Filmu derīgi noskatīties ikvienam, kaut tādēļ, lai nezaudētu spēju orientēties šajā laikā. Lai nezaudētu asumu un saprastu, ka līdzīgs neprāts iespējams arī citur, precīzāk, arī pie mums. Ja tas varēja notikt normālā Eiropas valstī, kāda ir Ukraina, tas var atkārtoties arī Latvijā, Lietuvā vai Polijā. Tikai iztiksim bez atgādinājuma par korupciju Ukrainā, tāpat kā tiesiskuma salīdzinājuma Latvijā un Somijā.
Mans paziņa ukraiņu pareizticīgās baznīcas mācītājs Tēvs Ivans no neliela Karpatu ciema Krivorivņas, atbildot uz jautājumu par minēto filmu, vispirms norādīja uz notiekošā absurdu. Laikā, kad cilvēks var pa telefonu sarunāties ar jebkurā pasaules punktā esošu personu, jau nākamajā mirklī viņa eksistenci var pārsvītrot precīzs lodes trāpījums.
Doņeckas lidostas aizstāvēšana no militāri stratēģiskā viedokļa bija veltīga spēku un cilvēku zaudēšana, atzīst daudzi lielāka un mazāka mēroga eksperti. Tomēr bez tā bija kaut kas daudz lielāks un svarīgāks – tā bija motivēta pretošanās ienaidniekam. Tādam, kas jau 350 gadus, atsaukšos vēlreiz uz Tēvu Ivanu, neļauj Ukrainai normāli dzīvot.
Skatītājam Latvijā, it īpaši pārspīlētas skepses pārņemtam par situāciju dzimtenē, "Kiborgi" palīdzētu ieraudzīt to, ka nekur nav zudušas vērtības, kuru dēļ ļaudis var visu atstāt, kļūt par karavīriem un aizstāvēt savu zemi. Turklāt darīt to apzināti, zinot iemeslu savai izvēlei doties ceļā, kurā daudziem liktenis lēmis biļeti tikai vienā virzienā. Kas ir tas, kādēļ vīri dažādā vecumā un profesijās nokļuvuši lidostas drupās? Laikam tā ir mīlestība, mīlestība pret Ukrainu. Profesionāli kinokritiķi, iespējams, "piesietos" epizodei, kurā "kiborgi" meklē atbildi uz šo jautājumu, taču reālā dzīve tam piešķir nepārprotamu aktualitāti. Kāda tikko filmu noskatījusies 30 gadus veca ukrainiete teica, ka, pateicoties karavīriem, kas arī tagad janvāra salā atrodas ierakumos valsts austrumos, varot justies mierīgi. Par to viņiem milzīgs paldies!
Nepieciešams piebilst, ka lielākajai daļai ukraiņu karavīru, kas atgriezušies mājās no kara, netrūkst spēju ar vajadzīgo nopietnību izturēties pret dažādu politisko spēku aicinājumiem pievienoties politiskajam protestam Kijevā. Viņi norāda, ka šis nav īstais laiks jaunam iekšpolitiskam satricinājumam, un ielu akcijās neiesaistās.
Tas gan nenozīmē, ka papildu uzticību būtu nopelnījis bruņoto spēku virspavēlnieks, Ukrainas prezidents Petro Porošenko. Gluži pretēji, nesen viņam misējās ar ģimenes atpūtas braucienu uz Maldivu salām, kur valsts galva devās inkognito. Bijušais Čerņigovas apgabala vadītājs Mikola Zverevs, kas pats piedalījās Maidanā, organizēja apgabala militāro aizsardzību pret iespējamo Krievijas iebrukumu pāri Ukrainas ziemeļu robežai, jautāja: "Kā uz astoņām dienām no valsts var pazust virspavēlnieks, pie tam – kara laikā?" Jādomā, ka jau kopš Maidana un kara Donbasā lielākā daļa ukraiņu karavīru nav jāpārliecina, ka viņi nekaro par šokolādes magnātu Porošenko.
Nav šaubu, ka Latvijā no karavīriem un zemessargiem, apspriežot dažādas aktualitātes, arī tādu "normālu" lēmumu kā Austrumu slimnīcas jaunā vadītāja atalgojums, nāktos dzirdēt daudz indīgu piezīmju par "samērībām" valsts pārvaldīšanā. Taču tas nenozīmē, ka būtu zudusi šo cilvēku motivācija atrasties Latvijas aizsardzībā.