Atis Klimovičs: Gluži vienkārši un nopietni par Krieviju
Foto: DELFI

Ir nedaudz kolēģu žurnālistu, komentētāju, kuru teiktajam gandrīz vienmēr gribas piekrist. Viens no viņiem – bijušās PSRS teritorijā labi pazīstamais ukraiņu žurnālists Vitālijs Portņikovs, kuram piemīt retas spējas saskatīt dažādu notikumu savstarpējo sakritību.

Viņš arī nebaidās no tiešas un asas valodas. Saprotamā kārtā pēc pieciem Ukrainas kara gadiem viņš daudz kritisku vārdu velta Rietumu bezpalīdzīgajai Krievijas apturēšanas politikai. Portņikova ieskatā pirms pieciem gadiem, sagrābjot Krimu, Krievija faktiski parādījusi, ka ar politisko gribu un militāro spēku apveltīta valsts var sev pievienot citu teritoriju, neprasot šīs valsts piekrišanu. Sekas jau ir redzamas – kļuvuši iespējami jauni teritoriālie konflikti, kari, pat pasaules karš. Kijevā dzīvojošais žurnālists Portņikovs raksta: "Ja cilvēce vēlas izdzīvot, novērst jaunus karus un Trešo pasaules karu, ir jādemontē Krievijas režīms.

Tā pastāvēšana apdraud dzīvību uz pasaules. Punkts. Tomēr tā vietā Rietumu politiķi sacenšas savā starpā, pūloties saprast, kā iespējams sodīt Putinu, lai neciestu viņu ekonomikas, lai neapvainotos vēlētāji, kuru muļķība un netālredzība var sacensties ar elites alkatību un gļēvulību. Visus šos piecus gadus mēs novērojam tikumisku Rietumu kapitulāciju spēka priekšā, nevēlēšanos pieņemt reālus lēmumus, ļaujot nostiprināties pārliecībai, ka principus iespējams nomainīt ar darījumiem. Savukārt tie, kas cenšas saglabāt spiediena iespaidu, kas aizstāv sankcijas, cīnās par to pastiprināšanu, izskatās kā margināļi."

Domājot par mūsu dienām, neskaidro nākotni, savām bažām par Krieviju, atkal atgriežos nu jau vairāk nekā divdesmit gadus senos notikumos. Tā bija 1995. gada vasara, kad Šamila Basajeva vienība veica reidu Krievijā. Tas bija pārgalvīgs solis, kas apliecināja čečenu pretošanās kustības kaujinieku sevišķo drosmi. Tolaik karam Čečenijā nebija redzamas beigas, un tieši šī operācija, kuras laikā Basajeva karotāji sagrāba par ķīlniekiem visus Budjonovskas pilsētas slimnīcā esošos cilvēkus – pusotru tūkstoti, noveda pie miera sarunām. To pa telefonu Basajevam apsolīja Krievijas premjers Viktors Černomirdins.

Salīdzināsim – Krievijas valdības vadītājs spēja nolaisties no saviem augstumiem un runāt ar nemiernieku vadoni (par teroristu viņu uzskatīja lielākā daļa Krievijas sabiedrības) un apsolīja izbeigt karu, bet pēc nedaudziem gadiem varu ieguvušais Vladimirs Putins vienīgi deklarēja, ka sarunu nebūs un teroristi tikšot nožmiegti visur, pat atejā. Visticamāk, Černomirdins bija vecā kaluma praktiķis un pieredzējis "aparatčiks", kas juta atbildību par citu cilvēku likteņiem, un ar viņa rīkojumu izaicinošās akcijas dalībniekiem tika nodrošināta droša atgriešanās Čečenijā, bet ķīlniekiem saglabāta dzīvība.

Kopš Budjonovskas notikumiem bija pagājis aptuveni mēnesis, kad devos kārtējā komandējumā uz Čečeniju. Lielākā daļa Ziemeļkaukāza republikas – līdzenuma rajoni un galvaspilsēta – bija Krievijas armijas kontrolē, bet čečenu karotāji joprojām valdīja vairākos kalnu rajonos. Kopā ar trim kolēģiem atstājām Grozniju un devāmies uz kalniem, lai satiktu Basajevu. Ceļš bija iespaidīgs, tā beidzamais posms tika veikts gaišā pilnmēness naktī. Sēdējām nelielās mašīnas kravas kastē, mašīnas gaismas bija izslēgtas, tikām stipri svaidīti un, lai gan bijām noguruši, ar nepacietību gaidījām paredzēto tikšanos. Rīta agrumā sasniedzām nelielu ciematu. Dažas stundas pavadījuši miegā, cēlāmies augšā un jau drīz satikām Basajevu.

