Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas mērķis bija atkal iekļauties starptautiskajā apritē un aktīvi piedalīties starptautiskajā tirdzniecībā. Latvijai bija nepieciešams iegūt izdevīgus nosacījumus ārvalstīs, lai to tirgus kļūtu pieejams Latvijas eksporta precēm. To pašu – tirgus pieejamību – bija jāgarantē arī Latvijai.
Latvija noslēdza brīvās tirdzniecības līgumus ar svarīgiem partneriem un 1999. gadā iestājās Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO). Noslēgtajos līgumos Latvija vienojās ar citām valstīm par konkrētām muitas nodevām, kuras tika noteiktas, ievērojot tirgus liberalizācijas principu. Lai novērstu situāciju, kad tirdzniecības partneri, gūdami labumu no izdevīgajiem tirdzniecības nosacījumiem citā valstī, spētu patvaļīgi un vienpusēji paaugstināt muitas nodevas šīs valsts eksporta precēm, bet arī lai atsevišķās kritiskās situācijās būtu iespējams muitas nodevas paaugstināt un ļaut saviem ražotājiem pielāgoties augstajai liberalizācijas pakāpei, PTO dalībvalstis (arī Latvija) vienojās par tirgus aizsardzības kārtību.
Tika paredzēti trīs tirgus aizsardzības instrumenti – antidempings, aizsardzības pret importu pieaugošos apjomos un aizsardzības pret subsidēto importu. PTO valstīm, tostarp arī Latvijai, tika noteikti stingri priekšnoteikumi un procesuāla kārtība šo instrumentu piemērošanā. Šo instrumentu piemērošanu Latvijā regulē Antidempinga likums, likums “Par iekšējā tirgus aizsardzību” un likums “Par aizsardzību pret subsidēto importu”. Kompetentās institūcijas to piemērošanai ir VITAB, Ministru kabinets un Saeima.
Lai novērstu situāciju, ka valstis šos pieļautos instrumentus izmanto nepamatoti, aizsargājot kādu savu vietējo ražotāju intereses protekcionistiskos nolūkos, PTO dalībvalstis apņēmās, ka minētie instrumenti tiks piemēroti tikai PTO līgumos paredzētajos apstākļos un pamatojoties uz pārbaudēm, kuras ir uzsāktas un veiktas saskaņā ar attiecīgo PTO līgumu nosacījumiem (PTO Antidempinga līguma 1. pants, PTO Līguma par iekšējo tirgus aizsardzību 2. pants, PTO Līguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem 1. pants).
II. Priekšnoteikumi antidempinga pasākumu piemērošanai un procesuālās prasības
Kā piemēru izmantošu PTO Antidempinga līgumu. Tas stingri nosaka, ka, lai piemērotu antidempinga pasākumus ir jābūt konstatētam
1. dempingam un
2. vietējo ražotāju zaudējumiem, un
3. faktam, ka dempings ir šo zaudējumu cēlonis.
(1.) Dempings tiek definēts kā īpaša situācija - cenu diskriminācija: eksportētājs pārdod preci savā valstī par augstāku cenu nekā viņš pārdod to eksportam. Taču PTO Antidempinga līgums neaizliedz dempinga praksi kā tādu un pieļauj to kā konkurences, lai arī negodīgas, instrumentu.
(2.) Līdzīgās preces ražotājiem ir jākonstatē zaudējumi. Līguma 3.4. pants paredz 15 ekonomiskos rādītājus, kurus visus VITAB ir jāpārbauda un jādokumentē, lai likumīgi varētu secināt par zaudējumu esamību: faktisko un potenciālo realizācijas, peļņas, ražošanas apjoma, tirgus segmenta, produktivitātes, investīciju atgriezeniskuma vai kapacitātes izmantošanas līmeni; faktorus, kas ietekmē iekšzemes cenas, dempinga starpības lielumu; faktiskās un potenciālās negatīvās sekas attiecībā uz naudas plūsmu, aktīviem, nodarbinātību, algām, pieaugumu, kapitāla vai investīciju piesaistes spējām.
