Kam pārsteigums, kam ne, bet karš Ukrainā uzņēmis pilnus apgriezienus – jau pienāk ziņas par pirmajiem upuriem, kā starp civilpersonām, tā armijas ļaudīm. Krīt raķetes, bumbas, ar nāvējošiem šāviņiem apmainās abu valstu armijas, sašauti pirmie agresora tanki, notriektas lidmašīnas un helikopteri, krīt karavīri. Cik ilgi tam lemts turpināties un kā tas varētu noslēgties, nepateiks neviens. Šajā gadījumā politoloģija nesniegs atbildi, gluži tāpat kā tā nespēja precīzi prognozēt to, ko Ukraina jau pieredzējusi šodien.
Dažreiz cilvēki bez augstskolas diploma atšķirībā no vēstures un politikas priekšmetu mācībspēkiem mēdz būt precīzāki savos vērtējumos un prognozēs. Taču viņus jau parasti vispār neņem vērā – kā gan parasts zemnieks var orientēties politikā? Izrādās, viens otrs var. Diemžēl vairumam par "viedajiem" indivīdiem nekas nav zināms, tāpat kā daudzu valstu politiskajai elitei. Pat ja kādreiz tos arī uzklausa, tad allaž padomā, ka tas taču tāds emocionāls cilvēks. Katrs dzīvo savā realitātē un savās izjūtās.
