Tā bijis 1919.–1920. gadā, kad būtiska Latvijas atbrīvošanā izrādījās britu, igauņu un poļu militārā palīdzība. Arī šodien aina ir līdzīga. Tādēļ rūpēs par savu drošību cenšamies aizvien vairāk paplašināt alianses sadarbību, domājot par iespējamiem aizsardzības pasākumiem. Redzamākie piemēri ir NATO daudznacionālās kaujas grupas izvietošana un triju Baltijas valstu gaisa telpas kontrole.
Tomēr otrais secinājums ir būtiski atšķirīgs, jo pievērš tikpat lielu uzmanību arī pašu valsts iedzīvotāju gatavībai izšķirošos brīžos sevi aizstāvēt. Bez tās arī lielu sabiedroto palīdzība neko nedos. Tā bijis pirms simt gadiem, un tā tas ir arī tagad. Grūti atspēkot apgalvojumu, ka amerikāņi vai citi sabiedrotie nevēlēsies nolikt savas galvas par Latvijas brīvību, ja no cīņas par to atteiksies paši šīs valsts iedzīvotāji. To paturot prātā, vērts padomāt, cik liela atsaucība vērojama sabiedrībā pret visai atturīgajiem, taču ne jau nepamanāmajiem aicinājumiem iestāties Zemessardzē. Te vēlos citēt kādu grāmatvedi, ierindas zemessargu, jaunu sievieti no Kurzemes: "Ja katrā otrajā Latvijas mājā būtu vismaz viens zemessargs, tad iespējamais ienaidnieks nopietni padomātu, vai viņš var mierīgi nākt uz šejieni."
Kāds kaujas prasmes jau padomju laikā apguvis un Afganistānā karojis, bet vēlāk atjaunotās Latvijas bruņotajos spēkos dienējis latviešu karavīrs: "Varu piekrist, ka būtu vēlams ievērojami palielināt zemessargu skaitu. Arī ņemtu, ja paši atnāktu, gados vecākus – savi pienākumi visiem atrastos. Kaut vai pie ložmetēja noliktu, lai tik pucē. Arī instruktoru mums pietiktu no tiem, kas ir aizgājuši prom no armijas." Līdzīgās domās ir pieredzējušais virsnieks, bijušais Zemessardzes speciālo uzdevumu vienības komandieris Vilis Skuja, kas arī ieguvis reālu pieredzi karā. Uz manu jautājumu, vai zemessargu skaitu būtu vēlams palielināt divas reizes, viņš atbildēja – ne vien divas, pat trīs reizes!
Kad populāram latviešu preses žurnālistam vaicāju, kādēļ viņa ģimenes gados jaunākie radinieki nav iestājušies Zemessardzē, saņēmu atbildi: "Ar šādu aicinājumu būtu jānāk klajā valsts augstākajai vadībai, taču tā uz to neaicina." Tas ir nopietns jautājums, ko neklātienē tiku uzdevis iepriekšējam prezidentam kā bruņoto spēku virspavēlniekam, taču atbildes no valsts galvas tā arī nebija. Gribētos tādu sadzirdēt no jaunā prezidenta. Nevarētu teikt, ka Egils Levits par to nerunā. 18. novembra runā patriotiski izskanēja viņa pārdomas, ka katrai paaudzei jābūt gatavai aizstāvēt savu valsti un izcīnīt savu kauju par Latviju.
Uzmundrinoši, taču vēl labāk būtu, ja prezidents tieši un konkrēti uzaicinātu ikvienu kaut nedaudz atteikties no reizēm pārspīlētā individuālisma, ziedojot daļu sava laika Latvijas drošībai. Jau tagad.
Tas pats sakāms arī par aizsardzības ministru Arti Pabriku, kas nesen nācis klajā ar tādiem ierosinājumiem, kas pavisam nesen vēl būtu šķituši pavisam neiespējami. Ministrs norādījis, ka mums nepieciešami NATO helikopteri, jūras spēki un pretgaisa raķetes, tā apstiprinot noteiktu militāru draudu pieaugumu. Pabrika teiktajā izskanējis aicinājums aliansei izvietot ievērojami spēcīgākus spēkus Latvijā, tomēr tajā pietrūcis būtiskas uzrunas pašu auditorijai.
Pieņemot, ka sabiedrotie šeit izvietotu "Patriot" raķetes, tik un tā Latvijā lielākajiem ir jābūt pašu spēkiem. Lai kādas arī būtu runas par mūsdienu augsti tehnoloģisko karadarbību, ierindas karavīru pienākumus vēl nav izdevies atcelt. Un allaž jārēķinās, ka viens otrs sabiedrotais var ieturēt pārlieku ilgu pauzi. Un tajā laikā jāspēj iztikt, iespējams, gandrīz vai tikai ar saviem spēkiem vien. Tas nozīmē, ka tiem jābūt ievērojami lielākiem nekā šobrīd. Lai krīzei būtu gatavi, nepieciešams darbs ar lielāku skaitu pilsoņu – viņi jāapmāca jau tagad. Tāpat kā sportā – vai kāds gan domā, ka varētu braukt uz sacensībām bez iepriekšējiem treniņiem?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