(3.) Jākonstatē cēloniskā saikne starp dempingu un zaudējumiem. Ar to, ka vietējiem ražotājiem tiek konstatēti zaudējumi, kuri ir notikuši paralēli dempinga importam, vēl nepietiek. Šo zaudējumu cēlonim ir jābūt dempingam, bet citu apstākļu radītos zaudējumus nedrīkst pieskaitīt dempingam. Lai to pārbaudītu, ir jāatbild uz virkni kritēriju, kuri ir noteikti Antidempinga līguma 3.5. pantā un kuri var būt importa, kurš netiek realizēts par dempinga cenām, apjoms un cenas, pieprasījuma samazināšanās, vai izmaiņas patēriņa struktūrā, tirdzniecību ierobežojošie pasākumi un konkurence starp ārzemju un pašmāju ražotājiem, tehnoloģijas attīstība un pašmāju industrijas eksportspēja un produktivitāte. Ja vietējie ražotāji, piemēram, asi konkurē savā starpā un tādēļ cieš zaudējumus, tad šos zaudējumus nevar piedēvēt importam par dempinga cenām un antidempinga pasākumus nedrīkst ieviest.
Zaudējumu pastāvēšana nedrīkst būt tikai apgalvojuma līmenī. Tiem ir jābūt reāli pierādītiem, ar skaitļiem un dokumentiem. Pierādīšanas nasta antidempinga pārbaudē vienlīdzīgi sadalās starp ieinteresētajām pusēm – vietējiem ražotājiem, importētājiem un ārvalstu eksportētājiem un VITAB. Pirmie pierādījumi par visiem minētajiem kritērijiem ir jāsniedz vietējiem ražotājiem, sniedzot iesniegumu ar lūgumu uzsākt pārbaudi un piemērot antidempinga pasākumus. Ja pierādījumi ir pietiekami saskaņā ar PTO Antidempinga līguma 3.2., 3.4., 5.2., 5.3., 5.8. pantu, tad VITAB uzsāk antidempinga pārbaudi. Lai iegūtu patiesu informāciju par nepieciešamo kritēriju pastāvēšanu, VITAB izsūta anketas ieinteresētajām pusēm: vietējiem ražotājiem – jautājumus par zaudējumu un cēloņsakarības kritērijiem, importētājiem – par viņu importu un pārdošanas cenām, ārvalstu eksportētājiem – par dempinga esamību. Pats VITAB pārbauda iesniegtās informācijas pareizību, vāc un analizē no citiem avotiem iegūto informāciju.
Antidempinga pārbaudē saduras spēcīgas un pretējas intereses: vietējie ražotāji vēlas pēc iespējas ātrāku aizsardzības pasākumu piemērošanu un importa ierobežošanu, vienalga, kas būtu tā iemesls – drošu apstākļu radīšana savā tirgū un konkurences ierobežošana, lai varētu droši gūt peļņu, vai vēlme apturēt ciestos zaudējumus. Importētāju un ārvalstu eksportētāju interesēs ir turpināt tirdzniecību ar pēc iespējas mazākām izmaksām un izdevīgiem nosacījumiem, tai skaitā, lai nebūtu jāmaksā papildus muitas nodeva vai vismaz lai tā būtu pēc iespējas mazāka.
Lai īstenotu savas intereses, ieinteresētajām pusēm ir jāsadarbojas ar VITAB. Sadarbošanās nozīmē sniegt pieprasīto informāciju pilnīgi un savlaicīgi, nekavēt pārbaudi un nelikt tai šķēršļus. Vietējie ražotāji, kuri apzinās, ka pat dempinga esamības gadījumā aizsardzība no importa netiks garantēta, ja nebūs pierādīti viņu zaudējumi un cēloniskā saikne, ir ieinteresēti sniegt visu iespējamo un attiecināmo informāciju, kura skar augstāk minētos zaudējumu kritērijus.
