Vēlēšanu rezultātu apšaubīšanā žurnālisti nekritiski atkārto par deputātiem neievēlēto apgalvojumus. Pat tādus, kas ir klajā pretrunā ar vienkārši pārbaudāmiem faktiem. Piemēram, cik par kuru partiju nobalsots. Ne velti Jūrmalas domē neievēlēto partiju tā saucamajos pierādījumos vairāk nekā pusi teksta sastāda aģentūras ziņas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
No pārējiem apgalvojumiem vairāk nekā puse līdzīga kādā daiļdarbā lietotajai loģiskajai konstrukcijai: “es pats neko neredzēju, bet es pazīstu vienu cilvēku, kuram ir zināms cilvēks, kurš redzēja”. Tie nav pierādījumi. Tāpat kā amatpersonu pieņēmumi, kuri izteikti minējumu formā. Tiesnesim it kā atliek tikai piekrist jau vispārzināmiem “faktiem”, kuri vairs nav jāpierāda. Kārdinājums tiešām ir liels. It īpaši šādās lietās, kurām medijos jau radīts emocionālais fons. Ej nu meklē pierādījumus, ja tiesa jāizspriež dažu dienu laikā! Katram savs darbs jādara profesionāli. Profesionāls tiesnesis lietā izvērtē pierādījumus. Profesionāls žurnālists sameklē dažādus viedokļus. Par to viņus nevar vainot. Gan vieni, gan otri dara savu darbu.

Vēlēšanas nav šaha partija, tās nevar izspēlēt atkārtoti. Atkārtotas vēlēšanas jau ir citas vēlēšanas. Kurš tās prasa? Parasti tie, kuri nav ievēlēti. Zaudēt arī jāprot ar godu. Neievēlēto apgalvojums, ka balsošana nav bijusi godīga, vienmēr vērtējams kritiski. Lai pārkāpumi balsošanas norisē ietekmētu vēlēšanu gala iznākumu, tiem ir jābūt gana masveidīgiem. Pieņēmumiem “kā būtu, ja būtu” būtu jābūt ticamiem. Nevajag vainot tiesu, ka tā neatceļ vēlēšanu rezultātus atsevišķu procesuālu pārkāpumu pēc. Tādi vienmēr ir bijuši visās vēlēšanās, taču parasti vēlēšanu iznākumu neiespaido.

Ekskurss vēsturē. Pēc 5.Saeimas vēlēšanām sapulcējās Saeimā neievēlēto partiju pārstāvji ar kopīgu domu parakstīt vēstījumu tautai, ka vēlēšanas nav bijušas godīgas. Taču tas arī bija vienīgais kopīgais, par kuru vairums bija vienisprātis. Piedalījās akadēmiķi, profesori, arī citi docētāji. Kas nebija godīgi un kāpēc – par to pat divi mācībspēki nespēja vienoties. Kas vienam šķita būtiski, tas otram – pupu mizas. Šo pirmsjāņu sanāksmi Skolas ielā 1993.gadā atceros nebūt ne pēc citu nostāstiem. Vairums dalībnieku tagad gan jau ir politiskie pensionāri. Morāle? Šādi zaudētāju paziņojumi ir savdabīgs demokrātijas brieduma jeb precīzāk tās bērnišķīguma rādītājs. Atliek cerēt, ka vēlētāji tos ignorēs.

Vai vēlētāju balsis vispār var “nopirkt” ? Jūrmalas atslēgu kārotāji šoreiz vēlētājiem dalīja zobu bakstāmos, desiņas, kalendārus un tamlīdzīgus niekus. Arī uzsauca pa aliņam. Taču, vai vispār iespējams šādi ietekmēt balsotāja izvēli? Saprātīga vēlētāja gribu – noteikti nē. Jo balsošanas iecirknī var brīvi sagatavot jebkādu balsošanas zīmju komplektu un atrādīt pēc vajadzības. Varbūt šāda rīcība varētu būt efektīva pakļauto personu vidū – pansionātos, ārstniecības iestādēs, brīvības atņemšanas vietās. Taču partijas balsošanas laikā uzrauga viena otru, un sūdzības par jebkādiem iespējamiem pārkāpumiem jāfiksē vēlēšanu gaitas protokolā. Jūrmalas iecirkņu vēlēšanu komisiju protokolos tādu ziņu nav.

