Pēc divām dienām lidoju sešus simtus kilometrus uz ziemeļiem no Helsinkiem, kur tiku uzņemts motorizētajā Jēgeru brigādē. Ar tās komandieri aprunājāmies par armijas dzīvi un viņa apvidus automašīnā aizbraucām satikt somu karavīrus, kas tobrīd piedalījās mācībās.
Viena somu rota bija nosūtīta uz trim dienām iekšā mežā, kas sakās uzreiz aiz bāzes. Tā bija saņēmusi kaujas uzdevumu – iznīcināt no austrumu puses pāri robežai ienākušo pretinieka spēku bataljonu. Tā kā gandrīz visa rota bija aktīvi iesaistījusies šajā operācijā, varēju aprunāties vien ar pāris karavīriem.
Tuvojās Ziemas kara uzsākšanas 70.gadadiena, tādēļ izvaicāju jaunu somu karavīru no obligāta dienesta, ko viņam nozīmē šie senie notikumi. Puisis atbildēja bez pārspīlēta patriotisma un pastāstīja, ka šajā karā piedalījušies abi viņa vecietēvi un somiem izdevies nosargāt savu brīvību.
Atgriezāmies bāzē. Kādā mācību telpā apmēram desmit rezervistu tika apmācīti, kā sagatavojama un pārraidāma informācija par pretinieka gaisa uzbrukumu. Kāda cita nodaļa atradās pie saviem bruņutransportieriem, bet vēl trešā bija devusies ārā, tai tika dots uzdevums – veikt patruļu nakts laikā.
Tie visi bija rezervisti, vairums 30 – 40 gadus veci, kam ik pa pieciem gadiem jāierodas savā armijas daļā un nedēļas garumā jāatjauno karavīra prasmes. Komandieris stāstīja, ka piecu gadu termiņš esot izvēlēts tādēļ, ka aptuveni tik ilgā laika posmā militārajā bruņojumā un aprīkojumā ieviešas kārtējie jauninājumi un tad ar tiem esot jāiepazīstas arī pašlaik aktīvajā karadienestā neesošajiem rezervistiem.
Redzētais pārliecināja, ka Somija kara gadījumā patiešām ir reāli gatava aizstāvēties ar 320 tūkstošus karavīru lielu armiju, kā tas norādīts publiski brīvi pieejamajos uzskates līdzekļos.
Nesen, aprīļa beigās, iebraucis Helsinkos, iepazinos ar kādu vairākās "karstās" valstīs ( Sīrija, Libāna, Afganistāna) strādājušu somu diplomātu, kas beidzamajā laikā daudz uzturējies Ukrainā. Uzsākot sarunu, saprotamā kārtā vaicāju, kādi, viņaprāt, ir Kremļa nākotnes plāni. Atbilde bija tieša – viņš teica – tā ir visas Ukrainas iekarošana, arī Moldovas un Gruzijas, tad Igaunijas, Latvijas un Lietuvas sagrābšana.
Nedaudz pārsteidzošs izklausījās viņa apgalvojums, ka pēc tam krievu apetīte sasniegšot arī Somiju.
Pieredzējušais diplomāts izstāstīja anekdoti. Auditorija Somijas kara akadēmijā. Kāds no studentiem, topošajiem virsniekiem vaicā sirmam pieredzējušam militārās taktikas pasniedzējam, kādēļ visos kauju plānos nosacītais ienaidnieks somiem vienmēr uzbrūk no austrumiem. Jautājums acīmredzami ir pārsteidzis zinošo pasniedzēju. Viņš ilgāku laiku domā, līdz saka: "Jā, patiešām interesanti gan, kā gan tie krievi nekad nav iedomājušies iet cauri Zviedrijai!"
Diplomāts runā tieši. Viņš apgalvo, ka gluži tāpat kā somi, arī igauņi cenšas nopietni domāt par savas valsts aizsardzību. Taču par Latviju to neesot iespējams pateikt – ar runām vien par atrašanos NATO esot par maz. Kad viņam norādu uz to, ka somu sabiedrībā pastāv arī pretējs viedoklis, ka Somija tomēr nav apdraudēta no Krievijas un tai nav nepieciešama dalība aliansē, viņš atbild, ka vērā ņemamus viedokļus vajadzētu atšķirt no nekompetentiem viedokļiem. Turklāt pirmie tiek respektēti tieši lēmumu pieņemšanas laikā.
Turpretī kāds somu ekonomikas profesors intervijā izteicās, ka esošajā saspīlētajā situācijā nevajadzētu lieki uztraukt Krieviju ar pievienošanos NATO. Daudz svarīgāka, esot saimniecisko sakaru stabilizēšana. Savukārt redzams Somijas arodbiedrību pētnieks apgalvoja, ka viņa drošības sajūtas pamatā esot apziņa, ka kara gadījumā šajā zemē nāktos rēķināties ar nebūt ne mazāku partizānu karu kā Afganistānā. Bet uz NATO 5.paragrāfu viņš gan raugoties skeptiski – amerikāņi un briti nesenajos karos esot krietni vien paguruši un diezin vai viņiem varētu būt vēlēšanās iesaistīties karadarbībā vēl citur.
Kādā Helsinku dzīvoklī jau kuru reizi runājam par Ukrainu, Kremli un tā agresiju. Man rokās nonāk somu valodā tulkota pagājuša gadsimta trīsdesmitajos gados PSRS nodrukātā lietišķā pamācību grāmata sarkanajai armijai "Kak zavojevatj Finļandiju" (Kā iekarot Somiju). Pēkšņi atskāršam, ka nevajadzētu šaubīties par šādu grāmatu eksistenci arī mūsu dienās. 2008.gads Gruzijā un pašreizējie notikumi Ukrainā to apstiprina.