Labākam iespaidam par nopietno cīniņu derīgi citēt šīs partizānu vienības dalībnieka (vārds nezināms) atmiņas, kas ar roku pārrakstītas rūtiņu burtnīcā, saglabājušās līdz mūsu dienām un pirms dažiem gadiem nogādātas Nacionālās pretošanās muzejā Rendā: "...Krieviem līdzi vieglais mīnmetējs, bet tas mums lielu postu nespēj nest, jo labi tēmētā Arvīda kārta nopļauj tā apkalpi. Nāk Oļģerta komanda atšaudoties. Lielais Arturs, aizslēpies aiz koka, šauj. Te pēkšņi zila uguntiņa nozibsnī viņam pie krūtīm, viņš saļimst, tad vēl reizi lec augšā – sabrūk pavisam; pāris sprāgstošu ložu ķērušas viņa krūtis. Tā sākas smagās cīņas, kur 26 vīri cīnās pret 700 vīru lielu čekas izlases vienību. Krievi, redzēdami, ka mūsu uguns atslābst, paliek drošāki, savu virsnieku uzmundrināti, ceļas kājās un nāk, slēpdamies aiz kokiem. Krievi sasnieguši mūsu nometni. Nemaz kā parasti pārtrauc uzbrukumu, lai salaupītu tur vēl atlikušās mantas, bet turpina mums sekot pa pēdām.
Pa to starpu cita krievu grupa steidzas aiziet mums priekšā, jo mūsu atraušanās virziens tiem zināms. To viņiem paziņo divas lidmašīnas, kas nepārtraukti riņķo virs mums visu kaujas laiku. Aiz nometnes mazs purviņš. Diezgan klajš – tikai virši, vaivarāji un retas priedītes. Tas mums jāpāriet. Tikko esam pusē, tā no flanga saņemam stipru uguni, kurā esam spiesti nogulties un ar trim pārskrējieniem veikt atlikušo daļu līdz mežam..... Kārlītis, kurš nevar paiet, atdod nesamo citiem un pats nošaujas. Atkal straujš krievu trieciens, kurā krīt Žanītis, bet Oļģertu ievaino, viņš pats nošaujas. Viņa pēdējie vārdi, liekot pistoli pie galvas: "Puikas, turieties!" Sāk jau krēslot, bet krievi vēl turpina vajāšanu. Esam sadalījušies sīkākās grupās, jo tā vieglāk slēpt pēdas. Ejot pāri kādai stigai, krievi atklāj uguni. Drosmiņš (īstajā vārdā Ādams Nelius) ievainots nošaujas. Arī Brālītis ievainots, viņš vēl saņem pēdējos spēkus un nošauj divus krievus, kas tam mēģina tuvoties, tad liek pistoli pie galvas, un – vēl viena drauga vairs nav. Jau nakts, kad krievi pārtrauc vajāšanu un, paņēmuši vietējā saimnieka zirgu, aiziet savākt mūsu kritušos biedrus. Piesienot tos striķī aiz zirga, viņi tos velk pa mežu uz apmēram četrus kilometrus tālajām mājām. Smagajās šīs dienas kaujās krievu zaudējumi ir trīsreiz tik lieli, bet tie tomēr nespēj atvietot sešu mūsu draugu varoņu nāvi."
