Foto: Publicitātes foto
Tā tu brauc, no dienas dienā, no gada gadā – steidzies cauri savu problēmiņu un rūpju lēvenim – un it kā nemaz nepamani, nereaģē uz to, ka tepat līdzās, fonā, tā teikt, savā nodabā risinās procesi, kas rītdienu ietekmēs un izmainīs.

Kurš pirms desmit, nu kaut vai pirms pieciem gadiem trauksmi cēla par to, ka ceļu uzturēšana pamesta novārtā? Neviens. Tikai pērn ar nobriedušās katastrofas finansiāliem datiem "Latvijas Avīzi" iepazīstināja "Valsts ceļi", tagad ekskursijas uz bedrēm deputātiem - kā tādiem galvaspilsētas dīvānos izlutušiem nezinīšiem - rīko ceļu būvētāju biedrība. Bet ir PAR VĒLU. Deficīts šajā nozarē sasniedzis piecus miljardus latu. Un daļu no saviem 15 tūkstošiem asfalta kilometru mēs izglābt vairs nespēsim. Jo kritisko brīdi nogulējām. Visi kopā. Lai gan pirmkārt, protams, tie, kuriem valdības grožus un atbildību bijām uzticējuši.

Šoziem gluži nejauši (svētdienas pastaigā gadījos Buļļu salā, kuras garākās ielas tālais gals izgreznots tā, ka būtu Ginesa grāmatā ierakstāms) ieraudzīju citu problēmu, kurai arī biju katru dienu garām braucis. Jūs arī (ja esiet Rīgā) šodien brauksiet. Cauri ceļazīmju džungļiem, kuri drīz var kļūt pavisam baigi.

Uzreiz jāsaka - te runa nav par tuvredzīgu taupību vai miljardiem. Naudu tērējam. Katra zīme maksā nepilnus simts latus. Neceļas gan roka rakstīt - "tikai". Pirmkārt tādēļ, ka augu laikos, kad pat kapeiku zemē mest bija grēks. Par to varēja no tēva smagi norauties. Otrkārt - Rīgā jau tagad šo regulējošo atribūtu ir gandrīz 40 000. Pielieciet divas nulles. Ieraudzīsiet iztērētus miljonus. Izdaliet uz nepilnu tūkstoti pilsētas ielu kilometru - dabūsiet vidēji vienu zīmi uz katriem 25 metriem. Ir gan, protams, lielāki tukši gabali, toties Brīvības un niecīgās Aizkraukles ieliņas krustojumā, piemēram, saskaitīju veselas 12.

Ar kādām zīmēm šķiežamies? Buļļu salā ir lēvenis "P". Zilais kvadrāts un pretējas nozīmes sarkanais krusts okupē Rīgu. Ir vietas, kur 10 kvadrātmetru lielu zālāja saliņu ielenc seši krusti (Dzirciema iela iepretim stomatoloģijas institūtam, piemēram). Nelīdz. Šķirbas palikušas. Lūk, likumīgi stāvu vietā, kur nepārprotami traucēju citiem.

Balta bulta "tikai taisni" zilā aplī. Epidēmija. Salikta vietās, kur pa kreisi vienkārši nav, kur nogriezties, ielu posmiņos, kur līdz nākamajam krustojumam un zīmes spēka galam tikai daži desmiti metru. Gandrīz vienmēr dublē nepārtrauktu ass līniju. Jautāju Rīgas Domes satiksmes departamenta  pārvaldes priekšniekam T. Vectirānam - kāpēc? Atbilde skan - līnija var būt aizsnigusi, un kāds izdomās apgriezties pretējā virzienā...

Īpašs stāsts ir par "rombiem". Galvenais ceļš. Rīgā ir vietas, kur šis tava pārākā stāvokļa apliecinājums atkārtots ik pēc dažiem desmitiem metru. Bolderājā, Stūrmaņu ielā šādi apzīmēta katra jau tā nepārprotami galvenās ielas saskarsme ar tādām taciņām, kā Mežrozīšu un Mencu vārdā nosauktās. Tēriņu ielā rombi ir pat pirms izbrauktuvītēm no dzīvojamās zonas.

Rakstu oficiālu vēstuli tam pašam RDSD. Kāpēc, kādus juridiskas vai drošības problēmas šīs zīmes novērš? Atbildes daļa, kurā teikts - "Stūrmaņu ielā pie Mežrozīšu ielas uzstādīta ceļa zīme Nr.323 "Maksimālā ātruma ierobežojums", kas darbojas līdz nākošajam krustojumam (30 km/h - A.J.). Ceļa zīmes Nr.201 "Galvenais ceļš" (pie nākamās, Mencu ielas - A. J.) nepārprotami norāda, ka tas ir krustojums, neradot pārpratumus un neizpratni autovadītājos, vai ierobežojums vēl pēc šīs vietas ir spēkā" - ir, piedodiet, vienkārši komiska. Vai tiešām jātērē nauda, lai kādam nepārprotami pateiktu, ka nākamos visbīstamākos (autobusa pietura, gājēju plūsma no viena veikala uz otru) 150 metrus drīkst braukt ar lielāku ātrumu?

RDSD  atbildes "sāls" ir nevis augstāk citētais naivais kalambūrs, bet gan šī frāze:

"Saskaņā ar Ceļu satiksmes noteikumu 271.punktu, ceļa zīmēm jāatbilst valsts standarta LVS77 prasībām. Šī standarta 6.3.2. nosaka, ka ceļa zīme Nr.201 "Galvenais ceļš" apdzīvotās vietās jāatkārto pie katra krustojuma."