Ir jāpiebilst, ka lielākā daļa no informācijas, kura attiecas uz zaudējumu kritērijiem, ir pieejama tikai un vienīgi pašam uzņēmumam, tādēļ nav iespējams prasīt, ka to iesniedz citas puses vai VITAB iegūst citās vietās (piem., Centrālajā statistikas pārvaldē). Visām pusēm ir jāsniedz tā informācija, kura tām ir saprātīgi pieejama. Ja puses to nedara, tad viņām ir jārēķinās ar iespēju, ka VITAB pieņems lēmumu, balstoties uz citu tā rīcībā esošo informāciju (Antidempinga likuma 15. pants).
Šāda informācija bieži vien var būt pusei nelabvēlīga, jo nav iegūta no pirmavota, citos gadījumos tādas informācijas var vispār nebūt. Ja nav informācijas par vietējo ražotāju zaudējumiem vai tā ir nepilnīga, tad nevar konstatēt to esamību un rezultātā – nevar piemērot antidempinga pasākumus pat tad, ja dempings ir konstatēts. Tādējādi pašas ieinteresētās puses interesēs ir sadarboties ar VITAB, bet VITAB nav tiesību bez pamata lemt vienas puses interesēs, bet ir jāizdara objektīvs secinājums par lietas apstākļiem.
Bez tam, PTO Antidempinga līguma 5.8. pants paredz, ka antidempinga pārbaude ir nekavējoties jāizbeidz, ja iestāde konstatē, ka nav pietiekamu pierādījumu par dempingu vai zaudējumiem, lai pamatotu lietas tālāku izskatīšanu. Šīs normas pamatā ir atziņa, ka antidempinga pārbaudes veikšana kā tāda jau var ierobežot un kropļot tirdzniecību (brīvu konkurenci), tādēļ šādu apgrūtinājumu drīkst uzturēt tikai tik ilgi, cik tas ir pamatots.
Apzinoties risku, ka tirgus aizsardzības instrumenti reāli tiks piemēroti arī vietējo ražotāju interesēs un to lobiju spēku ietekmē, minētie PTO līgumi ir izveidoti, garantējot īpašu aizsardzību ārvalstu eksportētājiem, kuri tiek apsūdzēti dempinga praksē vai gūst labumu no subsīdijas, vai eksportē lielos daudzumos. Svarīgākais princips ir, ka eksportētājiem ir jādod pietiekošas iespējas un laiks izteikties un sniegt savus argumentus un komentārus veicamajā pārbaudē, kā arī iespējas zināt par lietas materiāliem un tos komentēt. Šo tiesību garantēšanas pienākuma, kā arī aplūkojamo jautājumu sarežģītības dēļ, PTO Antidempinga līgums paredz nepieciešamo procedūras laiku: deviņus mēnešus pagaidu lēmuma pieņemšanai un gadu pārbaudes pabeigšanai.
Komentārs ir sniegts tikai par dažiem jautājumiem antidempinga procedūras ietvaros, kurus saistoši regulē ne tikai Latvijas Antidempinga likums, bet arī PTO Antidempinga līgums. Ja minētie un citi noteikumi nav ievēroti, tad valstij nav tiesību piemērot tirgus aizsardzības instrumentu, bet piemērojot to, ir jārēķinās ar citu valstu pretreakciju, kura var izpausties sūdzības iesniegšanā PTO Strīdu izskatīšanas institūcijā vai pretpasākumu piemērošanā.
Bez tam pretreakcija var sekot arī apstākļos, kad pasākumi ir piemēroti pamatoti, jo puses ar pretējām interesēm negrib ar to samierināties. Nevienā gadījumā, ja minētie noteikumi ir tiešām pārkāpti, piemērotajiem pasākumiem nebūs ilglaicīga labuma, jo nelikumīgi pasākumi valstij agri vai vēlu būs jāatceļ. Savukārt likumīgi piemēroti pasākumi saglabās spēku visu tiem paredzēto laiku un nepieciešamības gadījumā to piemērošanu varēs pagarināt.