Ar viņu iepriekš biju iepazinies tā paša gada janvāra sākumā, kad Groznijā pilnā sparā norisinājās kaujas. Toreiz jautāju Basajevam, kā paredzēts cīnīties ar daudzkārt spēcīgāko un labi apbruņoto pretinieku. Pieredzējušais karotājs, līdzīgi Čečenijas prezidentam Džoharam Dudajevam, runāja kaut kā īpaši mierīgi. Iespējams, to noteica stingrā pārliecība par savu taisnību. Basajevs gluži vienkārši man atbildēja, ka pie ieročiem tikšot kaujā, tos atņemšot pretiniekam. Kopš šīs sarunas bija pagājis pusgads.

Tagad situācija bija ievērojami mainījusies – čečeni pēc Groznijas drosmīgās aizstāvēšanas savu galvaspilsētu bija atstājuši un diezin vai daudzi no viņiem ticēja, ka Krievijas armija varētu atstāt Čečeniju. Taču tā notika vēl pēc gada. Derīgi uzsvērt vēlreiz, ka tas bija Krievijas Federācijas premjera Černomirdina laikā. Prasīju, ko Šamils darīs pēc kara, un viņš atbildēja, ka ļoti gaidot šo mirkli – viņš sapņojot vienkārši nodarboties ar biškopību. Un arī apgalvoja, ka ķeršoties pie kāda ļoti spēcīga līdzekļa, ja Krievijas agresija turpināšoties. Basajevs deva mājienu, ka viņa rīcībā varētu būt radioaktīvās vielas, kuras pavisam vienkārši iespējams izkaisīt un nogalināt tūkstošiem cilvēku Krievijas pilsētās. Tagad zinām, ka čečenu pretošanās kustībai nebija šādu līdzekļu masveida slepkavību veikšanai, bet Basajevs acīmredzami tā runāja, zināma izmisuma vadīts. Nesen Krievijas aviācijas uzbrukumā bija nogalināti vienpadsmit viņa radinieki.

Kopš 1999. gada rudens vairs neesmu bijis Krievijā. Tieši tad, līdzīgi daudzu valstu žurnālistiem, man vairs netika izsniegta šīs valsts vīza. Tā bija gluži jauna attieksme pret presi. Vispirms cieta liela daļa to ārzemju reportieru, kas regulāri strādāja Čečenijā un stāstīja par redzēto. Vecajam čekistam Putinam nebija jāskaidro, kāda ir preses nozīme un ietekme uz sabiedrisko domu. Bija skaidrs, ka "labie" Pirmā Čečenijas kara laiki ir aizgājuši uz neatgriešanos. Tas bija pateicīgs laiks visiem žurnālistiem, kas centās godīgi strādāt.

Tagad grūti aptvert, ka mūsu darbs noritēja gandrīz vai ideālos apstākļos. Varējām intervēt gan Krievijas armijas karavīrus, gan arī čečenu kaujiniekus. Reiz piebraucām pie kāda ciemata, kura tuvumā bija izvietoti krievu posteņi. Aprunājāmies, uzdāvinājām pāris šņabja pudeļu uz saņēmām atļauju iebraukt pašā ciematā. Tur draudzīgi sarunājāmies ar apbruņotajiem čečeniem, uzzinot viņu viedokli par situāciju šajā vietā. Bija iegūta viela labai reportāžai ar abu pušu viedokļiem. Diemžēl jāsecina, ka šādu brīvību žurnālistu darbam vēlāk neesmu vairs novērojis nevienā citā bruņotā konfliktā – nedz Irākā, nedz Afganistānā, nedz tagad Ukrainā.

