Foto: LETA
"Te vienkārši var brīvi elpot. Tā ir brīvība, ko patiešām var sajust gaisā. Tā jutos, nonākusi mājās Tbilisi pēc brauciena uz Maskavu. Nekādā gadījumā nevēlos, lai Gruzijā pat vismazākajā mērā izveidotos līdzīga kārtība kā Krievijā. Daudzi no maniem paziņām krievu režisoriem tur faktiski dzīvo ar domu, ka kuru katru brīdi arī viņiem var atnākt pakaļ. Gluži tāpat kā Sencovam," tā savu vērtējumu vispārējai situācijai Gruzijā man izklāstīja gruzīnu kinorežisore Rusudana Glurdžidze.

Šajās dienās pirmizrādi dzimtenē piedzīvoja viņas pirmā pilnmetrāžas mākslas filma "Svešās mājas", kas guvusi atzinību vairākos citu valstu festivālos. Atturīgi un gaumīgi filma pastāsta par Abhāzijas karā aizlaustajiem cilvēku likteņiem. Šādu izvēli var labi saprast, jo kara nesto postu dziļi pārdzīvojusi arī pati režisore (46 gadi). "Tolaik, kad norisinājās karš, mani bija pārņēmusi kaut kāda bezizejas sajūta. Bija nesaprotami, kā kaut kas tāds vispār var notikt. Es gan neatrados tur, dzīvoju Tbilisi, bija ļoti smagi par visu uzzināt no televizora." Tie patiešām bija ārkārtīgi smagi gadi Gruzijai – deviņdesmito gadu sākumā tur norisinājās kari divās autonomijās – Dienvidosetijā un Abhāzijā, valdīja gandrīz vai pilnīgs ekonomiskais sabrukums, pat galvaspilsētā Tbilisi elektrība tika padota vien pāris stundas diennaktī un dzīvi bez metāla krāsniņas un benzīna ģeneratora nebija iespējams iedomāties.

Vērojot Tbilisi šodien, ir grūti aptvert, kādiem piedzīvojumiem gājusi cauri šī valsts. "Kad pie manis bija atbraukuši bijušie kursa biedri no Krievijas, redzot mūsu dzīvi, tie atkārtoja – Eiropa, patiesi Eiropa!", stāstīja pulkvežleitnants Temurs Lipartaliani. Vaicāju viņam, kādas ir viņa domas par valdošās partijas "Gruzijas sapnis" prezidenta amata kandidātes Salomes Zurabišvili teikto, ka 2008. gada karu iesākusi Gruzija? "Tā bija Saakašvili kļūda, tas gan. Taču tas nenozīmē, ka viņš iesāka karu. Tolaik man piezvanīja sens draugs virsnieks no Krievijas un prasīja, kādēļ gruzīni iesāka karu. Atbildēju – "Vai tu jucis esi! Cik šeit ir gruzīnu – trīs miljoni un doties karot pret simt piecdesmit miljoniem, tas taču nav iespējams!" Pēc tam mēs veselu gadu nerunājām savā starpā.

Tad viņš piezvanīja un atvainojās, teica, ka tolaik esot noticējis Krievijas TV kanālu meliem." Pirms pavēles par uzbrukumu Chinvali ilgu laiku tika apšaudīti gruzīnu karavīri un arī gruzīnu apdzīvotie ciemati. Neraugoties uz to, militārā akcija tikusi izplānota un arī īstenota ārkārtīgi neprofesionāli. Tobrīd sava garā dienesta laikā astoņus gadus karojušais (to skaitā PSRS armijas sastāvā Afganistānā) pulkvežleitnants un daudzi citi prasmīgi virsnieki bija netālredzīgi atlaisti no dienesta. Kopumā aizsardzības sektorā tad tika pieņemts daudz kļūdainu lēmumu.