III. Par VITAB kompetencē esošajiem jautājumiem
Daudzkārt presē ir izskanējušas gan uzslavas, gan arī pretējais, ka VITAB nav attaisnojis savu pastāvēšanu, jo vietējie ražotāji līdz šim neesot panākuši nekādu aizsardzību. Vēlos kliedēt izplatītākos aizspriedumus un nepareizos priekšstatus par tirgus aizsardzības instrumentiem, VITAB un tā kompetencē esošajiem jautājumiem.
1) VITAB uzdevums ir ar tam pieejamiem procesuāliem līdzekļiem objektīvi izmeklēt lietu, kurā vietējie ražotāji savā iesniegumā izsaka, ka cieš zaudējumus no importa par dempinga cenām. Lai VITAB būtu tiesības ieteikt antidempinga pasākumu piemērošanu, tam ir nepieciešami pierādījumi. Iekšējā tirgus aizsardzības instrumenti nav piemērojami, lai atrisinātu kādas nozares konkurētspējas grūtības, valsts atbalsta trūkumu nozarē, kontrabandas radītās problēmas vai vispārējo ekonomisko situāciju. Bez tam, var arī būt vietējie ražotāji, kuri pasākumu ieviešanu neatbalsta, un importētāji, kuri ir tādi pašas tiesības uz uzņēmējdarbību kā citiem un kuri ir nodokļu maksātāji valstij. Fakts, ka uzņēmums maksā nodokļus nav pamats, lai VITAB automātiski lemtu šā uzņēmuma labā, bieži vien viņam pašam nesadarbojoties, un lai piemērotu tirgus aizsardzības pasākumus, bet ir pamats, lai prasītu veikt objektīvu pārbaudi. Vietējo ražotāju interesēs pieņemts nepamatots lēmums ieviest tirgus aizsardzības pasākumus var izjaukt ekonomisko līdzsvaru un izdarīt kaitējumu konkurencei un plašākas sabiedrības interesēm.
2) VITAB nav tiesību automātiski pēc savas iniciatīvas uzsākt iekšējā tirgus aizsardzības pārbaudes un piemērot tirgus aizsardzības pasākumus, lai tikai attaisnotu savu pastāvēšanu. Interesei ir jānāk no vietējiem ražotājiem pat situācijās, kad, izņēmuma gadījumos, VITAB sāk pārbaudes pēc savas iniciatīvas. Ja vietējiem ražotājiem neinteresēs pārbaudes veikšana un nebūs nepieciešami tirgus aizsardzības pasākumi, tad VITAB jebkurā gadījumā nevarēs pierādīt zaudējumus, draudēs iztērēt budžeta līdzekļus nepamatotas pārbaudes veikšanai un saasināt attiecības ar eksportētājvalsti. Tādēļ arī pasaules praksē ir ļoti retas tādas situācijas, kad iestādes sāktu pārbaudes pēc savas iniciatīvas. VITAB to ir darījis divās lietās.
3) VITAB šobrīd veic trīs antidempinga pārbaudes un vienu pārbaudi attiecībā uz cūkgaļas importu pieaugošos apjomos. Pārsteidzoši, bet galvenā problēma, kas kavē daudzu šo pārbaužu veikšanu ir ieinteresēto pušu nepietiekamā sadarbība un konstruktīvas aktivitātes trūkums. Tas VITAB kavē un apgrūtina secinājumu izdarīšanu un citu procesuālo darbību veikšanu. VITAB, lai, kā tas prasīts PTO Antidempinga līgumā, pierādītu citām ieinteresētajām pusēm (eksportētājvalsts valdībai, eksportētājiem, importētājiem), ka ierobežojums viņu darbībām ir pamatots, nepietiek ar apgalvojumiem vien, lai arī tie cilvēciski liekas ļoti ticami. Dažreiz gandrīz būtu jāsaka, ka lai cik bieži un skaļi atkārtoti, jebkuri apgalvojumi nekļūst par patiesību, ja vien netiek iesniegti attiecīgi pierādījumi.
