Lielākajai daļai latviešu labi pazīstamajā Dienvidkaukāza valstī svarīgu notikumu kopš 1989. gada 9. aprīļa bijis ārkārtīgi daudz, turklāt vairums no tiem bija visai dramatiski. Zinot, kā viss norisinājies pēc tam, daudz kas kļūst labāk saprotams, taču tolaik, Mihaila Gorbačova pārbūves laikā, mums nebija ne vismazākā priekšstata par nākotnes pārbaudījumiem. Tieši Kaukāzs ilgu laiku bija vislielākā posta zona bijušās PSRS teritorijā, un tikai pirms pieciem gadiem tai pievienojusies Ukraina. Gruzija šajā laikā pieredzējusi totālu nabadzību, kad šķietami zemāk vairs nav bijis iespējams nokrist, pilsoņkaru, revolūciju, Krievijas iebrukumu, teritoriju zaudēšanu un vairāku simtu tūkstošu cilvēku padzīšanu no mājām.
Zināmā mērā šķiet pārsteidzoši, ka pēc visa pieredzētā gruzīnu nācija nav zaudējusi iedvesmu un spēku – tās vitalitāte spēj pārsteigt un apburt. Pie galda ar šašliku un vīnu ierindas gidi tūristiem nepiemirst pastāstīt par seno Irānas šaha iebrukumu, kura laikā tikuši nodedzināti it visi vīnogulāji. Tomēr šī zeme ar turienes ļaudīm un vīnogulājiem izrādījusies spēcīgāka par varenajiem iekarotājiem. Ieradušies Gruzijā pēc gada, iebrucēji bijuši pārsteigti, jo ieraudzījuši jaunos vīnogu dzinumus.
1989. gada 4. aprīlī neformālo organizāciju (tā tolaik tās tika sauktas) līderi sapulcināja cilvēkus uz mītiņu. Tā bija protesta akcija pret Gruzijas autonomās republikas Abhāzijas prasībām piešķirt tai savienotās republikas statusu. Divas dienas vēlāk mītiņā pie Gruzijas PSR kompartijas centrālkomitejas ēkas jau bija redzami lozungi ar prasībām par Gruzijas neatkarību. 9. aprīlī pulksten trijos naktī Tbilisi milicijas vadītājs aicināja ļaudis izklīst, brīdinot par lēmumu pielietot spēku. Laukuma "iztīrīšana" sākās pulksten četros, dažas minūtes pēc tam, kad bija beidzis runāt viens no protesta akcijas vadītājiem Iraklijs Cereteli, kas aicināja neizklīst. Pret demonstrantiem, kuru skaits bija aptuveni desmit tūkstoši, tika raidīti 2550 karavīri, 6 bruņutransportieri, 8 desanta kaujas mašīnas, 4 ugunsdzēsēju un 2 sanitārās automašīnas. Karavīriem nebija šaujamieroču, viņi izmantoja nūjas, sapieru lāpstiņas un indīgas vielas. Divdesmit minūtes ilgajā operācijā gāja bojā 21 cilvēks, 16 no viņiem nomira uz vietas pēc saindēšanās. Vairākums bojāgājušo bija sievietes. 290 cilvēki bija ievainoti, daudzi ar sapieru lāpstiņām, neformālo organizāciju līderi arestēti. Pēc diviem gadiem notika referendums, kurā 99,08 procenti tā dalībnieku nobalsoja par Gruzijas neatkarību.
Mans labais paziņa Otari Mgalobašvili, šķiet, ideāli iemieso īstu kaukāzieša izturību un pacietību. Lai arī viņam, tāpat kā lielākajai daļai Gruzijas pensionāru, ikdienas gaitas liek krietni vien piepūlēties, Otari allaž spējis paskatīties uz visu notiekošo ar pietiekamu devu ironijas. Nosvinējis šogad savu 75. dzimšanas dienu, viņš joprojām dažas dienas nedēļā mēro ceļu uz svaru zāli nelielajā Kahetijas pilsētiņā Signagi. Ir, kur tiekties, smaidot viņš norāda uz krietni pabalējušo muskuļotā Arnolda Švarcenegera jaunības foto pie sienas, kas beidzamo reizi krāsota vēl padomju gados. "Te, nemaz nesmejies," viņš saka, "ir izaudzis pat pasaules čempions!" Tas gan bijis deviņdesmito gadu sākumā, kad Otari paziņa Šalva ticis pie zelta medaļas.
