Neizpratne, izmisums un niknums pārņēmis Asjas un Dašas vecākus. Tagad viņi rīko piketus, aicina citus cilvēkus iesaistīties akcijās, pieprasot meiteņu atbrīvošanu. Būtībā abas ģimenes uzsākušas cīņu ar valsti, kas nepārprotami safabricējusi lietu, apsūdzot meitenes terorismā. "Nopietnajai" lietai pieticis ar to, ka abas meitenes un vēl daži vienaudži sociālajos tīklos sprieduši par to, kā uzlabot dzīvi Krievijā. Kā redzams, ar to "suverēnās demokrātijas" valstī bijis pietiekami, lai pret jauniešiem izvērstu nopietnas represijas.
Lietas absurdumu vēl lielāku padara tas, ka abu meiteņu ģimenes līdz šim varēja uzskatīt par samērā apolitiskām, sekmīgām ģimenēm, kas atbalstījušas pastāvošo varu. Tā tas bijis jau kopš PSRS sabrukuma laikiem. Sākumā šie cilvēki balsojuši par Borisu Jeļcinu, tad viņa izvēlēto pēcteci Vladimiru Putinu. Deviņdesmitajos gados ģimenes ielikušas labu pamatu saviem dzīves apstākļiem. Daudz ceļojušas, jau kopš neliela vecuma līdzi tikušas ņemtas Asja un Daša, un ārzemēs redzētais uz viņām atstājis spēcīgu iespaidu. Sarunās un diskusijās ar līdzīgi domājošiem vienaudžiem nostiprinājusies pārliecība, ka Krievija pelnījusi kaut ko labāku.
Mēģinu atmiņās atgriezties Maskavā 1992. gadā, uz kurieni braucu vēl ar veco PSRS pilsoņa pasi. Ar saviem vienaudžiem, starp kuriem bija arī vairāki žurnālisti, sapratāmies labi. Mums bija ap trīsdesmit gadu, bijām redzējuši dzīvi vienas partijas vadītajā valstī ar rindām pēc visa nepieciešamākā un priecājāmies, ka esam to izturējuši. Priecājāmies par visu jauno. Tāpat kā Rīgā, arī Maskavā ienāca jauni Rietumu dzērieni – viskijs un džins, tāpat tika pirkts "Royal" spirts, varējām smēķēt normālas cigaretes, bet, pats galvenais, – mēs izbaudījām brīvību. Bija jēga pirkt un lasīt Krievijas avīzes, skatīties turienes TV kanālus. Presē bija sākuši strādāt daudz jaunu žurnālistu, kurus nebija sabojājusi padomju cenzūra. Maskavas centrā tolaik notika dažādi mītiņi, kuros uzstājās dažādu Krievijas patriotisko spēku pārstāvji. Mēģināju saprast runātājus, klausījos viņos un biju skeptiski noskaņots. Šķita, ka šo cilvēku teiktajam ir sakars vienīgi ar aizgājušo vakardienu. Manēžas laukumā uzstājās arī Viktors Alksnis, kuru intervējām kopā ar kolēģi Jāni Vilnīti. Viens otrs bija neizpratnē, kādēļ esam runājuši ar acīmredzamu Latvijas valsts ienaidnieku. Turklāt uz interviju bijām viņu ieaicinājuši Latvijas vēstniecības viesu namā "Tālava". Atbildējām, ka esam brīvi žurnālisti un varam runāt ar jebkuru cilvēku. Turklāt Alksnis taču nebija krimināli apsūdzēts.
Rudenī no Maskavas lidoju uz Vladikaukāzu, Ziemeļosetijas galvaspilsētu. Devos turp, lai rakstītu par prezidenta vēlēšanām Ingušijā. Nesen abu Krievijas autonomo republiku starpā bija norisinājies bruņots konflikts, un tā pārtraukšanā tika iesaistītas Krievijas armijas vienības. Tām bija jāveic miera uzturēšanas pienākumi starp abām savā starpā naidīgi noskaņotajām – osetīnu un ingušu – tautām. Krievu karavīri bija iekārtojušies kontrolposteņos uz ceļiem, kas savienoja abas republikas. Braucu uz Nazraņu un, izkāpis no automašīnas, sāku fotografēt. Labi, ka izdevās vismaz daži labi kadri, kas vēlāk tika publicēti pie reportāžas avīzē "Diena".