4) Daudzas ieinteresētās puses saskaras ar grūtībām pareizi sagatavot nepieciešamos dokumentus un aizstāvēt savas intereses veicamajās pārbaudēs. VITAB darbinieki dara visu iespējamo, lai atvieglotu šo situāciju un skaidro visus personām neskaidros jautājumus. VITAB ir izstrādājis arī rokasgrāmatas antidempinga un pretsubsīdiju iesniegumu sastādīšanai, kuri ir pieejami visiem iesniedzējiem zināmajā VITAB mājas lapā www.vitab.gov.lv. Taču VITAB nedrīkst darīt visu šo personu vietā, jo tad VITAB pārkāptu tam saistošo neitralitātes un objektivitātes principu, kas varētu kaitēt pārbaudes mērķim un rezultātam. Lai atrisinātu situāciju un nepieļautu, ka personas neizmanto svarīgas procesuālas tiesības vai nokavē termiņus, pārbaudēs iesakām viņām izmantot advokātu vai citu kvalificētu speciālistu palīdzību.
5) Bieži par sasniedzamo rezultātu tiek uzskatīta antidempinga nodevas piemērošana un pēc piemēroto nodevu skaita tiek rēķināts ieguvums. Jāatzīmē, ka antidempinga nodeva ir viens no antidempinga pasākumu veidiem. Saskaņā ar Antidempinga likumu eksportētājiem ir tiesības labprātīgi paaugstināt savas cenas un apņemties nepārdot uz Latviju par zemākām cenām nekā apsolīts. Šis pasākuma veids ir cenu labojumi un tas tika piemērots Baltkrievijas izcelsmes portlandcementa lietā.
6) VITAB ir pirmais posms iekšējā tirgus aizsardzības instrumentu piemērošanas procesā, proti, faktus konstatējošā iestāde. Saskaņā ar Antidempinga likumu VITAB ir tiesības pieņemt ārvalstu eksportētāju cenu labojumus, bet par maksājumu piemērošanu lemj Ministru kabinets un Saeima. Bez tam, ne Ministru kabinetam ne Saeimai nav pienākuma šādus maksājumus ieviest, jo PTO Antidempinga līguma 9.1. pants paredz, ka lēmumu par antidempinga nodevu piemērošanu vai nepiemērošanu gadījumos, kad visas prasības attiecībā uz piemērošanu ir izpildītas, ir jāpieņem importējošās Dalībvalsts institūcijai. Šī norma paredz plašu politiskās izvēles brīvību institūcijai, kura piemēro antidempinga maksājumus, un iespēju reaģēt uz dažādām situācijām.
7) Ekonomisti atzīst, ka bieži vien tikai antidempinga pārbaudes veikšanas fakts spēj ietekmēt tirgus situāciju, kaut arī saikne, piemēram, starp antidempinga pārbaudi un eksportētāju uzvedību, palielinot cenas, nav objektīvi pierādāma. Eksportētāji, apzinoties, ka dempingo, pārbaudes veikšanas laikā nereti paaugstina savas cenas. Reakcija var būt arī pretēja un dempingā apsūdzētie var sākt vēl niknāk konkurēt. Veicot antidempinga pārbaudi pret Baltkrievijas un Krievijas izcelsmes portlandcementu, kurā tika konstatēts gan dempings, gan vietējo ražotāju zaudējumi, 2001. gadā importa cenas paaugstinājās un teorētiskais iekasētais muitas nodoklis 15% no Baltkrievijas portlandcementa muitas vērtības palielinājuma 2001. gadā bija 17 903 lati, bet teorētiskais iekasētais PVN no muitas vērtības palielinājuma bija 24 706 lati.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