Kādā no nākamajām dienām pavadām Otari uz vēlēšanu iecirkni, jo nobalsošanu (tiek vēlēts parlaments) viņš uzskata par būtisku un svarīgu pienākumu. Pēc tam, kad tas ir paveikts, vēlamies uzzināt, par ko viņš atdevis savu balsi. "Par labāku nākotni!" atbild Otari. Mēs gan zinām, ka viņš balsojis par opozīcijā esošo bijušā Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvili kādreiz vadīto partiju "Apvienotā nacionālā kustība". "Kā var ticēt no Krievijas atbraukušajam, nez kādā veidā pie miljardiem tikušajam Bidzinam Ivanišvili?" Izrādās, var, un par to abi ar Otari pārliecināmies arī pēdējās Gruzijas prezidenta vēlēšanās. Kad ļaudīm kaut ko apsola par pliku velti, tas iedarbojas un 600 tūkstoši pilsoņu notic solījumam par viņu kredītsaistību anulēšanu atbilstoša balsojuma gadījumā. Savukārt pats Otari, cik atceros, visus šos 13 gadus, kopš esam pazīstami, ne reizi nav sūdzējies par dzīves likstām vai netaisnību.
"Ko gan tas varētu dot – cilvēkam jācenšas padomāt kaut nedaudz uz priekšu, rudenī savā pagrabā apstrādājot jauno vīnu," viņš saka. "Mums daudziem deviņdesmitajos gados piešķīra vairākas rindas vīnogulāju, un vairums visai drīz tos pārdeva. Nu ko – ieguva divus simtus dolāru, bet tie taču beidzās pavisam drīz! Ko es būtu ieguvis, ja rīkotos līdzīgi?" Katru rudeni Otari novāc ap pusotru līdz diviem tūkstošiem kilogramu vīnogu, un gada garumā viņam netrūkst vīna, lai pacienātu katru ciemiņu, aizvestu abu meitu ģimenēm uz Tbilisi, kā arī pārdotu turpat Signagi. Esam apciemojuši viņa mātes un tēva kapu. Mēs, trīs latvieši, jūtamies pārsteigti – visa kapsēta aizaugusi ar garu zāli. Uzzinām, ka tēvs bijis kurpnieks, kas iesaukts Sarkanajā armijā un nosūtīts uz Ziemas karu Somijā. Nav saprotams – cik zemes viņiem Krievijā vēl nepieciešams? Mēs gari neapspriežam krievu īstenoto Abhāzijas un Dienvidosetijas sagrābšanu, tur izvietojot prāvas Krievijas armijas bāzes, jo esam vienisprātis, ka tas ir rupjš Gruzijas suverenitātes pārkāpums.
Šobrīd ir izaugusi jauna Gruzijas pilsoņu paaudze, kas nopietnos deviņdesmito gadu pārbaudījumus paši neatceras. Tie nezina, kā izskatās Tbilisi, kurā elektrība ir tikai valdības ēkās un citos svarīgākajos objektos. Viņiem, iespējams, ir stāstīts par nakts rindām pēc maizes. Tas, šķiet, bija laiks, kad viss bija nolaists līdz kliņķim. Deviņdesmito gadu sākumu raksturoja īstena postažas aina ar vecajiem pagalam korumpētajiem miličiem uz ceļiem, bruņotu kaujinieku patvaļu, nepieredzētu nabadzību. Grūti noticēt, ka pat normāla vīna nopirkšana bija liela problēma. Vēl 2000. gadu sākumā uz ceļiem automašīnu bija ļoti maz.
Bija skaidrs, ka vecajai lapsai – izmanīgajam politiķim, PSRS ārlietu ministram un toreizējam Gruzijas prezidentam Eduardam Ševardnadzem – nav pa spēkam apturēt slīdēšanu bezdibenī, un viss pilnīgi loģiski beidzās ar Rožu revolūciju. Tiesa, Ševardnadze bija spējis apspēlēt tādus iepriekš ietekmīgus bruņoto grupējumu komandierus kā Tengizu Kitovani un Džabu Joseliani – pirmais atrada patvērumu Maskavā, bet otrais tika ievietots cietumā. Vismaz bija likvidēta ielu noziedzība.
Pat tikai puslīdz objektīvam vērotājam no malas jāatzīst, ka par Gruzijas negaidīto izaugsmi milzīga pateicība pienākas Saakašvili. Gruzija pirms Rožu revolūcijas un vēlākos gados bija divas dažādas valstis. Reiz lūdzu kādam tautietim, kas laiku pa laikam no Tbilisi brauca uz Azerbaidžānu, salīdzināt abas valstis. "Pavisam vienkārši – braucot no Azerbaidžānas, nokļūstat gluži vai Eiropas Savienībā." Pārmaiņu netrūka, un daudzas no tām bija sevišķi negaidītas. Kāda brauciena laikā pamanīju, ka noticis neticamais – visi autovadītāji – sākot ar mikroautobusu šoferiem un beidzot ar dārgu apvidus auto īpašniekiem – pēc iesēšanās mašīnā aizsprādzēja drošības jostu.
