Atis Klimovičs: Paldies, ukraiņu karavīr…!
Foto: DELFI

Esmu latvietis, dzīvoju savā dzimtenē un esmu dzīvs. Man ir piecdesmit septiņi gadi, nav laika garlaikoties un vispār klājas labi. Brīva laika nav, un tādēļ šogad esmu izlaidis vairākas Zemessardzes mācības savā – Jēkabpils – bataljonā. Nākamgad esmu iecerējis laboties. Galu galā nekas jau nav mainījies – atceroties, ka nolēmu iestāties Zemessardzē pēc pieredzētā Ukrainas braucienos. Tur 2014. un 2015. gadā pilnīgi skaidri sapratu, ka arī mūsu dienās kā jebkurā citā gadsimtā var atgadīties jebkas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Viņš bija ukrainis. Tikai divdesmit septiņus gadus vecs lāga cilvēks Andrejs Starožuks. Skatos viņa fotogrāfijā – jauns un smaidīgs vīrietis, mugurā karavīru "lācītis" (siltā jaka), uz krūtīm Kalašņikova automāts. Līdzīgi daudziem ukraiņiem, uzskatījis, ka tas ir viņa pienākums – doties uz fronti aizstāvēt dzimteni. Nāvējošā snaipera lode viņu trāpījusi pavisam nesen – 24. septembrī. Mājās palikusi sieva, divus gadus vecais dēliņš, kurš tēvu, visticamāk, neatcerēsies, un vecmāmiņa, par kuru Andrejs iepriekš bija rūpējies.

Par Andreju izlasīju ukraiņu dienas avīzē "Deņ", kas regulāri velta nelielus rakstus kritušajiem karavīriem. Tomēr plašāku ievērību šādi notikumi neizpelnās, jo tie jau sen kļuvuši par ikdienu. Iztēlosimies, ka Latvijā katru nedēļu ietu bojā un tiktu ievainoti daži mūsu kareivji, bet sabiedrība to vairs pat lāgā neievērotu. Pie visa taču pierod. Zināms, ka uzmanību piesaista vien paši pirmie upuri, bet pēc tam, ciniski izsakoties, kritušie ir vienīgi daļa no statistikas.

Ik nedēļu pārlasot pasaules ziņas un dažādu autoru komentārus, nākas aprast ar domu, ka mums Latvijā vēlams daudz nopietnāk domāt un rūpēties par valsts drošību. Te Lidija Ševcova brīdina par to, ka pārmaiņas Krievijā skaršot arī Baltiju – no tā esot jābaidās un jābažījas.

Te "Latvijas Avīzē" Aleksis Grigorjevs raksta, ka vairāk nekā 80% krievu ir slimi ar imperiālismu un tas ir bīstami. Te atvaļināts latviešu virsnieks, iepriekš EDSO novērotājs Donbasā, man pastāsta, ka redzējis no Krievijas atnākušus kaujiniekus, kas Ukrainā bija ieradušies laupīšanas nolūkā. Vēl iepriekš varēja lasīt samērā skopas, taču profesionāļiem pietiekami saprotamas ziņas par krievu manevriem Baltijas jūrā un mūsu sauszemes robežu tuvumā.

Pārdomājot to, gluži loģiska un saprotama šķiet NATO darbošanās Baltijā un Polijā. Loģiska atbilde. Ir acīmredzami, ka nepieciešams izvietot papildu spēkus trijās Baltijas valstīs. Lietuvā tikko ieradies pustūkstotis amerikāņu karavīru, kuru rīcībā ir tanki un bruņumašīnas.

Brīvība, kā izteicies Igaunijas eksprezidents Tomass Hendriks Ilvess, izmaksā dārgi. Varētu piebilst, ka tās nosargāšana ir nepārejošs un smags darbs. Tā prasa nemitīgu morālu un fizisku piepūli no visiem pilsoņiem, kam veselības stāvoklis to ļauj. Taču to saprot un atbilstoši darbojas tikai pa īstam brīvi pilsoņi, kuru daļa ir brīvība, atbildība par savu valsti un izlēmība to aizstāvēt ar ieročiem rokās.

Līdz šim esmu uzskatījis, ka manu brīvību ar savām izlietajām asinīm lielā mērā ir aizstāvējuši ukraiņi frontē pret krievu iebrucējiem. Nav šaubu, ne tikai dalība NATO, bet arī Krievijas aizķeršanās Ukrainā mums ļāvusi līdz šim laikam brīvi elpot. Par to liels paldies Tev, Andrej Starožuk, un citiem ukraiņu karavīriem...! Bet te, Latvijā, – tie, kas vēl neesat Zemessardzē, pievienojieties!

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form