, brīvo vēju un ebreja nastu. Kāpēc tagad tā nav, un reizēm tomēr ir. Arī par restitūcijām. Un pat par Hilariju Klintoni Rīgā un Žani Lipki arī. Ne tā pa tiešo, bet kaut kur aiz Venēcijas laika stalažām. Varbūt Šeiloka koferīti starp parādzīmēm? Varbūt starp parādzīmēm, tikai citā koferītī?

Šeiloks uzrunāja un reizēm dzina izmisumā ne tikai Antonio un Basanio. Tāpat kā Klintone un Suharenko Grūtupu. Un ir taču skaidrs, ka Venēcija Šekspīram ir tikai nosacīta vieta, jo nekad tur nebija ciemojies. Drīzāk Nacionālajā teātrī uz skatuves redzamā Venēcija ir tuvāka reālajai nekā Šekspīra iedomātā. Tas nav tik būtiski, jo pati ideja nav par Venēciju. Jā, Šekspīram centrā ir Šeiloks, bet Karapetjanam viņš ir tāpat kā Šekspīram Venēcija. Cik Karaptejana daiļradē ir liela Staņislavska (tagad tak ļoti moderns piemērs!), cik Smiļģa, cik Hačatrjana ietekme, lai izstrīdas īstenie teātra kritiķi.

No otras puses – vieniem patiks uz skatuves uzburtā Venēcija, otriem Šeiloks viņa cīņā pret savas tautas pazemošanu, trešiem Šeiloks savā negantumā un atriebības kārē, ceturtiem "tautas sacelšanās" pret nīstajiem augļotājiem. Viss tur bija – krāpšana, tiesa, shēmas, meli un prieks. Prieks par dzīvi un mīlu. Vai tā ir XVI gs. Venēcija vai XXI gs. Latvija. Vajag tik rakt. Tāpēc uz izrādi derētu atnākt ne tikai Bērziņam, bet arī Suharenko.

Vai šeit bija Šekspīrs? Noteikti! Kaut vai kā nazis, ar ko Karapetjans smērē sviestu uz maizes. To gaļas mārciņu viņš tik un tā nebūtu ēdis. Tikai atriebība. Bet tā nekad nevar būt salda.

Izrādei ir lieliska scenogrāfija (Aigars Ozoliņš), ir teicami tērpi (Kristīne Pasternaka), ir interesantas kustības, kas mūsu ieved Venēcijas laika teātrī. Protams, ka par to katram var būt nedaudz sava interpretācija, taču kopējais iespaids – ar gaumi. Ir ģeniālais Uldis Dumpis kā Šeiloks, ar labu atbalstītāju Normundu Laizānu Antonio lomā un "kori", kas reizēm "dzied" dažādi, taču katram katrā nākamajā izrādē ir iespēja būt labākam. Un visiem kopā – noteikti. Labākais vēl būs.

Tags

Viljams Šekspīrs

Comment Form