Kā uzzināt, kādēļ vienā dienā Latvijas premjers Māris Kučinskis un Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs paziņojuši faktiski vienu un to pašu, ka esot aplami uzskatīt austrumu kaimiņu par apdraudējumu. Varbūt sakritība, taču daiļrunīga, kaut arī galvenais, protams, ir vēstījuma saturs. Tas abu amatpersonu izteikumos bijis nepatiess un sabiedrību bīstami maldinošs, tādēļ ieteicams pievērst lielāku uzmanību pateiktajam.
Kaut vai arī tādēļ, ka Kučinska partijas pārstāvji beidzamajā laikā "izcēlušies" ar dažādiem diskutabliem ārpolitiska rakstura soļiem un izteikumiem par negaidītu iespējamo iekšpolitisko sadarbību, taču sākumā par Lavrova vēstījumu.
Kādēļ šādi izteicies agresīvās lielvalsts ārpolitikas resora vadītājs, nevajadzētu īpaši lauzīt galvu. Minēsim tikai vienu galveno iemeslu – nevienam laupītājam nebūs pa prātam, ja regulāri publiski tiks runāts par viņa paveiktajām un arī iespējamajām nākamajām ļaunprātībām. To vajadzētu paturēt prātā un saprast, ka Lavrova teiktajam ar realitāti nav nekāda sakara.
Gluži tāpat derētu sarast ar atziņu, ka jebkuram Kremļa pārstāvim būs iespējams noticēt tikai pēc krievu karavīru izvešanas no Dienvidosetijas un Abhāzijas, Krimas atdošanas Ukrainai un aiziešanas no Donbasa.
Ātrāk ne. Atzīsim acīmredzamo – Kremlis pilnībā pārbaudījis reakciju uz robežu pārbīdi Eiropā un tā izrādījusies pārlieku maiga. Krievijai noteiktās sankcijas nav mazinājušas konfrontāciju ar Rietumiem un NATO.
Militārie pasākumi, kas norisinās Baltijas valstu pierobežā, to apliecina – apdraudējums trim Baltijas valstīm pieaudzis un to, visdrīzāk, labi saprot diplomāts Lavrovs. Nav šaubu, viņš atrastu atbilstošus argumentus, kādēļ pavisam nesen Krievija noraidīja Latvijas aicinājumu nodrošināt lielāku militāro aktivitāšu caurskatāmību un atklātību, "ticami" paskaidrotu aviācijas un kara kuģu aktivitāti, un izskaidrotu militāro mācību Zapad -2017 iespaidīgos mērogus.
Var pieņemt, ka Latvijas valdības vadītājs par šādām aktivitātēm nav sajūsmā, taču savu norūpēšanos neizrāda. Iespējams, izteikti miermīlīgos brīžos tā pat vajadzētu rīkoties, taču šobrīd izveidojušies atšķirīgi apstākļi. Gribētos piekrist somu rakstniecei Sofī Oksanenai, kas uzskata, ka Krievija cenšas pakāpeniski pieradināt citas valstis pie vardarbības. Turpinot šo domu – lai netiek celti iebildumi un raidīti bezgalīgi pārmetumi par teritoriju sagrābšanu, cilvēku un īpašuma iznīcināšanu. Šobrīd Krievija cenšas panākt, lai Latvija un citas valstis neatgādinātu par "apnicīgajiem" notikumiem Donbasā un Krimā. Tas ir veids, kā visi pārējie tiek ievilkti pastrādāto noziegumu leģitimēšanā, apturot viņu neciešamo uztraukšanos līdz nākamajam agresijas solim.
Tieši to jāsaprot Latvijas valdībai un nekautrējoties jārunā par netaisnību, iespējams, pat līdz apnikumam. Tā, lai to, piemēram, saprastu pat "nabaga" latviešu tirgotāji, kas raizējas par šprotu tirgu Krievijā. Kučinskim, ja vien viņa rīcībā ir atbilstošs preses dienests, vajadzētu zināt par ik dienu ievainotajiem un bojāgājušajiem Ukrainas aizstāvjiem. Šķiet, ar to vien būtu pietiekami, lai varētu runāt par Krievijas bīstamajām aktivitātēm Eiropā. Te vietā Oksanenas citētā amerikāņu cilvēktiesību aizstāve un dzejniece Odrija Lorda: "Klusēšana jūs nepasargās".
Pretstatam vērts pieminēt Lietuvas prezidentes Daļas Gribauskaites izteikumus Rietumu presei un tie ir pilnīgi pretēji Kučinska teiktajam. Katrs uzticas kam vien vēlas, taču Gribauskaites norāde Foreign policy par nepieciešamību pēc pastāvīgi Baltijā izvietotiem ASV spēkiem šķiet pārliecinošāka par Latvijas premjera teikto. Kaimiņvalsts prezidente teikusi, ka amerikāņu spēki galvenokārt dislocēti Vācijā un citur Rietumeiropā, bet galvenie draudi esot Polijai un Baltijas valstīm. "Tādēļ iesakām ASV spēkus izvietot šeit pastāvīgi. Mums nepieciešama arī pretgaisa aizsardzība," uzsvērusi Gribauskaite.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