Saakašvili lieliem soļiem virzīja savu valsti Rietumu virzienā, turklāt tam bija milzīgs sabiedrības atbalsts. Arī tagad dalību NATO atbalsta vairāk nekā 70% valsts iedzīvotāju, tomēr situācija dažādu iemeslu dēļ nav tik labvēlīga kā pirms 11–12 gadiem. 2008. gada pavasarī ne vienam vien žurnālistam, arī šo rindu autoram, šķita, ka NATO savā Bukarestes samitā ukraiņiem un gruzīniem ieslēgs zaļo gaismu ceļā uz aliansi. Tomēr nācās vilties, jo ar ASV prezidenta Džordža Buša atbalstu bija par maz, spēcīgāki izrādījās vāciešu un franču iebildumi.
Sekas varēja redzēt jau drīz, un augustā Krievijas armija iebruka Gruzijā. Ilgstoši apšaudot gruzīnu ciemus, Kremlis panāca, ka Saakašvili lika atklāt uguni pa Chinvali. Tas agresora propagandistiem deva iespējas paziņot, ka gruzīni apšaudot mierīgos iedzīvotājus. Tiesa, trīs dienas pirms tam Krievijas NTV sižetos bija iespējams vērot, ka pilsētas iedzīvotāji plānveidīgi tiek no turienes izvesti uz kaimiņos esošo Ziemeļosetiju (Krievijas Federācijas sastāvdaļa).
Spēku nevienlīdzību labi redzēju Gori, aptuveni 70 kilometrus no galvaspilsētas. Nokļuvām nesena Krievijas aviācijas gaisa uzbrukuma vietā kādu stundu pēc tā norises. Starp dažām piecstāvu mājām ātri pārvietojās gruzīnu karavīru vienības. Nebija skaidrības, vai tām bija atbilstošs priekšstats par darāmo. Vairākos stāvos no logiem ārā šaudījās uguns mēles un vēlās biezi, melni dūmi. Atmiņā iespiedušās dažas ainas – kāds nobažījies karavīrs pie rokas ved pārbijušos vecu sievieti, jauns vīrietis noliecies pār savu nogalināto brāli, atvērtā pikapā sakrauti līķi...
Drīz kļuva skaidrs, ka Eiropa ar to ir samierinājusies. Krievija, kas Eiropas Savienībai bija devusi solījumu atgriezties izejas pozīcijās, kādas bija pirms Piecu dienu kara, to gluži vienkārši nekad nebija grasījusies pildīt. Tas nevienu mirkli nav bijis Vladimira Putina plānos. Turklāt pat par īstiem demokrātiem uzlūkoti Krievijas pilsoņi Gruziju nekad nav uzskatījuši par patiesi neatkarīgu valsti. Padomju gados tā taču bija vissavienības dziednīca ar augļiem, hinkali, vīnu un kino – "Mimino".
Saprotams, tas atstāja iespaidu arī uz gruzīniem. Viņi zināmā mērā pieņēma impērijas spēles noteikumus, kas gruzīnus padarīja par izklaidējošu nāciju. Tā klāja galdus, lēja vīnu, dziedāja, dejoja un teica bezgalīgus tostus! Nedaudz vienkāršojot – tieši tas galvenokārt arī interesē Krievijas impērijas atjaunotājus tagad. Ne velti tuvākā krievu armijas bāze atrodas nieka četrdesmit kilometru attālumā no Gruzijas galvaspilsētas. Vai attiecībām ar Maskavu un krievu militārajām ambīcijām būs izšķiroša nozīme Gruzijas ceļā uz NATO, grūti teikt. Vismaz alianses vadītājs Jenss Stoltenbergs apgalvo, ka Maskavai šajā jautājumā netikšot prasīts, tas ir pateikts skaidri. Taču šobrīd ir iestājies dīvains klusums – pašas Gruzijas balsi nedzird, lai gan būtu jārīkojas tieši pretēji, pēc iespējas biežāk un skaļāk atgādinot par nodarītajām pārestībām un vēlēšanos pievienoties Rietumu struktūrām. Gruzīnu vietā to neviens cits nevar izdarīt un arī nedarīs.