Par to gan samaksāju ar aizturēšanu vairāku stundu garumā. Neviens no krievu virsniekiem nezināja, ko darīt ar ārzemju žurnālistu, kas nofotografējis krievu armijas posteni. Beidzot tika izlemts, un mani aizveda pie kāda augsta ranga virsnieka vismaz pulkveža pakāpē. Viņš vaicāja, kā klājas Latvijai, un, uzzinājis, ka pirms astoņiem gadiem esmu atgriezies no Tālajiem Austrumiem, kur dienēju padomju armijas pretgaisa aizsardzības bataljonā, kļuva pavisam labvēlīgi noskaņots. Arī viņš pieminētajā reģionā bija pavadījis vairākus gadus. Pēc neilga laika mūsu sarunai pievienojās Ziemeļosetijas republikas valdības preses dienesta vadītājs, kam bija uzdots atrisināt izveidojušos incidentu ar latviešu žurnālistu.
Tolaik man šķita, ka ar krievu armijas virsniekiem iespējams saprasties. Vismaz ar dažiem biju varējis aprunāties. Secināju, ka jaunie apstākļi pēc PSRS sabrukuma bija viņus samulsinājuši. Deviņdesmito gadu sākums visiem bija pārejas periods, kad, nonākuši krustcelēs, varējām izvēlēties vienu, otru vai trešo ceļu. Gan valstu, gan privātā līmenī. Tolaik bieži ceļoju uz Dienvidkaukāzu, Krieviju un Vidusāziju, daudz kur norisinājās bruņoti konflikti. Drīz vien tur ieradās arī krievu miera uzturētāji, un tas tolaik šķita loģiski, jo tā bija bijušās Padomju Savienības teritorija, kur visi saprata krievu valodu. Bija jāpaiet gadiem, lai aptvertu, ka Krievijas Federācijas miera uzturēšanas kontingenta klātbūtnē vēl nav atrisināts neviens etniskais konflikts – ne Dienvidosetijā, ne Abhāzijā, ne Moldovā.
1994. gada maijā par milzu notikumu kļuva slavenā krievu rakstnieka Aleksandra Solžeņicina atgriešanās Krievijā. Nobela prēmija literatūrā bija pelnīta, viņa veikums milzīgs. Solžeņicina "Gulaga arhipelāgu" patiesi iespējams uzskatīt par otru Nirnbergas procesu – boļševiku-padomju režīmam. Biju to izlasījis 1986. gadā, un šķiet, ka šis komunistisko varu fundamentāli atmaskojošais un šaušalīgas informācijas pilnais darbs ļāva nostiprināt pārliecību, ka Latvijā komunistu režīms nedrīkst vairs ilgi pastāvēt.
Likās, ka ar Solžeņicina ierašanos vajadzētu noslēgties kādam laikmetam. Arī lielai daļai krievu par gulaga autora ceļu mājup bija patiess prieks, jo daudzi šai nācijai piederīgie bija palikuši gulaga plašumos uz visiem laikiem, bet prāvs skaits citu, nomocīti un paverdzināti, ar iedragātu veselību tomēr spējuši atgriezties mājās. Toreiz nevarēju iedomāties, ka paies daudzi gadi un Solžeņicina veikums tomēr nebūs visiem pa prātam.
