Mēģinu pakavēties pie kāda no tematiem ilgāk, ieklausoties sevī, kas mani satraucis vairāk. Varbūt tie ir meži? Varbūt, bet ko gan es par tiem nezinu – vai to, ka valsts valstī jeb "Latvijas valsts meži" jau gadiem vienkārši padara mūs nabagākus? Kas gan to nezina – pajautājiet lielākajam vairumam laucinieku. Ja viņi uzticēsies jums un būs godīgi, tad pavisam vienkārši pateiks, ka "izcērt nenormāli". Ko te lai piebilst, ja man savos laukos Dunavas pagastā drīz vairs nebūs vietas, kur doties sēnēs un ogās. Tik to, ka ceru uz beidzamajā laikā daudz uzslavu saņēmušo premjeru, ka viņa vadītā valdība nepieļaus vēl jaunāku koku izciršanu, uz ko mudina "zaļi" domājošā Zemkopības ministrija.
Tomēr domas par Latviju aizēno ziņas no Ukrainas, kur iet bojā nevis koki, bet cilvēki. Skatos ukraiņu portālā uz fotogrāfiju ar diviem jauniem un laimīgiem cilvēkiem. Viņš un viņa, jauns ukrainis karavīra formā, tam cieši klāt viņa simpātiskā draudzene. Brīnišķīgs pāris... ja vien nebūtu kara un nāvējošās snaipera lodes, kas izdzēsusi Nikolaja Soročuka dzīvību.
Par viņa bojāeju "Facebook" paziņojusi Jarina Čornoguza: "Šodien no dzīves šķīries puisis, kuru es mīlēju. Mīlu. Iepriekšējā naktī man uzrakstīja, ka diemžēl vakar nav varējis mani redzēt un dzirdēt. Taču šorīt viņa vairs nav. Es neticu tam. Neticu, ka vairs nekad nedzirdēšu viņa balsi..." Meitene uzrakstījusi, ka Nikolaju nošāvis snaiperis. "Lai vārds – miers – iesprūst jums kaklā un "kara vairs nav" arī. Es vēlu nāvi snaiperim, kas to pastrādāja. Un viņš to arī saņems," raksta jaunā ukrainiete.
Gruzijā satiku bijušo šīs valsts bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieku Devi Čankotadzi, kuram netrūkst ne vien reālas kara pieredzes cīņā ar krievu iebrucējiem 2008. gada augustā, bet arī izpratnes par to, kā uz šīs valsts centieniem iekļauties Rietumu demokrātisko valstu pulkā raugās vienā otrā "vecās" Eiropas valstī. Sevišķi izaicinoši augstāko armiju vadītāju sanāksmē Briselē reiz izturējies kāds vācu ģenerālis, kas sēdējis līdzās Čankotadzem.
Vācietis klaji demonstratīvi griezis galvu prom un rādījis gruzīnam muguru, no kura arī saņēmis pelnītu norādi. Gruzīns piecēlies kājās un sagrābis vācieti aiz pleciem, bet tad arī pats sajutis ciešu satvērienu no muguras. Tas izrādījies somu ģenerālis, kas teicis, lai laižot vācu ģenerāli vaļā un starpbrīdī ar viņu mierīgi izrunājoties. Čankotadze ir pārliecināts, ka šāda attieksme labi raksturojot Angelas Merkeles viedokli par Gruziju.
"Mūsu 2008. gada pretošanās krieviem bija nepieciešama. Protams, būtu grūti iztēloties, ka Gruzija varētu uzvarēt Krieviju, tomēr tagad neviens nevar norādīt, ka gruzīni nav sevi aizstāvējuši. Ar militāro pretošanos Krievijas armijai tika nosargāts gruzīnu nācijas gods, un tas pienācīgi jānovērtē," teica atvaļinātais ģenerālis. Viņš 2008. gada Krievijas iebrukuma laikā vadījis artilērijas brigādi. Tā spējusi nodarīt pretiniekam prāvus zaudējumus, bet pati no tiem izvairījusies. Ievainots ticis tikai viens artilērists. Pēc viņa teiktā, arī neliela valsts, kāda ir Gruzija, var izrādīt pretestību tik nopietnam pretiniekam. Gruzijas reljefs nosaka to, ka šeit iebrucējiem nepieciešami desmit reizes lielāki spēki. Lieki teikt, ka tas ir nereāls skaitlis pat krieviem, ja Gruzija varētu nodrošināt vismaz 100 tūkstošus karavīru lielu armiju.
Nevaru saprast, kādēļ lielai daļai šejieniešu pats par sevi saprotams šķiet demokrātiskajā Latvijā pieejamais komforts, kas nekādi nemudina uz pārdomām, ka visus pieejamos labumus vajadzētu arī sargāt. Negribas pieredzēt, ka nosaukumi reiz atkal varētu mainīties kā "Baltajam gulbim" Viestura Kairiša filmā. Esam izvēlējušies dzīvi un brīvību, bet tas maksā dārgi.
Ja Izraēlā pasaka – nekad vairs, kādēļ lai šeit būtu citādi! Ja somi var pateikt Staļinam "nē", kādēļ lai to pašu citā laikā nepateiktu mēs! Taisnības labad – šis "nē" ticis pateikts ne reizi vien, tikai vienīgi mazākos mērogos, piemēram, lielākajā partizānu kaujā pret padomju iebrucējiem Stompaku purvā, ko 1945. gada 2.–3. martā izcīnīja latgaliešu patrioti. 1940. gada nepretošanās ir atstājusi smagu nastu, no kuras pienācis laiks atbrīvoties. Kā to izdarīt? Ieklausīsimies SIA "Latvijas Mobilais Telefons" viceprezidenta un valdes locekļa Ingmāra Pūķa teiktajā, ka Latvijā jāsasniedz tas līmenis, kad visi vīrieši apzinīgā vecumā saprot, ka dienests Zemessardzē ir norma un loģiska rīcība.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
