Kremlis izvēlējies konfrontācijas ceļu ar civilizēto pasauli, jo nervozi uztver savu reālo nespēju konkurēt ar attīstītajām valstīm godīgā sacensībā. Ja vien Krievijas vadībā nav tikai galīgi nejēgas (visdrīzāk tā nav), saprātam būtu jāpasaka priekšā, ka autoritārais pārvaldes modelis ir izgāzies. Tas nav labs ne tikai apdraudētajiem kaimiņiem gruzīniem, ukraiņiem, latvieši, lietuviešiem un igauņiem, tas kaitē arī pašiem Krievijas Federācijas iedzīvotājiem.
Krievijas vadītāji aplaupītajos savas valsts iedzīvotājos ar milzu pūliņiem, palīdzot galvenajiem medijiem TV kanāliem, nostiprinājuši atziņu par valsts atrašanos naidīgā aplenkumā. Tas darīts acīmredzami mērķtiecīgi un pat socioloģiskās aptaujās speciāli tiek noskaidroti lielākie Krievijas ienaidnieki. Lieki teikt, ka atmiņā nav palikusi līdzīga rakstura aptauja Latvijā vai kādā citā no mūsu reģiona valstīm. Pat ja zināms, kura valsts uzskatāma par nedraudzīgāko, labāk taču papildus neuztraukt publisko telpu ar šādu skaidri provokatīvu jautājumu uzdošanu.
Tomēr Kremļa diplomātija izvēlas citas metodes. Skaitļi, ja vien tie atbilst realitātei, uzrāda 23% no Krievijas iedzīvotājiem, kas Latviju un Lietuvu nosaukuši par nedraudzīgākajām valstīm pēc ASV, Turcijas, Ukrainas un Polijas. Tātad regulāri krieviem Krievijā un arī ārpus tās tiek atgādināts par to, kur meklējami draudi. Taču šādas ar skaidru mērķi veiktas aptaujas ir tikai maza daļa no kopējās "pūļa" sagatavošanas programmas.
No Ukrainas piemēra redzams, ka smadzeņu skalošana nav bijusi īslaicīgs pasākums, tas ildzis vairākus gadus. Jau 2005.gadā, strādājot Kijevā, nevarēja nepamanīt, ka Kremļa centrālā vadlīnija Ukrainas jautājumā bija mainījusies. Par to rakstīja vadošie ukraiņu laikraksti. Krievijas politiķi un dažādi "akadēmisko" aprindu pārstāvji aizvien "zinātniskāk" sprieda par Ukrainu kā par neizdevušos valstisko veidojumu, pat izsakot šaubas par atsevišķas ukraiņu valodas un nācijas pastāvēšanu. To papildināja tradicionālā vēršanās pret XX gadsimta 30.un 40.gadu ukraiņu neatkarības cīnītāju godināšanu, apsūdzot Kijevu fašistu atbalstītāju reabilitācijā. Kremlis regulāri kritizēja Ukrainu par krieviski runājošo šīs valsts iedzīvotāju daļas diskriminēšanu.
Realitāte bija pavisam savādāka – tieši ukraiņu valoda lielā Ukrainas teritorijas daļā atradās smagākā situācijā. Ja tas tā nebūtu bijis, ja Ukrainā patiešām pastāvētu etniski vērsta diskriminācija, tad diezin vai tik liela daļa ukraiņu, kas ik dienā vairāk runā krieviski, būtu brīvprātīgi devušies aizstāvēt Ukrainu pret Krievijas algotņiem un Donbasa bandītiem.
Kā redzams tagad, Ukrainas norišu priekšvēsturi pārzina neliels skaits speciālistu un tai ir mazs sakars ar to, kā iesaistītās puses risina Donbasa konfliktu. Berlīnei un Parīzei neko nav nozīmējis acīmredzamais fakts par Kremļa mērķtiecīgi izplānoto un īstenoto karu, sākumā vien ar propagandas, tad arī militāriem līdzekļiem. Tā ir absolūta ļaušanās spēka ietekmei, jo no publiski aktīvākā Rietumu pārstāvja konflikta risināšanā Vācijas ārlietu ministra Valtera Šteinmaijera nav dzirdēta prasība par krievu algotņu izvešanu, Ukrainas kontroles atjaunošanu pār okupēto teritoriju un robežas posmu ar Krieviju vēl pirms vēlēšanu sarīkošanas Donbasā.
Ukrainas notikumi - Krievijas propagandas uzbrukumi, atgriežoties desmit un vairāk gadus nesenā pagātnē, aicina izturēties nopietni pret hibrīdkara draudiem. Kā redzams, problēmas un apdraudējums tā vienkārši nepazūd. To jāmēģina novērst visdažādākajos veidos – arī publiski, tajā skaitā oficiālā līmenī, enerģiski aizstāvot savu viedokli un patiesību (jāatgādina Latvijas vadītāju nesaprotamā klusēšana par Rīgas mēra cinisko izrunāšanos). Attiecībās ar Krieviju un tās sabiedrotajiem šeit tas nozīmē pastāvīgu cīņu ar melīgu propagandu, kurai pretī liekama mierīga savu argumentu paušana.