Man ir tas gods jau vairāk par 30 gadiem pildīt tiesas piesēdētāja pienākumus. Pēdējā laika esmu Rīgas Apgabaltiesas piesēdētājs. Pa šiem gadiem ir uzkrājusies gan pieredze, gan ir izveidojušies, iespējams, subjektīvi viedokļi par visu mūsu tieslietu sistēmas praksi. Kā vielu pārdomām, tad arī ar saviem viedokļiem vēlētos dalīties ar domājošu lasītāju.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Sākotnēji šos pienākumus uztvēru kā ne visai patīkamu tā saucamo "sabiedrisko slodzi". (Bija tāds jēdziens un šādu darba kolektīva uzlikto slodzi dažādās tās realizācijās vajadzēja nest ikvienam apzinīgam pilsonim.) Tad tīri vai iepatikās tādas psiholoģiskas motivācijas dēļ. Atšķirībā no grāmatām, teātra izrādēm un kinofilmām, kur tevi baro ar ko safantazētu un iztēlotu, te var redzēt "dzīvus" cilvēkus, reālo dzīves īstenību un pat savu iespēju robežās kaut nedaudz ko reālu lietas labā darīt. (Gan jāatzīst, ka skatīt nācās dzīves ēnas puses, līdzīgi, kā nokļūstot slimnīcā, liekas, ka slima ir turpat vai visa pasaule.) Dažkārt viens otrs liecinieks no psiholoģiskā viedokļa ir interesantāka personība nekā apsūdzētais vai cietušais. Lai daudzmaz kvalitatīvi varētu veikt savus pienākumus vai vismaz saprast, kas īsti notiek, aiz apzinīguma un intereses pat iestājos Tautas universitātes juridiskajā fakultātē (Bija tāds iestādījums, kurā, kā tagad viens otrs apgalvo, norisa tautas apmuļķošana un komunisma propaganda. )

Ja salīdzina tiesu darbību "agrāk" un "tagad", tad ar visu atbildības sajūtu nākas atzīt, ka tajos visu nozākātajos padomju laikos ("tos laikus" visādi noķengāt patlaban ir tāds kā obligāts "labā toņa" nosacījums.) tieslietu sistēmā kārtības un disciplīnas bija daudz vairāk. Diemžēl… Lai kāds neatnāktu uz tiesas sēdi - tas bija ārkārtējs gadījums. Tagad "uzšķaudīt" tiesai var atļauties visi, sākot pat no prokuroriem un advokātiem, par lieciniekiem nemaz nerunājot! Vai nu ļaudīm bija vairāk apzinīguma vai lielāka bijāšana vai pat bailes attiecībā pret varu… Manuprāt viss būtu jāuzliek uz komerciāliem pamatiem. Katra neattaisnota neierašanās vai piespiedu "atvešana" izmaksā "tik un tik" - un nekādas vairs atrunas! Tagad lietas tiek atliktas un atliktas, procesam ievelkoties garumā. Nākas izskatīt daudzus gadus vecas lietas. Dažkārt cietušie jau ir viņsaulē, bet vainīgie, kuri nu ir jātiesā un "jāiesēdina", kļuvuši pat par paraugcilvēkiem - liec kaut vai uz žurnāla vāka! Liecinieki vairs neko neatceras un tiem nākas priekšā nolasīt viņu kādreizējās izmeklēšanā sniegtās liecības.

"Tagad" procesi ir kļuvuši it kā demokratiskāki. Advokatūra ir kļuvusi aktīvāka. Ja "agrāk" advokāti parasti kaut ko tikai "nomurmulēja", tad "tagad" jau nākas dzirdēt arī spilgtas un spēcīgas personības ar ļoti pārliecinošu argumentāciju. Viens otrs tiesnesis pat provocē apsūdzības un aizstāvības sacensības gaisotni, procesu padarot spraigu un pat atraktīvu. (Vismaz nav garlaicīgi, kā tas ir uzklausot parasto formālo tukšvārdīgo pačalošanu.) Prokurori gan ir tikpat pelēcīgi kā agrāk. Var jau arī saprast - apsūdzēt ir vieglāk, aizstāvēt ir grūtāk.