Varbūt tā var ietekmēt atkarīgos – narkomānus, toksikomānus vai alkoholiķus. Vai tiešām vēl ir vēlētāji, kas nesaprot, ka neviens nevar izkontrolēt, par ko viņi īstenībā nobalsojuši? Tad, cik adekvāts ir šāda atkarīgā liecinieka apgalvojums, ka viņš vēlējies balsot par kādu citu sarakstu? Domāju, ka tikpat mazticams kā sirdiplosošie solījumi vairāk nedzert, nespēlēt azartspēles, nelaist pa kreisi, nedurties vai nebalotēties.

To, ka mīti ir pārspīlēti, apliecina pieredze kādā pagastā iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās. Uzņēmējs uzsauca pa miestiņam visiem, kas būs balsojuši par viņa dzīvesbiedri. Domāju, ka viņš savu panāca – jo tik daudz svītrojumu nebija nevienam citam deputāta kandidātam. Ekskurss vēsturē. Satversmes sapulē ievēlēja sešas sievietes un simts četrdesmit sešus vīriešus. No LSDSP – Elzu, Klāru un Bertu; no Latgales zemniekiem – Apoloniju un Valeriju; no bezpartijisko grupas – Zelmu. Laikam tāpēc, ka vēlētājam nebija iespējams kaut ko grozīt saraksta iekšienē. LSDSP tika pie četrdesmit deputātu vietām un par deputātēm tapa arī šajās 40 pirmajās vietās partijas sarakstos iekļautās trīs sievas. Saeimas vēlēšanās vēlētājam jau bija iespējams svītrot netīkamus kandidātus un rakstīt klāt patīkamākos. Pirmajā Saeimā neievēlēja nevienu sievieti. Sieviešu tiesību aizstāves tajā vainoja vīriešu šovinismu. Otrajās Saeimas vēlēšanās dažos Rīgas balsošanas iecirkņos veica eksperimentu. Blakus nolika divas balsošanas kastes. Vienā meta iekšā sieviešu vēlētāju aizpildītās balsošanas zīmes, otrā – vīriešu aizpildītās. Balsis skaitīja katrai kastei atsevišķi. Kādi bija secinājumi? Pareizi, Jūs uzminējāt!

Visvairāk sievietes deputāta kandidātes svītroja ārā pašas balsotājas sievietes. Arī otrajā un trešajā Saeimā neievēlēja nevienu sievieti. Tikai ceturtajā pie mandāta tika viena sieviete vārdā Berta no bezpartijiskajiem sabiedriskajiem darbiniekiem. Morāle? Toreiz bija vainojamas sievietes, bet šoreiz Latvijas Republikas teritorijā dislocētā padomju tautas daļa? Nevar vainot vēlētāja “neapzinīgumu”, ja netīk vēlēšanu iznākums. Varbūt cilvēki ir pārāk noguruši no spēlītes, kurā nejūtas uzvarētāji. Varbūt vaina ir jāuzņemas politiskajai elitei. Par to, ka plaisa starp varu un vēlētāju nesamazinās.

Balsu “pirkšanas” lietā redzu kādu medijos vēl neizvērstu tēmu. Šo pakalpojumu piedāvā cilvēki, kuru rīcībā saskatāmas noziedzīga nodarījuma pazīmes. Tautā viņus pieņemts saukt par bandītiem. Bet nepiedāvā taču visiem deputātu kandidātiem pēc kārtas, laikam jau zina, kurš ir iespējamais pircējs. Tādos pasākumos neiegulda godīgi nopelnītu naudiņu. Noziedzīgā pasaulē katras amatpersonas cena ir zināma. Laikam piedāvā tiem, kuri jau ir uzkrājuši noziedzīgi iegūtas summas un gatavi korumpēties turpmāk. Vieni blēži pārdod “mirušās dvēseles” citas šķiras blēžiem. Parasts blēžu blēdīgs bizness. Šāda pakalpojuma piedāvājums vēl nav korupcijas pierādījums. Taču tā ir laba operatīvā informācija, kuru attiecīgi jāpārbauda. Kaut vai tikai tāpēc vien, lai līdz nākamajām vēlēšanām kādu no šiem blēžiem notiesātu.

Bet varbūt vērts atjaunot piektās Saeimas vēlēšanu likuma 43.pantu? Tas pārrakstīts no aizpagājušā gadsimta zemnieku pašpārvaldes vēlēšanu likumiem. “Vēlēšanu dienās tirdzniecība ar reibinošiem dzērieniem aizliegta.” Vēl tikai atliktu aizliegt azartspēles un socioloģisko aptauju rezultātu publicēšanu. Kuri blēži tādā gadījumā iegūtu? Jūs atkal uzminējāt.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form