Notikumi Gruzijā un Ukrainā liek domāt gluži pretēji – Krievija vēlas un pārbīda robežas pēc savas patikas, atņemot gruzīniem vēl vairāk zemes, arī ukraiņiem atņemto negrasās atdot. Turklāt ik dienu tur jārēķinās, ka jebkurā brīdī var sākties apšaudes. Tā rīkojas Maskava, bet ko Rietumi? Līdz šim nebeidzamos politiķu paziņojumos apliecināta solidaritāte Tbilisi un Kijevai, abu valstu teritoriālajam veselumam. Vārdi, protams, ir nepieciešami, tomēr kādreiz tie jāpapildina ar reāliem darbiem.
Ko līdz tas, ka bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens ierodas Tbilisi uz neseno drošības konferenci un atzīst, ka 2008. gadā alianse kļūdījusies, neiedodot Gruzijai un Ukrainai tā saucamo Rīcības plānu dalībai NATO? Cik liela nozīme viņa secinājumam, ka Krievija ņemot vērā tikai spēku vien? Vai tas nav šim laikam novēlots secinājums – tam bija jākļūst skaidram jau pēc Piecu dienu kara Gruzijā 2008. gadā. Ja toreiz tas vēl netika izprasts, tad pēc kara Ukrainā tas bija jāsaprot. Tomēr notikumu gaita abās Eiropai un Rietumiem tik nozīmīgajās valstīs neliecina, ka mēs (ES un NATO) būtu atraduši atbildi, kā tur aizstāvēt savas intereses. Tas šobrīd samulsinājis arī pašus gruzīnus – viņi nezina, kādā veidā nosargāt savas robežas.
Krievija izdara milzīgu spiedienu, pārbīda robežas, pa reizei nolaupot kādu gruzīnu zemnieku, par ko pēc tam pieprasa izpirkumu, bet no Gruzijas valsts augstākajiem vadītājiem nav tikpat kā nekādas reakcijas. Vērotājam no malas grūti aptvert, ka gruzīnu policisti uz krievu provokācijām robežas zonā nekādā veidā neatbild. Skaidrs, ka tas mazina daudzu optimismu par jau sen deklarēto kursu uz Rietumiem. Arī gruzīnu politiskajiem ekspertiem nav skaidrības, kā atbilstoši reaģēt uz Kremļa nekaunību. Daži no tiem intervijās norādīja, ka Gruzijai šobrīd nepieciešams lielāks atbalsts no Rietumiem. Taču arī tie ir tikai vārdi un vēlēšanās.
Ir acīmredzams, ka produktīvas atturēšanas nodrošināšanai ir nepietiekami ar sankcijām un atbalsta vārdiem Kijevai un Tbilisi. Nepieciešams meklēt papildu līdzekļus. Iespējams, vērts paskatīties NATO teritorijā, kur atturēšanas jautājums arī ir gana aktuāls. Tur, protams, aina ir būtiski atšķirīga – ar alianses visai skaidro vēstījumu daudznacionālo kaujas grupu veidolā un kaujas mācību pieaugošo intensitāti. Tur skaidri redzams, ka tankistiem un artilēristiem vēl ilgi būs darbs. Varbūt nevis divus, trīs gadus, bet pāris desmitgades.
Derīgi atcerēties, ka alianses uzturētā kaujas gatavība Aukstā kara laikā lielā mērā nodrošināja spēku līdzsvaru ar Varšavas bloka valstīm un mieru Eiropā. Kādēļ lai tagad NATO izturētos citādi? Turklāt ne tikai savā – alianses – teritorijā. Runājot par reālu rīcību palīdzības sniegšanā abām sabiedrotajām valstīm, šķiet, nav nekā atbilstošāka par jauna veida līgumu noslēgšanu ar aliansi. Kas var atbildēt, kādēļ neatkarīgās Ukrainas un Gruzijas valstis nevar noslēgt sev derīgu vienošanos ar NATO, piemēram, par palīdzību gaisa telpas sargāšanā?
Šobrīd tas gan šķiet nereāli – un ne tikai Rietumu pārspīlētās piesardzības dēļ. Problēmu pietiek arī Tbilisi un Kijevā. Gruzijā septiņus gadus valdījusī partija "Gruzijas sapnis" vien tikai vārdos īsteno kursu uz Rietumiem (to vēlas lielākā daļa sabiedrības), taču patiesībā stūrē valsti aizvien vairāk pretī Krievijai. Diezin vai šobrīd iespējams prognozēt arī Ukrainas jaunās varas darbību tuvākā un nedaudz tālākā nākotnē, lai gan beidzamajos gados sabiedrības lielākā daļa ir skaidri pateikusi, ka nākotnē izvēlas integrāciju Rietumos. Sabiedrības noskaņojums abās valstīs ir nozīmīgs faktors, taču nav pārliecības, ka tas būs izšķirošais faktors ciešākai un konkrētākai sadarbībai.