Kaitina bezatbildīga liecību maiņa uz pilnīgi pretējām. Bet katrs taču ir brīdināts par atbildību sakarā ar nepatiesas liecības sniegšanu! Nākas pat dzirdēt apgalvojumus, ka policija un izmeklēšana ir šantažējusi vai pat situši! Nav gan manīts, ka kāds tiktu saukts pie atbildības par nepatiesas liecības sniegšanu vai apmelošanu! Manuprāt liecību maiņas vajadzētu uzskatīt par vainu pastiprinošiem apstākļiem.

Vērojot biezās dokumentu mapes tā vien gribas nošausmināties - cik gan daudz darba tur ir ielikts un cik daudz valsts (tas ir mūsu) naudas tur ir iztērēts! Manuprāt pareizāk būtu likt vainīgajam atmaksāt visus ar izmeklēšanu un tiesas procesu saistītos izdevumus. Tad, jo ilgāk bēguļosi, jo vairāk liegsies un mānīsies, jo dārgāk tas vainīgajam izmaksās! Tiesu un izmeklēšanas instanču tehniskais apbruņojums gan vēl ir aizpagājušā gadsimta, tēlaini runājot, akmens laikmeta līmenī. Izmeklēšanas instanču protokoli parasti ķeburainā rokrakstā un, protams, tipiskā "kancelarita" stilā. Lasot liecības, tūlīt paliek skaidrs, ka attiecīgais konkrētais indivīds tieši tā un tādiem vārdiem nu nav teicis! Bieži vien, lasot dažādas lietas, var atpazīt izmeklētāja izteiksmes un rakstības stilu! Man, kuram nu ir jālemj attiecīgā cilvēka liktenis, būtu svarīgi dzirdēt pat intonāciju, kādā kas ir pateikts! Bet tā jau būtu tikpat kā fantastika, ja tiesnesim būtu iespēja noklausīties liecības audioierakstu! Atkristu visādi apgalvojumi, ka "es tā neteicu", vai "no manis šo liecību šantažējot izspieda"! Tiesas procesa laikā sekretāre - meitenīte cenšas ko pierakstīt. (Kā pašas atzīst - paspēj "to galveno un būtisko") Nu kāda gan var būt šāda "dokumenta" precizitāte un ticamība, ja nu gadījumā citās instancēs lieta ir jāpārskata!? Mūsdienu tehnikas līmenī, kad magnetofoni un diktofoni ir turpat vai katram puišelim, audiodokumentācija (un pat video) nevarētu būt tehniski neatrisināma problēma. Gan jāatzīst, ka pēdējā laikā zināms progress ir - uz tiesnešu galdiem var jau redzēt arī datorus. Tiesnešu korumpētība. Modē nācis apgalvojums. Lietās, kuras tiesnesis izskata vienpersonisku, var jau būt, ka tas ir iespējams. Par lielu naudu taču varot nopirkt visu! Ja lietu izlemj kolēģija (ar piesēdētājiem), tad tas jau ir visai problemātiski. Ir jānopērk arī abi piesēdētāji, vai, sliktākajā gadījumā, vismaz viens no tiem. Vai nu es esmu bijis pārāk akls vai naivs, bet nudien visos šajos gados neesmu izjutis ne mazāko mēģinājumu mani kādi nopirkt! Tiesneši strikti ievēro likuma nosacījumus un pie sprieduma taisīšanas nekad savu viedokli neizsaka pirmie, bet vispirms uzklausa piesēdētājus un tad nu dažkārt mēģina viņus pārliecināt, ka šajā konkrētajā gadījumā viņu viedoklis varbūt arī nav tas pareizākais.

Ja jau kādu grib "izpestīt", tad visdrošāk būtu kopā ar tiesnesi nopirkt arī prokuroru, lai tas pieprasa kādu visai niecīgu sankciju. Piesēdētāji parasti ir miermīlīgi ļaudis un tādā gadījumā savā naivumā un miermīlīgumā noteikti neiebildīs.

Atzīšos, ka manā praksē bija tāds visai dīvains gadījums. Arī "ievilkta" lieta saistībā ar narkotikām. Drošības līdzeklis - paraksts par dzīves vietas nemainīšanu. Apsūdzētais tomēr ir uzspļāvis visiem kādas tur Latvijas likumiem un ir aizlaidies uz Izraēlu. Tiesas sēde notiek bez tiesājamā klātbūtnes. (Likums tā atļaujot!). Prokurors pieprasa "atzīt par vainīgu, bet nesodīt!". Apspriedē es par šādu manuprāt dīvainu formulējumu esmu tīri pilsoniski sašutis par uzspļaujošu attieksmi pret Latvijas likumiem. Tas nozīmē, ka šis "godājamais" cilvēks, ja vēlēsies varēs Latvijā netraucēti iebraukt un šeftēties kā vēlas! Man pacietīgi skaidroja, ka šajā gadījumā lemt par sodu nav vērts un nav jēgas. Izraēla "savējos" taču neizdod!