2002. gada rudenī atrados pusotru mēnesi ilgā komandējumā Āzijā, apceļojot Tadžikistānu, Kirgizstānu un Afganistānu. Kabula šķita atdzīvojusies, bija pagājis tikai nepilns gads kopš talibu padzīšanas. Es izbaudīju dzīvīgās Austrumu pilsētas šarmu, kurā tolaik vēl nebija ne miņas no teroristu un islāma kaujinieku uzbrukumiem. Jau iepriekš biju pamanījis, ka pat vienkāršam afgāņu zemniekam piemīt šķietami dzelžaina izpratne par godu un ne mazāk spēcīga pašcieņa. Reti kura cita tauta, šķiet, tik brīvi pozē fotokamerai. Taču par Tadžikistānu un Kirgizstānu man izveidojās ievērojami citāds priekšstats, un tam par cēloni bija padomju atstātais mantojums. Septiņdesmit gadi padomju totalitārismā bija atstājuši dziļas pēdas. Man bija ārkārtīgi žēl noskatīties uz tadžiku bērniem, no kuriem lielākajai daļai nākotne nesolīja nedz labas izglītības iespējas, nedz dzīvi pietiekamā labklājībā. Vienlaikus domāju, cik ļoti veicies Latvijai ar atbrīvošanos no pazemojošās eksistences Padomju Savienībā.

Atgriezos Dušanbē no Kabulas. Mans lidojums mājup bija pēc piecām dienām. Ik dienu tikos ar pašu ietekmīgāko tadžiku ģenerāli, kam piederēja arī tolaik lielākā viesnīca Dušanbes centrā. Ģenerāļa sieva bija krieviete no Latvijas, un tādēļ viņš izrādīja man savu labvēlību, sauca par novadnieku. Protams, uzzināju arī daudz neoficiālas informācijas. Tur pie pusdienu vai vakariņu galda viņu parasti pavadīja dažādi cilvēki. Viens otrs uzņēmumu īpašnieks un vēl citi ļaudis. Reiz ģenerālis tik bargi kaut ko norādīja vienam no viņiem, ka pat man – svešiniekam pie šī galda – kļuva neērti. Protams, sapratu, ka tā ir īpašo Austrumu attiecību izpausme starp kungu un tiem, kas zemāki par viņu. 23. oktobrī Maskavā Dubrovkas teātra centrā čečenu kaujinieki sagrāba vairāk nekā 900 cilvēkus, kas bija atnākuši noskatīties mūziklu "Nord–Ost".

Šim notikumam Krievijas galvaspilsētā, protams, bija pievērsta visas pasaules uzmanība. Domājot par ķīlnieku atbrīvošanas veidiem, prasīju ģenerālim, kas, starp citu, bija mācījies Maskavā, kā tas varētu noritēt. Neilgi padomājis, viņš atbildēja, ka šobrīd esot zināms tik daudz dažādu indīgo gāzu... Iebildu, kā tad tā, tas taču prasīs daudzu nevainīgu cilvēku dzīvības! Pavisam drīz pārliecinājos, ka ģenerālis zināja, par ko runā. 26. oktobrī, kad jau biju nokļuvis līdz Rīgai, Krievijas varas iestādes izšķīrās par triecienuzbrukumu. Tika lietota gāze, un tādēļ aizgāja bojā ne tikai 40 teroristi, bet arī 130 ķīlnieki, ieskaitot 10 bērnus.

Es nezinu, vai Krievijas iedzīvotāju lielākā daļa saprot, ko viņu valsts pastrādājusi Ukrainā. Drīzāk, ne. Tur šai sabiedrības daļai galvenais informācijas avots ir "zombojaščiks", ko latviski varētu nosaukt par zombēšanas kasti, bet no tās īstu informāciju jau sen kā nav iespējams iegūt. Krievijas TV kanālos neuzzināt, cik dziļš ir reālais Ukrainai nodarītais posts, cik liela ir pārestība, cik sagandētas ir abu nāciju (nesauciet tās par brāļu tautām) – ukraiņu un krievu – attiecības. Pēc Krievijas militārā uzbrukuma divus gadus, regulāri braucot uz Ukrainu, mēģināju saprast, kā izskatās šis karš. Šoreiz šie notikumi mani kā žurnālistu nepārsteidza, tomēr priekšstatu par to ieguvu ilgākā laikā. Man nebija šaubu jau pašā kara sākumā, ka krievu tanki nav uzradušies nez no kurienes. Tie bija pārbraukuši robežai no Krievijas puses. Te derīgi norādīt, ka viena no lielajām pasaules ziņu aģentūrām gluži "nevainīgi" ziņoja par "padomju tankiem Donbasā". Man tas lika domāt par noderīgo idiotu klātbūtni lielā starptautiski pazīstamā medijā.

