Jāizsaka kompliments vairākiem maniem kolēģiem par to, cik precīzi pirms ilgāka un mazāk ilga laika viņi raksturoja konfliktu – karu starp Armēniju un Azerbaidžānu. Tieši starp šīm divām Dienvidkaukāza valstīm, nevis neatzīto valsti Kalnu Karabahu, arī norisinājās beidzamā 44 dienas ilgusī karadarbība. Viens no viņiem, Gruzijas TV žurnālists Tengizs Gogotišvili, pašā kara sākumā teica, ka nekur neko labu neesot iespējams sagaidīt, ja tuvumā atrodoties Krievija. Savukārt labi zināmais eksperts bijušās PSRS jautājumos ukraiņu žurnālists Vitālijs Portņikovs pagājušajā nedēļā norādīja, ka viss varot beigties ar kārtējo Krievijas trumpi – savas armijas kontingenta nosūtīšanu uz šo strīdus rajonu. Ar skaidri noprotamu mērķi – lai aizvien mazāk noteikšanas atstātu pašu armēņu rokās un pie viena novietotu krievu karavīrus pie Azerbaidžānas rietumu robežas. Lai arī Baku nemēģinātu pārlieku orientēties Rietumu virzienā, kā to darīja Armēnijas premjers Nikols Pašinjans, kurš nokļuvis pavisam neapskaužamā situācijā.
Lai arī Baku nemēģinātu pārlieku orientēties Rietumu virzienā, kā to darīja Armēnijas premjers Nikols Pašinjans, kurš nokļuvis pavisam neapskaužamā situācijā. Tagad krievu "miera uzturētāji" jau izvietojas Karabahā, bet Pašinjans parakstījis vienošanos par kara pārtraukšanu. Tas noticis tikai pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka augsti motivētā armēņu armija (tā uzskatīja visi eksperti) ir gandrīz vai sakauta un līdz tās galīgajai sagrāvei, ja turpināsies karš, vairs nav ilgi jāgaida.
