Atis Klimovičs: Cīnītāji par Latviju pelnījuši labus vārdus
Foto: LETA

Ir dīvaini dzirdēt no profesionāliem vēsturniekiem, kas specializējušies nacionālās pretošanās kustības pētniecībā, par zināmas sabiedrības daļas, tostarp citu vēsturnieku, neizpratni par viņu intereses objektu. Turklāt ne reti pat nācies saskarties ar centieniem piebremzēt šo vēsturnieku darbu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Atzīsim, tas šķiet negaidīti, bet vienlaikus mēģināsim saprast, kas noteicis šādu attieksmi. Savas intereses pamatā liksim atziņu, ka bez maksimāli objektīvas nacionālās vēstures uzrakstīšanas nav iespējama pilnvērtīgas sabiedrības un valsts izveidošana. Un tas pilnā mērā attiecas arī uz tik neseniem notikumiem, kā mežabrāļu cīņa Latvijā pēc Otrā pasaules kara.

Galvenā problēma ir saistīta ar mežabrāļu cīņas mērķiem jeb centieniem atjaunot Latvijas valstisko neatkarību. Var apbrīnot lielāko daļu no tiem jauniešiem, arī nobriedušiem vīriem, viņu enerģiskās palīdzes sakarnieces un palīdzības piegādātājas jeb meža māsas par spēju izrādīt tik ilgu un nopietnu pretestību padomju okupantiem. Par cerībām uz savas valsts atjaunošanu daiļrunīgi pastāsta daudzie drukātie materiāli - vienkārši uzsaukumi un nelegālās avīzītes. Tieši tas (izsakoties pieņēmuma formā) bija galvenais iebrucēju naida iemesls. Vēl viens pieņēmums - jau toreiz tika pieņemts lēmums par nacionālo partizānu diskreditāciju.

Ar vienkāršu mērķi - pasludināt meža brāļus par slepkavām un laupītājiem. Atgriežoties atmiņās padomju laikos, tieši ar to nodarbojās čekistu propaganda. Un zināmā mērā savu mērķi sasniedza. Ne reizi vien, uzsākot sarunu par nacionālo pretošanās kustību, nācies dzirdēt - Ak, par tiem bandītiem! Arguments, ka tas bija karš, nedarbojas gandrīz nemaz. Ja cilvēks saaudzis ar sen pieņemtiem stereotipiem, tad brieduma gados grūti mainīt uzskatus. No kāda vēsturnieka dzirdēts citāts: "Vai partorgs, kas nolicis ieroci un aizgājis pačurāt, ir uzskatāms par civiliedzīvotāju?" Karā ne tikai karo, tur pastrādā arī noziegumus, pie tam dažādus. Ko lai saka par čekistu "varoņdarbiem" ar papirosu dzēšanu nogalināto partizānu sejās? Tik vien to, ka par visiem noziegumiem jārunā. Savukārt latviešu nacionālās pretošanās kustības cīņas mērķis ir pavisam cits temats, par kuru skaidrs, ka tā izcelšana nav pa prātam nedz Krievijai, nedz prāvam skaitam Latvijā palikušo padomju spēka orgānos dienējošo.

Var izteikt pieņēmumu, ka zināma daļa sabiedrības vēlas, lai par latviešu bruņotajām gaitām Otrā pasaules kara laikā un pēc tā beigām runātu pēc iespējas mazāk. Iespējams, kaut kāda pārprasta pacifisma dēļ. Tās varētu būt bailes atzīt, ka latvieši spēj bruņoti pretoties. Arī vēlēšanās iedēstīt domu, ka šāda rīcība neko labu nevar dot.

Diemžēl dzīves ikdiena parāda kaut ko pilnīgi citu - kā redzams no pagātnes un mūsu dienām, spējas bruņoti aizstāvēties ir nepieciešamas. Diskutabla ir norāde, ka militārā darbība Otrā pasaules kara laikā vērtējama kritiski, jo notikusi apstākļos, kuros Latvijas valsts nav pastāvējusi. Savas valsts nebija arī 1914.gadā, taču to izdevās izveidot dažus gadus vēlāk. Neko nedeva arī Latvijas "sirmā" tēva lēmums par palikšanu katram savā vietā 1940.gadā - tā bija kļūda visu atbildību uzticēt vienai personai, bet pašiem atturēties no izšķirošu lēmumu pieņemšanas.

Iespējams, taisnība ir vēsturniecei, kas skatījumu uz Latvijas pagātni saista ar trūkumiem pilsoniskas sabiedrības izveidē. "Ja nav pārliecības, ka šī valsts 2016.gadā ir tā vērta, lai par to cīnītos, tad arī neatzīs, ka mežabrāļu karš bija nepieciešams." Jāieklausās vēsturnieces teiktajā, ka ir gūta uzvara, jo visus šos gadus 16.martā notikuši gājieni uz Brīvības pieminekli.

Tātad, atdots gods kritušajiem karavīriem. Skumji ir tikai tas, ka valdībai trūkst vārdu senajiem cīnītājiem - ja neko vairāk, vismaz varēja pateikt, ka cīņa pret padomju okupantiem bijusi drosmīgs un tam laikam atbilstošs lēmums.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form