Atis Klimovičs: Par atturēšanas stratēģiju, kuru stiprināt var katrs Latvijas pilsonis
Foto: LETA

Ziemassvētku eglītes gaidās vēl pirms svētvakara pašā laikā padomāt par to, vai šī gada laikā miers Latvijā ticis stiprināts, vai arī, gluži pretēji, atbildīgās spēka struktūras centušās, taču nav spējušas viest īstu ticību par drošību mūsu valstī un Baltijas reģionā kopumā. Drīzāk jāpiekrīt pirmajam viedoklim, jo vēl nekad kopš Baltijas valstu pievienošanās aliansei nav nācies pieredzēt tik daudz uzmanības tieši šo triju NATO dalībvalstu aizsardzībai.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ģenerāļi to sauc par atturēšanas stratēģiju, kas paredz militārās varēšanas kāpinājumu un tā neslēptu demonstrēšanu. Vēstījumā potenciālajam pretiniekam skaidri ieteikts atteikties no provokatīvām militārām darbībām. Neraugoties uz šo visai optimistisko apgalvojumu, pavisam cits ir jautājums, vai līdzšinējās atturēšanas darbības ir bijušas pietiekami apjomīgas un vai tās sasniegušas arī adresātu aiz NATO robežām.

Jebkurā gadījumā lielākā daļa reģiona valstu iedzīvotāju tomēr būs pamanījusi pieaugušo mācību skaitu – kā pie mums, tā arī Lietuvā, Igaunijā un Polijā. Amerikāņu un citu sabiedroto nāciju karavīru pārvietošanos redzējuši daudzi, saņemot vēsti par alianses pazīstamākā – 5. paragrāfa ievērošanu. Arī runu plūdi par to, vai ekstremālais ASV prezidents Donalds Tramps to uzskata par vērā ņemamu, beigušies, un alianses vadības, kā arī ASV politiķu paziņojumi likvidējuši šaubas, vai NATO izturas nopietni pret pienākumu aizstāvēt visas savas dalībvalstis.

Acīmredzot sabiedroto tiešā valoda un reālie darbi ir iemesls Latvijas bruņoto spēku komandiera Leonīda Kalniņa optimismam, kuru vairo arī pašu latviešu veikums. Proti, sekmes gūtas rekrutēšanā pilna laika dienestam, kā arī izdevies pilnībā atjaunot zemessargu skaitu.

Te gan dzirdamas jaunas vēsmas, jo ģenerālis atklājis, ka esam gatavi palielināt zemessargu skaitu ne vien divas, bet pat trīs un piecas reizes. Viss, kā redzams, pašu pilsoņu ziņā. Pie kam bruņotie spēki esot gatavi ekipēt un apbruņot, un arī apmācīt ievērojamus papildspēkus. Arī šādam solim ir atturēšanas nozīme, kas apliecina liela skaita valsts pilsoņu atbildību par Latviju un gatavību to aizstāvēt. Labāk tas paveicams, protams, izmantojot atbilstošas iemaņas. Vēl kāds solis no aizsardzības resora puses licis domāt, ka esam ceļā uz nopietnāku attieksmi pret reālu valsts aizsardzību.

Aizsardzības ministrija sagatavojusi grozījumus Nacionālās drošības likumā, kuros uzskaitīti Latvijas pilsoņu pienākumi kara vai militāra iebrukuma gadījumā. Varbūt nedaudz dīvaini, ka tikai tagad, 26 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, paredzēts noteikt, ka katra pilsoņa pienākums ir pretoties agresoram ar visiem pieejamiem līdzekļiem, sniegt nepieciešamo atbalstu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, valsts pārvaldes iestādēm, NATO vai ES bruņotajiem spēkiem un to vienībām apdraudējuma pārvarēšanā. Taču labāk vēlu nekā nemaz.

Atsaucoties uz pašmāju ekspertu Tomu Rostoku: "Nevar droši apgalvot, ka Krievijai ir aktīva vēlme apdraudēt Latvijas drošību, tomēr pēdējos gados drošības situācija Eiropā ir tiktāl mainījusies, ka būtu bezatbildīgi militāru agresiju no Krievijas puses uzskatīt par neiespējamu." To gan Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks rakstīja 2016. gadā, taču situācija nav īpaši mainījusies.

Lai gan lielākā daļa ekspertu Rietumos ir vienisprātis, ka tiešā militārā ceļā Krievija nemēģinās izaicināt NATO, šķiet, vērtējumos par Kremļa kursu vajadzētu ņemt vērā mūsu līdz šim pieļautās kļūdas. Derētu dziļi noglabāt ilūzijas uz šīs valsts demokrātisku attīstību – beidzamajos nepilnos divdesmit gados pieredzēti vienīgi aizvien lielāki draudi Krievijas kaimiņiem. Pie tam viss norisinās ar milzīga Krievijas sabiedrības vairākuma atbalstu.

Mēģināsim atbildēt uz jautājumu, vai šīs valsts galva var veidot ar citiem kaimiņiem normālas attiecības, ja par vienu no tiem viņam ir skaidrs, ka faktiski šāda suverēna subjekta nemaz nav. Ja nav tādu ukraiņu, var nebūt arī kādu citu, kas 1940. gadā "brīvprātīgi iestājās PSRS".

To der atcerēties, un, kamēr krievu karaspēks nebūs pametis Krimu un izvācies no Donbasa, nav vērts laiku tērēt pārdomām, kā uzlabojamas attiecības ar Kremli.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Aizsardzības ministrija Donalds Tramps NATO
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form