Atis Klimovičs: Aizsardzībai nepieciešams daudz lielāks skaits cilvēku
Foto: LETA

Žurnālistam vai profesionālam bruņoto spēku pārstāvim, kas seko militāro konfliktu norisei, tajā skaitā karam Ukrainā, atrastos neviens vien neērts jautājums Latvijas aizsardzības sektora vadītājiem, jo situācija šajā svarīgā jomā pat nezinot, kas glabājas "armijas noliktavās", par apmierinošu nav nosaucama.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Protams, spriežot pēc publiskajiem izteikumiem, paši aizsardzības nozares vadības pārstāvji kā allaž ir visai apmierināti un viņos klausoties viss šķiet it labi. Par laimi iemidzinošos pašmāju amatpersonu stāstus reizēm mēdz pārtraukt (diemžēl pārāk reti) kritiski sabiedroto prāti, kuru paustajās atziņās ir daudz vērā ņemamas informācijas. Tādu šoreiz bagātīgi sniedzis ASV pētniecības institūta "Jamestown Foundation" prezidents, drošības politikas eksperts Glens Hovards, ar kuru intervija publicēta Latvijas avīzē. Ņemot vērā šī speciālista pausto ārkārtēji kritisko vērtējumu par stāvokli Latvijas aizsardzībā, šķiet negaidīti, ka neviens ministrijas vai bruņoto spēku pārstāvis nav centies apgāzt mums labvēlīgi noskaņotās sabiedrotās valsts pārstāvja viedokli. Varbūt tādēļ, ka amerikāņu speciālists bijis īpaši precīzs savā vērtējumā un nav vienkārši paust pārliecinošu pretēju viedokli.

Viena no būtiskākajām G.Hovarda atziņām attiecas uz Latvijas aizsardzības spēku skaitlisko sastāvu – gan ierindā esošajiem, gan rezervistiem. Amerikānis secinājis, ka tā palielināšana panākama ar obligāta dienesta atjaunošanu, turklāt tas ļautu aktīvai valsts aizsardzības idejai tuvināt arī prāvu daļu nelatviešu.

Kā redzams no kara Ukrainā, bruņotajos spēkos nepieciešams visai liels skaits cilvēku. Jebkurā gadījumā ir kļūdaini uzskatīt, ka ar pašlaik mūsu valsts rīcībā esošajiem spēkiem ir pietiekami efektīvai ārējas agresijas atvairīšanai. Par to varētu būt runa tikai tad, ja Latvija nepieciešamības gadījumā būtu gatava nodrošināt vismaz 60 tūkstošus karavīru. Šobrīd tas ir pilnīgi nereāls skaitlis, atliek vien atcerēties totālo izgāšanos ar nesen veikto rezervistu iesaukumu. Turklāt nav arī zināms, vai neveiksmīgo pirmo mēģinājumu ir iecerēts labot. Šī izgāšanās mudina pievērst skatu abu kaimiņvalstu virzienā, kur pastāv obligātais dienests. Kā noprotams no aizsardzības ministrijas vadības pārstāvja nesen teiktā, Latvijā izprotot nepieciešamību skaitliski palielināt valsts bruņoto sargu skaitu, tomēr neesot racionāli to īstenot ar obligātā dienesta atjaunošanu. Esot jāņem vērā, ka jauno kareivju sagatavošanai nepieciešami deviņi mēneši.

Tam varētu piekrist, jo teicami sagatavota karavīra apmācīšanai, iespējams, nepietiks pat ar deviņiem mēnešiem. Bet atgriezīsimies uz zemes – kara situācijā uz fronti Ukrainā karavīri tika nosūtīti pēc divu nedēļu (arī ilgāka) apmācību kursa iziešanas. Karš Ukrainā skaidri parādījis, ka bez patriotiski noskaņotiem brīvprātīgajiem ar profesionālo armiju vien neizdotos nosargāt pozīcijas, kādās šobrīd atrodas ukraiņi. Kādēļ lai Latvijā viss būtu pilnīgi savādāk? Nav nekāda iemesla tā domāt un arī par to izsakās "Jamestown prezidents" , kuraprāt, tieši Latvijas vienībām kara gadījumā ir jābūt galvenajam spēkam, kas aizsargājas kopā ar nelielām sabiedroto vienībām. G.Hovards pasaka tieši – "lielāki NBS palīdzētu atturēt Krieviju no agresijas". Šāds secinājums, protams, ir diskutabls, taču atcerēsimies, ka jau dalība NATO līdz šim Kremli ir atturējusi no agresijas Baltijā.

Derētu saprast, ka tagad ar to ir krietni vien par maz un tādēļ nepieciešams rīkoties aktīvāk. Nebūtu par ļaunu pasteigties gan ar tehnikas, gan strēlnieku ieroču iegādēm. Taču vēl pirms tam pieņemt lēmumu, ka Latvijai nepieciešams īsā laikā (to var izdarīt ātri – Ukrainas piemērs par karavīru sagatavošanu) apmācīt pēc iespējas lielāku skaitu potenciālo karavīru. Pagaidām šādas vēlēšanās nav. Bruņoto spēku vadība pat noraidījusi aicinājumu rīkot kursus civilpersonām, kas būtu gatavas apgūt vai atsvaidzināt minimālas karavīra iemaņas.

Vēlreiz atcerēsimies Ukrainas piemēru ar brīvprātīgajiem – bez viņu iesaistīšanās gan armijas apgādē, gan kara vešanā, valsts struktūras netiktu galā. Diezin vai Latvijā viss būtu pilnīgi savādāk – aizsardzības struktūrām nepieciešams radoši padomāt, kā aicināt uz sadarbību pārējo Latvijas sabiedrības daļu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form