Būs tikai lieki sarežģījumi jau valstiskā līmenī. (Kā teikt, ar rūgtu smīnu jāpiekrīt par "izredzētajiem un neaizskaramiem"! Vēsture ar godājamo un cienījamo Laventu taču arī bija lielisks piemērs!) Šaubos, vai te bija kāda korupcijas pat kaut vai smaka, tad jau drīzāk tā saucamais "spiediens". Otrs piesēdētājs bija miermīlīgs, manam protestam nepievienojās. Rakstīt "atsevišķās domas" uzskatīju par nelietderīgu, jo sapratu, ka "sistēma" ir ieinteresēta, lai lieta vairs "nekarātos", tai būtu pielikts punkts un nekāda starptautiska trača un augstprātīga nosodījuma lai nebūtu…

Attiecībā par mīkstiem sodiem vai pat attaisnojošiem spriedumiem. Bieži ir tā, ka "iekšēji" jūti, ka tiesājamais tik tiešām ir "draņķis" un ir vainīgs, taču apsūdzības argumentācija ir visai vārga, nepārliecinoša un nav neapgāžama. Nu nevar taču cilvēku notiesāt balstoties tikai uz "revolucionāro sirdsapziņu" vien! Tad nu nākas vai nu ko mēģināt "pievilkt aiz matiem" vai arī diemžēl attaisnot.

Ir jāsaprot, ka policijas un izmeklēšanas institūciju iespējas arī ir ierobežotas. Noziegumu atklāšanā ārkārtīgi liela nozīme ir labi nostādītam informatoru dienestam. (Tautā tos sauc par "stukačiem") Bez informatoriem daudzmaz efektīvi nevar strādāt nedz policija, milicija, čeka vai gestapo - saucat kā jau nu tās vēlaties. Kā lieciniekus uzklausot policijas pārstāvjus, mēģinot precizēt, kā tad attiecīgie pierādījumi ir iegūti, nākas dzirdēt visai lielīgu atbildi - no "operatīvās informācijas"! Tas nozīmē, ka nekas tuvāk man nav arī jāzina un to man neteiks! Protams, ka operatīvās darbības nianses un informatorus atklāt nu galīgi nebūtu prāta darbs! Šajā sakarībā tā vien gribas paironizēt - nez kā un kādus "maisus" purinās, vētīs un "stukačus" meklēs pie nākamās kādas "revolūcijas"!? Cietumi ir pārpildīti un tajos ieslodzītie notiesātie to lielākā daļa bezdarbībā slaistās un parazitē uz pārējo godīgo cilvēku (tas ir budžeta - nodokļu maksātāju) rēķina. Likt tiem pašiem nopelnīt sev uztura līdzekļus, mūsu nemākulīgajiem, bezatbildīgajiem un savtīgajiem pie varas stūres tikušajiem politikāņiem un valdītājiem laikam ir neiespējams uzdevums!? Darba spēka taču sāk trūkt, bet mēs visādus draņķus turam un barojam sanatorijas režīmā, laikā, kad godīgu darba mūžu nokalpojušie pensionāri dzīvo burtiski pusbadā!

Liekas pašsaprotams ir princips, ka svarīgāks par soda smagumu ir tā nenovēršamība. Bet mēs aizraujamies ar gadu piespriešanu un cietumā likšanu! Manuprāt galvenajiem soda mēriem būtu jābūt naudas sodiem un piespiedu darbam. Izolējami būtu galvenokārt tikai tādi indivīdi, kuri sabiedrībai ir fiziski bīstami. Pusapdzērušos bandītiskus huļigānus, kas klīst pa ielām - tos izķert un uz pārmācību iesēdināt, liekot pamatīgi pastrādāt - tur nu mums spēku, gribas un dūšas pietrūkst!

