Atis Jansons: No augstākā punkta, ja skatās uz leju...
Foto: Publicitātes foto

Vajadzētu jau laikam "atbliezt" atkal kaut ko tādu pētnieciski gudru un pret amatpersonām skarbu - par brūkošiem ceļiem vai stulbi izliktiem radariem, vajadzētu problēmas mazliet dzelteni "risināt" – tāda nu ir tā mediju mode un pieprasījums. Bet šobrīd nevelk uz iemīto taciņu. Materiāls, kā saka, nav iekrājies.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vakar gan vairāk kā stundu notērzēju Rīgas Domē ar Tālivaldi Vectirānu, laikam jau zinošāko cilvēku Rīgā varen bieži sadēstīto ceļazīmju lauciņā, šodien esmu Milzkalnē, kur seminārā kopā ar "Starbag" darbiniekiem mācos atšķirt labu asfaltu no slikta. Interesanti. Drīz arī jums pastāstīšu.

Taču šobrīd man - baigi gribas aizbraukt. Nē, ne jau pavisam, ceļojumā. Vismaz sapņos un tuvās vasaras nodomos. Un jūs aicinu līdzi.

Ceļam, manuprāt, ir divējas lomas. Viena - lietišķā, vienkāršotā. Ar uzdevumu pie mērķa aizvest. Tad meklējam īsāko, gludāko, ātrāko. Otru nekautrējos likt dzīves pārāko baudu plauktā. Un ceļā uz Usmu Tukuma aplī griežu nevis pa otro izeju uz apnikušo asfaltu, bet eju pa trešo - uz Matkuli, Abavciemu, Rendu. Braucot no Dundagas uz Rīgu, Talsos metos Laucienas un Rideļu virzienā. Nirstu līkločos, kur priecājas mans lieliskais  auto un dzīvs esmu es pats. Stūres meistars :).

Nelaime viena - Latvijā šai izpriecai ir tikai divas dimensijas. Daži mūsu pauguriņi neskaitās. Gribi īstu, dabisku 3D, jābrauc uz kalniem. Un mums ir laimējies. Alpi ir tuvu. 1500 km, kā liecina kolēģa Guntara Pulsa nupat sasniegtais Eiropas ekotūres rezultāts, ar mūsdienu auto ir dabūjami par 60 latiem. Divatā. Vai pat četriem.

Arī tur būs divējas domas. Taisnāk, ātrāk braukt un vēl vairāk pilsētu, vairāk pieminekļu redzēt. Vai...

Mēs toreiz nācām mājup no Venēcijas. Bijām Piazza San Marco laukuma arhitektūras un baložu pārpilni, bijām turējušies pie spožā bronzas Jūlijas pupa Dženovā, izlidojuši cauri Turīnai, Ferrarai, izlīduši pasaulslaveno Frejus tuneļa (smirdīgo) alu, un atlika it kā vien šoferīša darbs, 2000 mājupceļa kilometrus ēdot, kad nostrādāja Tukuma apļa reflekss. Es pavisam uz dullo, kaut kādas augstkalnu norādītes saukts, pagriezu no autostrādes pa labi, uz augšu. Šai acumirkļa vēlmei esmu pateicīgs vēl šodien. Un gribu tur vēlreiz, bez steigas atgriezties.

Alpu augstākais autoceļš. Ap šo titulu notiek pamatīgs cīniņš, kurā precīzi nomērīti augstuma metri sacenšas ar pārākām ainavām (it kā to kāds varētu izsvērt), civilizētāku pieeju un - gluži kā tirgū - labāku marketingu. Pēdējā jomā vinnētāja noteikti ir Gloknerštrāses pāreja  Austrijā. Apzīmēta, reklamēta, marķēta un apdzīvota. 2505 metri virs jūras (pat 2720 "apendicītā" pie Ēdelveisšpices). Mēs tur bijām pirms dažiem gadiem. Nu rāpjamies augšup Francijā, Monblāna masīvā.

Celiņš uz Iserāna pāreju ir vienkāršāks, dabiskāks, un ainavu emocionalitāte šķiet daudzkārt pārāka. Te ir tāds āķītis - relativitāte. Neko daudz jūsu izjūtām nedod ne 2000, ne 3000 metru augstums, ja atrodaties vienmuļā plakankalnē. Efektu dod ielejas un augšupejošās kraujas vienlaicīgā pārskatamība, ceļam pa nogāzi līkumojot. Un šajā ziņā Iserāns ir čempions. Kur nu ko pārāku. Kāds var vēl paģībt...

Mēs apstājamies pusceļā, pļaviņā, nost no nogāzes, jo jūtu, ka dažiem no ekipāžas atelpa absolūti nepieciešama. Neko nedod loģiskās atrunas, ka kustība pa šoseju ātrumā 100 km/h, mijoties ar pretīmbraucošajiem sprīdi spoguli no spoguļa, nemaz nav mazāk bīstama par ložņāšanu pusmetru no neiežogotas kraujas. Instinkti bļauj. Elpa aizraujas no skata lejup - mājiņas kā sērkociņu kārbiņas un cilvēki kā skudras. Vertikāli zem tevis. Kādu kilometru zemāk. Kājām un ar fotoaparātu bail malai tuvoties. Un tad kāds paskatās augšup un iespiedzas. Kas tur?! Vēl kilometru virs tevis, virs sniegiem, klintīs un mākoņos var saskatīt mazītiņus automobilīšus. Mēs ar' tur brauksim?!

Uzbraucām. 2780 m. Termometrs rāda vairs tikai plus 5. Pirms pusstundas bija 25.

Mājās rokos rakstos un kartēs. Augstākā asfaltētā "pāreja" Alpos Iserāns laikam tomēr ir. Bonette,  turpat netālu, "pārlūst" un dodas lejup pie atzīmes 2715 m. Tikai autonomā "Tour de France" cilpa varētu dot šim ceļam Alpu rekordista titulu (2802 m). Riteņbraucēju ceļveži šo vietu tomēr peļ - pārlieku skarbas un nemīlīgas ainavas, auksti vēji.

Vienu metru (!) augstāk nekā Bonettes lokā izrādās var uzbraukt Austrijas Alpos. Soldener Gletscherstrasse. Bet tā atkal nav pāreja. Strupceļš. Blakus tunelī esot tiešām augstākais Alpu ceļu punkts - 2822 metri. Visaugstākais - bet alā. Kāda tur ainava vai relativitāte... Tātad - esam braukuši visaugstāko ceļu. Miers mājās?

Nekā nebija. Gluži otrādi. Apraksti un bildes vilina kā īstu narkomānu. Lūk, Dienvidfrancijā vien roads over 2000 metres - Allos, Bonette, Cayolle, Champs, Lombarda... Pavisam 12. Šveicē - 18, Itālijā - 24...

Spēka pietiks? Neapniks?

Jā, gandrīz aizmirsu. Neesmu nekāds dižais "Prāta vētras" fans, bet viņu "Lec" Iserāna takās lieliski iederējās. Paņemiet ierakstiņu līdzi.

- No augstākā punkta, ja skatās uz leju, viss citādi rādās, 
Saule par kapeiku tuvāk un zeme, pat vilina mazliet...

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form