Atis Klimovičs: Pieci pagājušie gadi pēc agresijas Krimā liek pievērsties nopietnām domām
Foto: Reuters/Scanpix

Pagājuši jau gandrīz pilni pieci gadi kopš asiņainās protestētāju apšaušanas Kijevas centrā, par ko, Kremļa kuratoru samācīts, bija izšķīries tolaik Ukrainas prezidenta amatā esošais Viktors Janukovičs. Tam sekoja cirka izrāde ar vāji maskētu zaļo cilvēciņu darbošanos Krimā un "brīvas" gribas izteikšanu referendumā par pussalas iekļaušanos Krievijas Federācijas sastāvā.

Tad aizvien vairāk Krievijas karogu parādījās mītiņos Donbasa pilsētās, bieži tika lietots īsti nesaprotamais Novorossijas jeb Jaunkrievijas nosaukums, kas tika attiecināts uz visai plašu Ukrainas teritoriju – pamatā valsts austrumu daļā. No plašās Jaunkrievijas nekas liels neiznāca, tā faktiski aprobežojās ar daļu no diviem –Doņeckas un Luhanskas – apgabaliem. Šādu iznākumu, visdrīzāk, var skaidrot ar negaidīti intensīvajām un nopietnajām kaujām. Pieminēsim kaut tikai vienu – ilgstošo cīņu par Doņeckas lidostu, kas ilga veselas 242 dienas.

Paši ukraiņi ir pārliecināti, ka galvenais iemesls Krievijas turpmākas agresijas atturēšanai esot tieši spēcīgā militārā aizstāvēšanās. Tā nesusi lielu skaitu upuru, kritušo karavīru skaits vien sen pārsniedzis trīs tūkstošus, taču vienlaikus tā devusi iespēju kaujas apstākļos apmācīt un norūdīt ukraiņu armiju. Kā norādīja Ukrainas vēstniecības Latvijā vadītāja Alisa Podoļaka, tā esot ierindota starp Eiropas desmit kaujas spējīgākajām armijām. Liela ietekme uz plašākas agresijas atturēšanu esot arī Rietumu militārajai palīdzībai un sabiedroto NATO valstu militārpersonu, tostarp latviešu karavīru, dalībai Ukrainas armijas apmācībā. A. Podoļaka atzīst, ka zināms rezultāts esot sasniegts, pateicoties sankcijām, kas noteiktas pret Krieviju. Tomēr vienlaikus nākoties atzīt, ka spiediens pret Kremli ir nepietiekams.

Laiku pa laikam ir vērts atgriezties dažus gadus nesenā pagātnē, lai mēģinātu izprast notikumu gaitu un sekojošo reakciju uz tiem. Jau 2014. gada marta sākumā, redzot Krievijas militārā spēka agresiju, Krimas tatāru līderis Refats Čubarovs dramatiskajos notikumos saskatīja līdzību ar procesiem XX gadsimta pirmajā pusē. Tolaik Rietumu demokrātijas neesot spējušas adekvāti atbildēt divām agresīvām diktatūrām, un tas novedis pie Otrā pasaules kara. Jau toreiz – 2014. gada marta sākumā – R. Čubarovs skaidri norādīja uz Krievijas īstenoto valstu robežu neceremoniālo grozīšanu ar spēka palīdzību, kas esot nepieņemama rīcība un uzskatāma par klaju izaicinājumu starptautiskajai kārtībai un mieram.

Pieredzējušais politiķis mudināja citu valstu vadītājus nopietni padomāt, vai šāda brutāla invāzija un svešas teritorijas sagrābšana nevar atkārtoties arī citur. Šis aicinājums, kā tobrīd varēja noprast, bija tēmēts Eiropas, tātad arī Latvijas, virzienā.

Tagad, piecus gadus pēc tikšanās ar R. Čubarovu preses konferencē, vērts apsvērt, cik nopietni eiropieši ir ieklausījušies šādos aicinājumos. Drīzāk nav spējuši to izdarīt, par ko apliecināts ar regulārām noteiktu valstu iebildēm pagarināt sankcijas pret Krieviju. Tomēr visspilgtāk nevērība, izvairīšanās nopietni izturēties pret pieaugošo Kremļa agresivitāti izpaužas Eiropas Savienības smagsvara Vācijas rīcībā – gan nepārtrauktajā konfrontācijā ar Vašingtonu, gan šīs valsts augstākā ranga amatpersonu dīvainajos ieteikumos Kijevai par situācijas "uzlabošanu" Donbasā (totāli piekāpjoties Maskavai), gan nepārprotamā atbalstā gāzes vada "Nord Stream 2" projekta īstenošanai. Kā bijis redzams, vācu amatpersonas faktiski nemaz nav ietekmējušas norādes uz "Nord Stream 2" kā Eiropas interesēm neatbilstošu projektu.

Pēc Ukrainas vēstniecības vadītājas domām, "Nord Stream 2" ir draudīgs sitiens Ukrainas gāzes transportēšanas sistēmai. Šī sistēma esot viens no svarīgākajiem faktoriem, kas attur Krieviju no pilna mēroga agresijas. "Mums nav garantiju, ka, tiklīdz būs pabeigts "Nord Stream 2", Krievija neuzsāks plaša mēroga agresiju. Pirmkārt, Krievijai tādā gadījumā būs alternatīvs ceļš gāzes piegādēm, bet, otrkārt, tā būs psiholoģiska Eiropas pārbaude – ja pieļāvāt pabeigt šo projektu un redzams, ka atsevišķas valstis to atbalsta, tad, pēc Krievijas domām, var darboties nesodīti arī citos gadījumos, – nekas tai netraucēs turpināt agresiju pret Ukrainu vēl plašākā mērogā," teica ukraiņu diplomāte.

Arī labi zināmais ukraiņu analītiķis Vladimirs Gorbuļins, kas parasti pārdomāti komentē notikumus un izsaka prognozes, Kremļa darbībās saskata liecības tam, ka Krievija gatavojas gan liela mēroga iebrukumam Ukrainā, gan citiem, ne mazāk draudīgiem, pārsteigumiem. Kā pirmās ar to varot saskarties citas NVS kaimiņvalstis, bet pēc tam arī Baltija, Polija, Rumānija. Pēc ukraiņu eksperta domām, nevajadzētu par zemu novērtēt Krievijas armijas kaujas spējas, turklāt tās pastāvīgi tiekot uzlabotas reālos kara apstākļos. Arī Rietumu sankcijām krievi jau esot piemērojušies, un skaidri redzamā Krievijas gatavība dzīvot lielā noslēgtībā, pēc V. Gorbuļina domām, tāpat varot liecināt par gatavošanos plaša mēroga militārai konfrontācijai.

Kā reaģēt Latvijā, kādus priekšdarbus veikt, lai pēc iespējas drošāk sagaidītu jau tuvāko – tikai dažus gadus priekšā esošo – nākotni, pāris teikumos nepateiks neviens. Atbilde meklējama, saliekot kopā daudzus prātus, vēlams, aicinot uz daudz ciešāku sadarbību nekā līdz šim igauņus un lietuviešus. Līdzīgi kā Francija un Vācija, kas pasludinājušas jaunu, ciešāku, divpusējo attiecību veidošanu.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form