Daudzi ļaudis – gan Krievijā, gan arī pie mums Latvijā – dīvainā kārtā vairāk nekā gadsimta ceturksni dzīvojuši un arī turpina dzīvot tā, it kā neko nezinātu par padomju režīma asiņainajiem varas darbiem. Šādi cilvēki uzskata, ka izsūtīšanas bijušas pamatotas, ka Staļina bardzība bijusi pilnībā attaisnojama rīcība. Beidzamajos gados esmu vairākkārt saticis līdzīgi domājošus cilvēkus, visus Donbasā. Reiz kopā ar diviem ukraiņu karavīriem braucām ar vilcienu no Kijevas uz valsts austrumiem. Kupejā sarunājāmies ar kādu laulāto pāri. Iespējams, tā bija noteikta poza, jo radās iespaids, ka viņi abi – piecdesmit gadu slieksni sasniegušais vīrs un sieva – nezina pilnīgi neko no tā, kas kopš cenzūras atcelšanas bijis brīvi pieejams it visiem. Viens no karavīriem, rietumukrainis no Ļvivas reģiona, pēc profesijas advokāts, sniedza īstu Ukrainas vēstures lekciju. Tika runāts arī par pašreizējo karu, ko izraisījusi Krievija, un arī Ukrainas politisko izvēli. Punktu sarunai pielika donbasiete, uzsverot, ka viņi (donbasieši) neesot bijuši gatavi tik ātrām pārmaiņām, ka viņas ģimene taču "pieradusi dzīvot ar Kremļa kurantu skaņām".
Es nezinu, kādu vērtību "Gulaga arhipelāgam" piešķīra Asjas un Dašas vecāki. Man nav ziņu, vai šo darbu lasījušas arī pašas meitenes. Tas droši vien atkarīgs no tā, kādi literatūras un vēstures skolotāji strādājuši viņu Maskavas skolā. Tomēr, visdrīzāk, abām ģimenēm "Arhipelāgs" nebija sveša tēma, jo, šķiet, tolaik bez iepazīšanās ar šo darbu nebija iedomājams dzīvot tālāk uz priekšu. Tas vienkārši bija jāzina. Astoņdesmito gadu vidū vēlu vakaros vai naktī vizinoties ar riteni pa Rīgu, katru reizi pārņēma nelāga sajūta, kad braucu garām stūra mājai Ļeņina un Frīdriha Engelsa ielas krustojumā.
Šķiet, ka Čečenijas karš, kas tika uzsākts 1994. gada nogalē, uzskatāms par zināmu robežšķirtni, kas vienā pusē atstāja gaišas cerības uz īstām demokrātiskām pārmaiņām Krievijā, bet otrā soli pa solim veidoja aizvien nebrīvāku un cietsirdīgāku režīmu. 26. novembrī veiksmīgas apstākļu sakritības rezultātā, rīta agrumā izbraucis no Tbilisi, vakarā sasniedzu Čečenijas galvaspilsētu Grozniju, kur tobrīd tikpat kā bija beigusies liela kauja. "Nezināmā veidā" bruņotā čečenu opozīcija bija tikusi pie krievu tankiem un ar tiem iebrukusi pilsētā. Daudzi no tiem tika sašauti pašā Groznijas centrā, kur bija kļuvuši par viegli iznīcināmu mērķi. Opozīcija bija kauju zaudējusi un atstājusi pilsētu, bet Krievijas sabiedriskā TV bija pasteigusies paziņot, ka prezidenta Džohara Dudajeva pretinieki guvuši uzvaru. Bijām sasnieguši viesnīcu un, sēžot pie televizora, kopā ar "Radio Brīvība" krievu redakcijas žurnālistu Aleksandru Jevtušenko skaļi smējāmies par Krievijas sabiedriskās TV ziņu "brāķi". Nākamās dienas rītā no prezidenta pils pagraba tika izvesti sagūstītie tankisti – tie visi bija krievu karavīri.
Kādā no nākamajām dienām par kārtējo sensāciju parūpējās Krievijas Aizsardzības ministrija, kas noliedza acīmredzamo faktu, ka virs Groznijas lidojusī kara lidmašīna pieder šīs valsts gaisa spēkiem. Kā noprotams tagad, jau tolaik tikusi izkopta pazīstamā pozīcija – "mūsu tur nav". Pamazām Groznijā saradās aizvien vairāk žurnālistu, kas smīkņājot izteica minējumus par turku vai pat marsiešu kara aviācijas parādīšanos virs Groznijas. Kādā pievakarē ātri devos uz vietējo lidostu, kur pirms neilga laika bija sašautas civilās lidmašīnas. Uzbrukumu bija veikusi Krievijas aviācija. Nofotografēju degošas lidmašīnas un vietējos ugunsdzēsējus.