Pēc politikas eksperta Nodara Haršiladzes domām, S.Zurabišvili esot pieļāvusi kļūdu apgalvojot, ka 2008. gadā karu iesācis M.Saakašvili. "To viņai nepiedos daudzi vēlētāji. Un vēl kas – viņa pasludinājusi, ka izvērtējot savus starptautiskos kontaktus, varot vislabākos vārdus teikt par Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu." Labi pazīstamais gruzīnu eksperts uzskata, ka sešus gadus valdošā partija "Gruzijas sapnis" pretēji saviem apgalvojumiem par orientēšanos uz Rietumiem, lēnām stūrējot valsti Krievijas virzienā. Par to iespējams pārliecināties pavisam vienkārši – šobrīd savstarpējā tirdzniecība ar Krieviju pārsniegusi saimnieciskos kontaktus ar jebkuru citu valsti. No Krievijas arī ierodoties lielākais skaits tūristu.

"Šobrīd atkal viņi pērk mūsu vīnu, citus lauksaimniecības produktus, bet tas var vienā brīdi beigties. Nav noslēpums, ka Krievijā ekonomika darbojas pēc citiem principiem". Eksperts ir pārliecināts, ka atturoties atgādināt starptautiskajās organizācijās par nodarījumiem no Krievijas puses, tiek panākts gluži pretējais efekts – tas nepalīdz uzlabot attiecības ar Krieviju. N.Haršiladze izteica pieņēmumu, ka vēlēšanās varot uzvarēt arī viens no diviem galvenajiem opozīcijas kandidātiem.

Opozīcijā esošās partijas "Eiropeiskā Gruzija" parlamenta frakcijas vadītājs Giga Bokeria apstiprināja, ka 2008. gada kara tēma patiešām pirmsvēlēšanu cīņā ieņēmusi vienu no centrālajām vietām. "Pagājušajā gadā Gruzijā notika militārās mācības un tajās pirmo reizi piedalījās amerikāņu tanki. Īsti amerikāņu tanki Abrams. Visi – valdība, mūsu partija – teicām, ka tas ir labi, bet valdošās partija atbalstītā Zurabišvili norādīja – kādēļ tie šeit ieradušies!" G.Bokeria uzskata, ka esot nepieciešams pievērst uzmanību tam, ka valdošā partija pieļāvusi to, ka parlamentā tagad esot pārstāvēta īsteni staļiniska partija. To nevajagot atstāt neievērotu.

Tāpat kā to, ka beidzamajā laikā dažādās apdzīvotās vietās Gruzijā esot uzstādīti desmit pieminekļi asiņainajam PSRS diktatoram Staļinam. "Tiem, kas kritizē Gruziju par 2008. gada karu, parasti atgādinu Krimu. Tur ukraiņi nekaroja, protams, tobrīd arī viņiem nebija daudz iespēju to sekmīgi izdarīt, bet karš pēc tam vienalga pārsviedās uz valsts austrumiem. Mēs varam pieņemt, ka Krievija tikpat labi varēja sarīkot kādu diversiju – piemēram, inscenējot sacelšanos pret valdību – un tad, sniedzot atbalstu "tautai", aiziet līdz pat Tbilisi. Gatavošanos šim karam Krievija uzsāka krietni vien iepriekš, jo saprata, ka bez militāriem līdzekļiem vairs nevar mēģināt apturēt Gruzijas virzību uz Rietumiem. Lai kritiķi pasaka, kurā vietā būtu jāatrodas sarkanajai līnijai!"

Lai arī aizvadītajās vēlēšanās jautājums par valsts ārpolitisko kursu faktiski netika uzdots, ņemot vērā galveno prezidenta amata pretendentu kopīgo nostāju un deklarēto virzību uz Rietumiem, opozīcija, tiekot pie šī amata, to noteikti izmantotu aktīvai starptautiskajai darbībai. Zināmā mērā iespējams apgalvot, ka ārpolitisko orientieru izvēle tomēr ir klātesoša visās vēlēšanās. Gluži tāpat kā Latvijā, kur tradicionāli opozīcijā esošā "Saskaņa" arī cenšas iestāstīt, ka kļuvusi par pilnvērtīgu proeiropeisku spēku. Krievijā milzu bagātību ieguvušā miljardiera Bidzinas Ivanišvili vadītā valdošā partija arī nebeidz uzsvērt savu kursu uz Rietumiem, taču darbi norāda uz pretējo. Tie gan ir lēni un mazi solīši, tādēļ vairākumam ierindas pilsoņu būtībā nesaskatāmi un neizprotami.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!