Āmen. Sarunu valodā tulkojot - ej, ka tu ar savu diletanta loģiku... Mūsu mērķtiecīgajai darbībai ir dzelžaina aizmugure. Standarts prasa, lai tūkstošiem krustojumu (ne tikai Rīgā, visās apdzīvotās vietās Latvijā) tiktu apkarināti ar rombiem. Un mēs to paveiksim. Par tavu nodokļos samaksāto naudu, protams. (2011. - 2012. gadā Rīgā uzstādītas 177 jaunas galvenā ceļa zīmes).

Par pieminēto standartu mazliet vēlāk. Vispirms par manu "aizmuguri".

Pirmkārt - Latvija ir pievienojusies Vīnes konvencijai. Mūsu valsts tā ir apņēmusies "izvietot zīmes tikai vietās, kur tās uzskatāmas par noderīgām". Ko nozīmē "noderīga zīme"? Manuprāt - tā ir zīme, bez kuras var rasties konflikts. Sliktākajā gadījumā - sadursme. Noderīgs un nepieciešams dažādas nozīmes ceļu krustojumā ir "trīsstūris". Zīme "dodiet ceļu", kuru uzstāda uz mazāksvarīgās ielas. Ja trīsstūra (vai "stop") nebūs - sadursme. Ja nebūs romba - es redzēšu, ka šķērsiela tukša (90% gadījumu), ka tajā ir trīsstūris, pie kura kāds paklausīgi apstājies, un turpināšu ceļu. Iespējams, būšu mazliet samazinājis ātrumu. Vai tas slikti? Sadursmes draudu nav. Otrkārt - pēc klasiskas (nevis standartizētas) drošības izpratnes - bez romba ir pat labāk. Pa galveno ceļu braucošais ir spiests situāciju pārskatīt un vērtēt plašāk, tā pamanot iespējamas citu kļūdas. Ne jau velti Lielbritānijā (viena no drošākajām satiksmēm Eiropā) tādu "rombu" nemaz nav. Nav arī Amerikā un Kanādā. Vairākas Eiropas pilsētas (pat pedantiski kārtīgajā Vācijā) veiksmīgi eksperimentē ar priekšrocības zīmju masveida novākšanu. Un priecājas par rezultātiem.

Bet standarts liek... Atrunas. RDSD jebkuru manējam līdzīgu uzbrukumu gadījumā var izmantot standartu kā vairogu. Un vienlaikus vienā mierā to neievērot, uzstādot platā ielā mazā izmēra rombus, ko standarts nepieļauj, Brīvības un citās četrjoslu ielās zīmes "tikai taisni" novietot ielas labajā pusē, nevis virs otrās joslas, kā paredz standarts.

Standarts nav akmenī cirsts. Tā izpilde (vismaz šajā jomā) netiek piekasīgi kontrolēta. To rakstījuši cilvēki. Pagājušajā gadsimtā. Iespējams - bijuši pavirši un kļūdījušies. Iespējams - nākotnes satiksmes organizāciju redzējuši pārlieku diktētu, robotizētu. Un nav papūlējušies iztēloties, piemēram, cik lielu skādi pilsētas izskatam nodarītu galvenā ceļa zīmju tūkstoši. Jautāju 2006. gadā izdotas dižgrāmatas "Ceļa zīmes un apzīmējumi" līdzautoriem RTU profesoriem J. Smirnovam un J. Naudžunam - vai punkts par OBLIGĀTU rombu KATRĀ krustojumā nav pārspīlēts? Naudžuna kungs saka - laikam jau šajā gadījumā standarts izlīdis no saviem rāmjiem. Tam vajadzētu noteikt zīmju izmērus, uzstādīšanas fiziskās vietas utml., nelienot kustības organizēšanas stratēģijā, kas vienā universālā un viscaur pielietojamā frāzē nav ietverama. Smirnova kungs neiebilst - gan standarts, gan to skaidrojošā grāmata jau labu laiku tā vien prasot atsvaidzināšanu un precizēšanu.

Starp citu - standartizācijas kārtība Latvijā paredz šo dokumentu regulāru koriģēšanu. Tieši šopavasar CSDD paspārnē katru ceturtdienu notiek attiecīgas komisijas sēdes - līdz vairāk nekā simts iesniegto izmaiņu priekšlikumu izskatīšanai. Uzprasījos uz dalību vienā no šīm sanāksmēm, šķiet, ka panācu jautājuma par obligātajiem rombiem iekļaušanu darba kārtībā. Apspriešanai sekošu, par rezultātiem jums ziņošu.

Prognozes? Komisija ir nopietna, stipra. Vairāk par 10 labāko satiksmes organizācijas speciālistu no CSDD, "Valsts ceļiem", tā paša RDSD. Problēmas redzu šādas.

Darba apjoms baigs, tātad atkal iespējama nepietiekami rūpīga kāda jautājuma izstrāde. Nogurst pat šie vīri pēc trīs stundu diskusijām...

Par jebkuru autobraucēju skarošām lietām spriež tikai profesionāļi, ierēdņi. Viņu skatījums uz notiekošu tomēr mēdz būt - kā to pateikt precīzāk? Birokratizēts? Turklāt - visu komisijā uzaicināto iestāžu pārstāvji ir cieši saistīti ikdienas darbā, vēlas saglabāt ja ne draudzīgas, tad vismaz koleģiālas attiecības, nevis karsti, līdz konfliktiem strīdēties idejas vārdā.

Un visbeidzot - konsensus prasība. Jebkuru izmaiņu standartā jāpieņem vienbalsīgi. Tātad pietiek ar vienu "nē", lai viss paliktu pa vecam.

Un mēs turpinātu tērēt naudu, stutējot ne gluži vajadzīgas jaunas zīmes pie sliktām ielām un stāvvietām. Tāpat kā velkam baltas ass līnijas pār ārpilsētas ceļu ielāpiem. Kad atjēgsimies? Kad atkal būs par vēlu?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!