Atis Klimovičs: Divdesmit gados PSRS režīms pamazām atguvis cieņu Krievijā
Foto: LETA

Ilgi duļķojot smadzenes, iespējams sasniegt gaidītos rezultātus – nepilnos divdesmit gados kopš nosēšanās prezidenta krēslā Vladimiram Putinam izdevies panākt, ka vairāk nekā puse Krievijas iedzīvotāju skumst par PSRS sabrukumu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tas nešķiet sevišķi pārsteidzoši, ja atceras Kremļa saimnieka jau pietiekami sen izteikto atzinumu, ka XX gadsimta lielākā traģēdija esot tieši padomju valsts pastāvēšanas beigas. Tagad, kā redzams no aptaujas, viņam pievienojies milzīgs domubiedru skaits. Briesmīgi un drūmi vienlaikus. Vispirms tādēļ, ka liek saskatīt patiesību atzinumā, ka milzīgam daudzumam šīs valsts pilsoņu nav svarīgi, cik lielos mēslos pašiem jādzīvo, galvenais, ka var draudīgi parādīt citiem dūri un atomieročus.

Tas nav vienīgi pazīstamās baltkrievu rakstnieces Svetlanas Aleksijevičas izdomājums, pats esmu piedzīvojis, ka vēl nebūt ne pārlieku veci bijušās PSRS iedzīvotāji ar godbijību piemin bijušo lielvalsti ar tās sasniegumiem, sākot ar uzvaru Otrajā pasaules karā, pētījumiem kosmosā, industrializāciju un beidzot ar bezmaksas izglītību un medicīnu. Kā lai nepiemin latviešu virsnieku no EDSO misijas Ukrainas austrumos, kas veselus divus gadus skatījis tuvplānā tā saucamās krievu pasaules jaukumus. Tur patiesi daudziem šķiet nebūtiski, ka sadzīve ir briesmīga, ka alga kavējas pārāk ilgi, to visu aizstāj tas, ka lielā Krievija ir spējusi kārtējo reizi kādu samizot – vai nu Sīrijā, vai tepat Ukrainā.

Savukārt drūmi tādēļ, ka tādā veidā faktiski pārvilkts krusts pāri Aleksandra Solžeņicina veikumam – it kā necilvēcīgā eksperimenta gulagā nebūtu bijis. Vēl skumjāk un drūmāk ir tas, ka vērojamā Staļina tēla reabilitācija Krievijā savā veidā apstiprina daļēju gatavību pieņemt vēl ciešāku skrūvju pievilkšanu jau tuvākajā nākotnē.

Labi saprotams, ka milzu loma bijusi TV ekrānos redzētajiem desmitiem čekistu, bezbailīgu miliču un ierindas sarkanarmiešu. Un kur vēl regulārais krievu "žurnālistu" darbs dažādos televīzijas šovos un politiskajos propagandas raidījumos. Tam noteikti pievienojama pieaugošā psihiskā 9. maija svinēšana, kas turklāt norisinās ārējas militāras agresijas apstākļos. Šādos apstākļos kaut ko mainīt ar atsevišķu godīgu krievu žurnālistu veikumu interneta portālos ir pilnīgi neiespējami – turklāt liela daļa no tiem nemaz nav Krievijas portāli.

Šaubu nav, ka krievu žurnālista Aleksandra Tverska teiktajam par reālo PSRS nenoticētu lielākā daļa Krievijas sabiedrības, kuras izpratnē cilvēktiesības nav starp galvenajām vērtībām. Ja tā nebūtu, šie cilvēki jau sen būtu ieklausījušies, piemēram, šādās Tverska atziņās: "PSRS – tas ir brīvības pretstats. Bez pārvietošanās, domu, sirdsapziņas un runas brīvības. Pastāvīgas deklarācijas, sapulces, parādes, kaismīgas runas, gājieni, plāni, normas, plakāti, goda dēļi, kauna dēļi, milzīgas finiera plāksnes, kam jāpiesedz reālā aina. PSRS – tie ir meli un vēlreiz meli... PSRS ir pats ilgākais cilvēku nicinošais režīms, kam tagad tiek celti pieminekļi."

Zināmā mērā krievu sabiedrības siltajām un nezūdošajām jūtām ir gluži vienkāršs skaidrojums, jo PSRS tikai vārdos bija daudzu tautu valsts, bet patiesībā šo tautu cietums. Šī valsts bija Krievijas impērijas mantiniece, kurā visu citu priekšā kā vecākā māsa atradās skaitliski lielākā krievu nācija. Tās vadībā daudzām tautām, vispirms skaitliski mazākām, arī latviešiem, pārskatāmā laikā bija jāzaudē liela daļa savas nacionālās atšķirības, pakāpeniski iekļaujoties krievu nācijā. Tā tas bija cariskajā Krievijā, tā padomju zemē – pirmajā sociālisma valstī. Te vietā citēt Krievijas imperatores Katrīnas II slepeno norādi Vjazmas kņazam, kas 1746. gadā stājās ģenerālprokurora amatā: "Mazkrievija, Livonija, Somija ir provinces, kas tiek pārvaldītas ar tām apstiprinātajām privilēģijām, un nebūtu cienīgi tās visas uzreiz atcelt, taču arī saukt tās par ārvalstīm un atbilstoši pret tām izturēties būtu vairāk nekā nepareizi, pat pilnīga muļķība. Nepieciešams visvieglākajā veidā panākt šo provinču, tāpat kā Smoļenskas provinces, pārkrievošanu, lai tās vairs neraudzītos līdzīgi vilkiem mežā. Kad Mazkrievijā vairs nebūs hetmaņa, jāpanāk, lai uz mūžiem izzustu arī pats hetmaņa vārds."

Atgriežoties mūsdienās, vērts paskatīties uz bijušās PSRS republikām, kurās izveidojušies pilnīgi atšķirīgi politiskie režīmi. Sākot ar demokrātiskām Rietumu tipa Baltijas valstīm līdz faktiski totalitārām Vidusāzijas valstīm – nevienā no tām nav līdzīga sentimenta par PSRS sabrukumu kā Krievijā. Tas nozīmē, ka par panākumiem kosmiskajos lidojumos un kodolieroču izstrādi vēlas lepoties vien tikai Krievijas Federācijas iemītnieki.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form