Plaši piekoptie nosacītie sodi patlabanējos vēsturiskajos un sociālajos apstākļos ir manuprāt neefektīvi un sevi neattaisno. Likumpārkāpēji, it sevišķi jaunatne, diemžēl vajadzīgos secinājumus neizdara un uzskata, ka ir tikuši cauri "pa vieglo", ar nelielu izbīli vien. Manuprāt nosacītos sodus vajadzētu praktizēt tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos, kā lielu pretimnākšanu.

Vērtējot tiesnešu darbību un viņus kā personības. Nu neuzskatiet mani par augstprātīgu un nīgru sklerotisku veci! Lielais vairums tiesnešu ar kuriem man nācies sadarboties, it sevišķi pēdējos gados, pēc vecuma un dzīves pieredzes var būt manu meitu un dēlu līmenī un manas saskares ilgums ar šo jomu ir pietiekami iespaidīgs, lai man būtu kādas vismaz morālas tiesības spriest.. Ar pilnu atbildības sajūtu varu teikt, ka manā vērtējumā to lielākā daļa ir tikai tādi labi amatnieki . (Tūdaļ piebildīšu, kā tādi esam mēs paši - sabiedrības lielākā daļa) "Ar sirdi un dvēseli" strādā retais! Paliek iespaids, ka viņus galvenokārt interesē un tie vadās nevis tik daudz pēc likuma gara, bet gan pēc tā burta! Viņi galvenokārt ir norūpējušies, vai tikai viņiem nevarēs "piešūties" par kādu procesuālo normu vai likuma normatīvu pārkāpumu vai precīzu neievērošanu un visādi citādi tur taisnīguma vai morāles aspekti ir otršķirīgi vai vispār nav "galvā ņemami". Nu var jau viņus saprast - pilda taču ierēdņu funkcijas un ierēdnim ir jāstrādā kā kādam ieprogrammētam robotam stingri pēc instrukcijas! Savos lēmumos viņš atbilstoši situācijai nedrīkst būt elastīgs vai, dies' pasarg!, pat neordinārs bet ir cieši sasaistīts ar visādiem nosacījumiem, normatīviem, norādījumiem un skaidrojumiem.

Ja jau mēs tiesnešiem tā uzticamies, ka tos ieceļam "uz mūžu", tad, manuprāt, pret viņu personības līmeni arī vajadzētu būt kādām stingrākām prasībām Diez vai jebkuru zaļknābi ar diplomu un kaut vai iespaidīgu ļaužu protekcijām vajadzētu tūdaļ celt par tiesnesi! Manuprāt būtu nepieciešams kāds vecuma cenzs un darba pieredze, teiksim, izmeklētāja, advokāta, prokurora vai tamlīdzīgā virzienā. Un diez vai iedzert tīkošais vai pīpmanis būtu tā labākā kandidatūra! Šie indivīdi taču savas iegribas un vājības nav spējīgi apvaldīt!

Vērojot Rīgas Apgabaltiesas tiesnešus ar kuriem ir nācies sadarboties, gribētos teikt, ka tie visi ir "normāli un kārtīgi" darbinieki. Kā interesantas personības šā vārda pozitīvajā nozīmē varētu pieminēt Šteinerti, Stūri, Kļimāviču, Čerkāsovu un arī Kaparšmitu. Jā, to pašu Kaparšmitu, kuram visaugstākajā līmenī nupat "nocirta galvu"!

Attiecībā par Kaparšmitu. Varbūt es nezinu visas nianses un esmu pārāk subjektīvs. Cik man ar viņu ir nācies sadarboties, palika iespaids, ka viņš attiecībā pret prokuratūru un policiju ir ;loti kritiski noskaņots. Iespējams, ka tas arī darbojas pret viņu. Ja Kaparšmita atcelšana pamatojas tikai ar "Latvenergo" lietu (kā to varēja saprast no preses ziņām), tad šajā sakarā uzmācas visai grūtsirdīgas pārdomas. Paliek iespaids, ka bēdīgi slavenajai 3 miljonu afērai ir dziļas saknes un tajā ir iesaistītas kādas ļoti iespaidīgas personas. Šajā sakarā nāk prātā gan "indīgās lapsenes", gan kāda politiķa, kurš ar šo lietu nodarbojās, bravurīgais apgalvojums, ka ja lietu neatšķetināšot, apēdīšot savu cepuri! Cepure tā arī palika neapēsta. Laikam kādiem ir ļoti svarīgi notiesāt "pārmijniekus", lai nemeklētu īstenos vainīgos un kurās kabatās tad tie miljoni palika! Interesanti, ka AT atceļot Kaparšmita attaisnojošo spriedumu, un veicot notiesājušu spriedumu, šiem "pārmijniekiem' nekādu dižo "skādi" nenodarīja - visi palika uz brīvām kājām! Kā teikt, vainīgie ir atrasti un sodīti, lietai ir pielikts punkts un nav ko tālāk rakņāties! Starp citu, attaisnojošo spriedumu Kaparšmits taču nepieņēma vienpersonīgi, to parakstīja kolēģija 3 locekļu sastāvā! Tad pie atbildības būtu jāsauc arī tie divi piesēdētāji, kas izdarīja šo laikam it kā smago pārkāpumu un arī attaisnojošo spriedumu parakstīja!