Atceros, kā 2014. gada maijā, ielidojuši Kijevā no Gruzijas, braucām uz viesnīcu un sarunājāmies ar taksistu. Tas bija pašsaprotami, ka vēlējos dzirdēt viņa pārdomas par notikumiem Ukrainas austrumos. Šķiet, taksistu sauca Konstantīns, un mēs bijām vienaudži, kas gandrīz vienā laikā dienējuši padomju armijā. Tikai mani atšķirībā no viņa nenosūtīja uz Afganistānu. Pēc dienesta līdz pat šim laikam viņš bija uzturējis labus kontaktus ar bijušo kara biedru no Krievijas – Sašu. Kad sākusies Krievijas agresija Ukrainā, zvanījis draugam, mēģinājis viņu noskaņot pret šo karu. Teicis – vai tu tagad nāksi uz manu māju un norādīsi, kā man nāktos dzīvot?! Vai esi aizmirsis, kā tevi ievainotu veselus trīs kilometrus stiepu? Tā, pēc Konstantīna vārdiem, bijusi abu Afganistānas kara veterānu beidzamā saruna. Agrāk vairākas reizes viesojies pie armijas biedra Krievijā. Varējis pārliecināties, ka starp abām tautām tomēr pastāv milzīga atšķirība.

Ļvivas kafijas fabrikas direktors augstskolu bija beidzis jau sen, padomju gados. Arī viņš visus šos gadus uzturējis ciešas un draudzīgas attiecības ar studiju biedru un viņa ģimeni. Viņam, tāpat kā taksistam Konstantīnam, tās aprāvušās pēc kādas telefona sarunas. Runājis ar studiju biedra sievu, nosaucis Krievijas prezidentu par mazo briesmoni. Cerētās izpratnes vietā saņēmis sašutuma pilnu atbildi: "Tu ko! Tas ir mūsu prezidents, tieši viņš dara visu, kas nepieciešams, – aizstāv krievu valodu un visus krieviski runājošos!" Tā bijusi abu ģimeņu pēdējā saruna.

Pamazām mana izpratne par kara postu apauga ar jaunu un šaušalīgāku informāciju. Biju lasījis par spīdzināšanām tā saucamo separātistu pagrabos Doņeckā un Luganskā. Pēc tam par to man stāstīja paši aculiecinieki, kas bija atradušies gūstā. Satiku daudzus izglītotus cilvēkus – uzņēmējus, augsta ranga valsts kalpotājus, augstskolas pasniedzējus, kas Krievijas agresoru un to sabiedroto separātistu ieskatā arī bija atbrīvojami no viņu īpašuma un ievietojami pagrabā. Par laimi, viņiem bija uzsmaidījusi veiksme – kā nu kurš spējis izglābties un nokļūt ukraiņu spēku kontrolētajā teritorijā. Viss, ko aizvien vairāk dzirdēju no aculieciniekiem, apstiprināja iepriekš dzirdēto par Krievijas kontrolētajā zonā veiktajiem noziegumiem.

Jau 2014. gada martā, atrazdamies Krimā, domāju par to, ka visiem šiem notikumiem ir kāds sakars ar primitīvu laupīšanu. Un tā bija patiesība. To apliecināja kāda jauna sieviete, ar kuru braucām vienā kupejā no Ukrainas austrumiem uz Kijevu. Tas bija pašā 2015. gada sākumā. Gājusi pa ielu Doņeckā. Pretī nācis ar kalašņikovu bruņojies vīrs plankumainā jakā. Piedāvājis viņai itāļu zābaciņus. Bijis skaidrs, ka tam ir sakars ar labi zināma veikala izlaupīšanu. Nesen satiku atvaļinātu latviešu virsnieku Māri, kas EDSO novērotāja statusā Krievijas kontrolētajā pusē bija nostrādājis divus gadus. Viņš teica, ka nevajadzētu domāt, ka "Vasju, kas no Rostovas pie Donas atnācis karot uz Ukrainu un sagrābis tur divus trīs dzīvokļus un vēl kaut kādu īpašumu, varēs palūgt to visu atstāt un mierīgi doties projām". Tas neesot reāli. Diemžēl Rietumiem neesot nekādas izpratnes par to, ar kādu noziedzīgu mentalitāti viņiem ir darīšana kontaktos ar Krieviju.

Ukrainā redzētais, ko var izteikt ar pavisam īsu un vienkāršu atziņu, ka lielais ļaunums jeb karš ir iespējams, atstāja nopietnu iespaidu uz mani. Es otro reizi dzīvē uzvilku mugurā karavīra formu, iestājoties Latvijas bruņoto spēku Zemessardzē. Iepriekšējo – padomju armijas – formu biju novilcis pirms 35 gadiem. Šķiet, mums nākas būt gataviem uz visu...

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form