Tas ir kādas medmāsas atmiņu fragments: "Mēs braucām... glābt, palīdzēt, mīlēt. Tāpēc mēs tur braucām. Pagāja kāds laiks, un es pieķēru sevi pie domas, ka ienīstu. Ienīstu šīs mīkstās un vieglās smiltis, kas apdedzina kā uguns. Ienīstu šos kalnus. Ienīstu šos zemos ciematus, no kuriem jebkurā brīdī var sākt šaut. Ienīstu kādu afgāni, kas nes grozu ar melonēm vai stāv pie savas mājas. Vēl nav zināms, kur viņš ir bijis šajā naktī. Nogalināja pazīstamu virsnieku, kurš nesen ārstējās mūsu hospitālī... Divās teltīs nodūra zaldātus... Citā vietā bija saindēts ūdens... Kāds pacēla skaistas šķiltavas, tās uzsprāga rokās... Bojā taču gāja mūsu zēni... Savi zēni... Tas ir jāsaprot... Vai jūs esat redzējuši apdegušu cilvēku? Neesat? Sejas nav... Acu nav... Ķermeņa nav... Kaut kas krunkains, pārklāts ar dzeltenu garoziņu... No šīs garoziņas nāk nevis kliedziens, bet rūciens..."
Laikā, kad tūkstošiem manu padomju vienaudžu atradās tā sauktajā internacionālajā misijā Afganistānā, es dienēju citur, daudz tālāk no Latvijas – Tālajos Austrumos Habarovskas apgabalā. Daudz ko no tur pieredzētā esmu veikli izsvītrojis no atmiņas, taču visai labi atminos, ka par karu aiz PSRS dienvidu robežas nezināju pilnīgi neko.
Dzīvojām informatīvā vakuumā, reizēm tikām spiesti noskatīties padomju centrālās televīzijas galveno "ziņu" raidījumu "Vremja", kas nevis informēja par notikumiem PSRS un ārzemēs, bet nodarbojās ar padomju cilvēku audzināšanu. Saprotams, šajā televīzijā nebija un arī nevarēja būt patiesu reportāžu un vērojumu par karu Afganistānā. Mēs atradāmies Ķīnas tuvumā, un kādu ziemu, kad aiz robežas bija pamanīta liela karaspēka pārvietošanās, manā pretgaisa aizsardzības pulkā sākās neliela rosība.
Tā nebija kaut kāda īpaša gatavība, taču daudzi uz neilgu laiku kļuva nopietnāki. Reiz ar pāris biedriem stāvējām pie lielas pasaules kartes – skatījāmies uz to un spriedām, vai liela ķīniešu uzbrukuma gadījumā mums būtu iespējas izvairīties no aplenkuma. Atminos, ka kādu vakaru baterijas priekšniekam gāju līdz uz raķešu mašīnas pozīcijām. Plecā bija kalašņikovs. Mēģināju iztēloties, kāds varētu būt karš ar ķīniešiem. Droši vien tāds kā lielākajai daļai visu kareivju, kam katra diena ir jauns mēģinājums izdzīvot.
Tomēr man atšķirībā no tūkstošiem citu padomju armijas karavīru nenācās piedalīties oficiāli par godpilnu pienākumu sauktajā internacionālajā misijā Afganistānā. Tālajos Austrumos savā pulkā strādāju dažādus darbus – tiku gan kurinājis, gan lauka apstākļos gatavojis ēst, gan strādājis celtniecības darbus. Pulka ēdnīcas maltītes precīzi neatceros, taču zinu, ka bieži visi atteicās no ēdiena – tik atbaidošs tas bija. Droši vien toreiz neticētu apgalvojumam, ka arī padomju karavīriem Afganistānā šajā ziņā reizēm neklājās labāk. Par to uzzināju pavisam nesen no Aleksijevičas "Cinka zēniem". Grāmatā bija teikts, ka padomju desantnieki – visai elitāra karaspēka daļa – tikuši apgādāti ar drausmīgas kvalitātes pārtiku. Piemēram, dažas desmitgades veciem zivju konserviem. Savukārt mēs Tālo Austrumu ziemā mācībās mīnus četrdesmit grādos ar cirvi skaldījām rupjmaizes ķieģelīšus.
Tas bija absolūti noziedzīgs PSRS militārais iebrukums, taču nevaru apsūdzēt tos, kas padomju armijā kā vienkārši karavīri un virsnieki tika nosūtīti uz Afganistānu. Tur brīvprātīgi, šķiet, nonāca tikai retais. Latvijā viens otrs paziņa izmantoja pazīšanos vietējo mediķu sabiedrībā un, iegūstot tā saucamo balto lapu, tika atbrīvots no dienesta vispār. Tomēr lielākajai daļai nekas tāds nebija pieejams. Vairumam dienests nozīmēja neizbēgamu un obligātu pienākumu, bet salīdzinoši nelielai daļai – nosūtīšanu uz Afganistānu. Jau pēc atgriešanās no dienesta 1984. gada rudenī reizēm dzirdēju skopus stāstus par dažiem puišiem, kas atgriezušies no Afganistānas. Tajos nebija nekā priecīga. Viss liecināja par tālajā karā gūtajiem pārdzīvojumiem, kas tika remdēti alkoholā. No Latvijas Afganistānas karā piedalījās 3640 karavīri, 177 tika ievainoti, bet 63 gāja bojā.
PSRS karš Afganistānā jau sen vairs nav nezināma un neizpētīta lappuse. Daudziem tā atgādina par godīgu karavīra pienākumu pildīšanu, lai arī netaisnīgā iebrukuma karā, bet vienai lielai daļai nekad neļaus aizmirst pastrādātos nežēlīgos noziegumus. To apliecina arī šaušalīgie skaitļi – vairāk nekā miljons nogalinātu afgāņu desmit kara gados. Tas acīmredzami pamudināja PSRS Tautas deputātu kongresu 1989. gadā nosodīt agresiju Afganistānā – tas bija izcils un ievērojams notikums. Taču šobrīd tas jāpiemin ne tikai tā nozīmīguma dēļ, bet vairāk tādēļ, ka Krievijas Valsts dome tagad grasās atcelt PSRS Tautas deputātu kongresa lēmumu un reabilitēt PSRS vadības noziedzīgo lēmumu, kas tika pieņemts šaurā lokā. Lūk, ko pirms 30 gadiem bija atzinis Tautas deputātu kongress: "Lēmuma pieņemšanu 1979. gada rudenī (par militāro invāziju Afganistānā – A.K.), neapšaubāmi, ietekmēja padomju ārpolitiskās darbības pārspīlētā ideoloģizācija, ko noteica daudzu gadu garumā pastāvošās ideoloģiskās nostādnes. (..) Ar šo akciju mēs nostādījām sevi pretī starptautiskās sabiedrības vairākumam, uzvedības normām, kuras jāpieņem un jāievēro starptautiskajās attiecībās. (..) Lēmums par karaspēka ievešanu tika pieņemts, pārkāpjot PSRS Konstitūciju. (..) PSRS Augstākā Padome un tās Prezidijs jautājumu par karaspēka ievešanu neizskatīja. Lēmumu pieņēma šaurs personu loks."
Bažas rada jautājums, ar kādu tālejošu mērķi Krievijas Valsts domē radusies šāda iniciatīva. Iespējams, lai nākotnē būtu vieglāk pieņemt nozīmīgus lēmumus tāpat – slēgtā un šaurā lokā.