Runājot par tiesu piesēdētāju institūciju. It kā ļoti vajadzīgs un nepieciešams iestādījums - kā teikt, sabiedrības kontrole un pat līdzdalība! Taču, kā zināms, ar formālu pieeju, var bezcerīgi sabojāt jebkuru labu ieceri un pasākumu. Lai gan es pats esmu piesēdētājs, taču man ir jāatzīst, ka patlabanējā realizācijā un kvalitātē no šīs institūcijas lielas jēgas nav. Tā tāda "dekorācija" vien ir. Gan tās aktivitātes, gan kvalitatīvā sastāva ziņā. Būtībā piesēdētāji ir tikai tādi kā liecinieki, kas ar savu parakstu apliecina, ka tiesas sēde tik tiešām ir notikusi un nekādas acīmredzamas blēdības viņi nav manījuši.

No formālā viedokļa visi 3 kolēģijas locekļi ir līdztiesīgi un lemttiesīgi. Ja jau paraksta spriedumu, tad par savu parakstu ir arī jābūt atbildīgam! Kaut vai morāli! Ja presē, rakstot par "dīvainiem" spriedumiem tiktu minēti ne tikai "īsto tiesnešu", bet arī piesēdētāju uzvārdi un nu nāktos saviem kaimiņiem skaidroties un taisnoties, tad droši vien kārtīgi padomātu, pirms ko paraksta! Gan jāsaka, ka tiesnesis ir ieinteresēts, lai piesēdētājs lieki nejaucas un paraksta visu "ko vajag". Un tie mīļā miera labad arī visu paraksta. Ja daudz kašķēsies, tad tevi vispār neaicinās!

Lai es kā piesēdētājs varētu daudzmaz kvalitatīvi spriest un savas funkcijas pildīt, tad ar iztiesājamo lietu man vismaz savlaicīgi būtu jāiepazīstas (Nu kādu dienu iepriekš lieta vismaz jāpašķirsta) Nevis tiesas sēdes laikā tā jāuztver tikai uz dzirdi un jāmēģina saprast par ko īsti ir runa! Tad arī nav jābrīnās, ka piesēdētāji sēdes laikā praktiski klusē (Un pareizi dara, ka ar muļķīgiem jautājumiem netraucē tiesnesim strādāt!) Ja jau piesēdētājs kaut vai formāli ir līdzvērtīgs lēmējs, tad viņam vajadzētu arī būt daudzmaz kompetentam un atbilstošam gan juridiskajā, gan intelekta līmenī! Piesēdētājus vajadzētu apmācīt regulāros semināros, un tos komplektēt no indivīdiem tikai ar augstāko izglītību. (Vismaz pastāv lielāka varbūtība, ka intelekta līmenis varētu būt augstāks) Atvainojiet par izteiksmes asumu - nu kā var būt tiesnesis ar, piedodiet, "tantiņas" intelektu!? Tajos "padomju laikos" par piesēdētājiem šādus tādus "lubrakus" nesūtīja un arī par savu darbību savam kolektīvam vismaz formāli nācās atskaitīties. Tagad piesēdētāji pārsvarā ir pensionāri, kāds jau nu kurš, kas nu kādus santīmus mēģina sev piepelnīt. Piesēdētāju institūciju likvidēt diez vai būtu prāta darbs, bet to radikāli uzlabot vajadzētu gan! Kā nekā demokrātijas izpausme, sabiedrības kontrole un tiesnešu kungi savā pašpaļāvībā nevarētu pārāk izlaisties. Bet varbūt būtu lietderīgi arī pie mums iedibināt "zvērināto tiesas"?

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form