Čečenijas tuvumā tika izvietots aizvien vairāk Krievijas armijas daļu. Kādu dienu ar "Radio Brīvība" kolēģi nobraucām ap diviem simtiem kilometru. Pārliecinājāmies, ka ierodas aizvien vairāk karaspēka. Fotografēju mīnmetējnieku vienību. Raudzījos astoņpadsmit deviņpadsmit gadus sasniegušajās sejās un biju pārliecināts, ka karš nav iespējams, ka būtu neprātīgi sūtīt nāvē šādus jaunekļus. Ar šādu pārliecību 3. decembrī atstāju Grozniju, aizlidoju uz Maskavu un drīz jau nokļuvu arī Rīgā.
Čaklie un izglītotie Asjas un Dašas vecāki domāja, ka Čečenijā karš nenotiks. Tāpat arī daudziem viņu paziņām tas šķita pilnīgs absurds. Īsts un reāls karš, turklāt savā, Krievijas Federācijas, teritorijā – tas likās neiespējami. Tomēr pagāja nedēļa, un 11. decembrī sākās Pirmais Čečenijas karš. Nokļuvu Groznijā janvāra sākumā, kad daļu pilsētas jau bija sagrābusi Krievijas armija. Manā izpratnē, tur redzēto bija iespējams izteikt ar trim fotogrāfijām – sastingušu un pārogļojušos krievu karavīru, kas nebija paspējis izrāpties no degošas kaujas mašīnas, izmisušu krievu tautības sievieti sēžam šķembu sapostītā Groznijas pagalmā un ievainoto ebrejieti Asju Raskinu, kas slimnīcā rādīja savus ievainojumus un apgalvoja, ka pēc izkļūšanas no slimnīcas nevienu dienu ilgāk vairs nepalikšot barbariskajā Krievijā.
Nav šaubu, ka liela daļa Krievijas iedzīvotāju tolaik zināja patiesību par notikumiem Čečenijā. Tad brīvi strādāja daudzi krievu žurnālisti. Noteikti vērts pieminēt Krievijas NTV, arī "Radio Brīvība", "Eho Moskvi", kā arī daudzus avīžniekus. Tas ļāva uzturēt pretkara noskaņojumu pietiekami lielā Krievijas sabiedrības daļā un vēlāk arī apturēt karu. Pēc tam tika izvesta Krievijas armija, un 1997. gadā neatkarīgā un starptautiski neatzītā Čečenijas republika vēlēja savu prezidentu.
Kad 1999. gada rudenī sākās Otrais Čečenijas karš, atbildība par notiekošo jau bija Vladimira Putina rokās, lai gan līdz 31. decembrim prezidenta amatā atradās Boriss Jeļcins. Kas zina, kā būtu rīkojušies un varbūt aktīvāk iesaistījušies valsts iekšējā dzīvē Asjas un Dašas vecāki, ja tolaik būtu varējuši ieskatīties nākotnē. Vai viņi būtu gājuši aizstāvēt NTV – grūti pateikt. Visdrīzāk, šie cilvēki tomēr būtu rīkojušies citādi, jo šobrīd acīmredzami dzīvo ievērojami nebrīvākā un nežēlīgākā valstī. Šī valsts no dienas uz dienu nes aizvien lielāku postu arī citām valstīm, par ko sevišķi pārliecinājušies ir ukraiņi. Agresijas ārējās izpausmes, šķiet, tikai papildus apstiprina to, ka Asjas un Dašas lieta skar arī mūs. Diemžēl pagaidām nav atrasta atbilde, kādā veidā pienāktos reaģēt uz Kremļa brutalitāti, un tas patiešām atgādina laiku pirms Otrā pasaules kara, kas iegājis vēsturē ar kaunpilno Minhenes vienošanos.