Atis Klimovičs: Reiz bija laimīga ukraiņu ģimene

Kā vēlāk man stāstīja Larisa, mūsu laikos esot smagi apzināties, ka ir iespējams iet bojā. Un tomēr šo smago pieredzi viņa ir ieguvusi, un tā, lai kā arī neiegrozītos viņas dzīve turpmāk, atstājusi dziļu jo dziļu nospiedumu nākotnē. Tas pats noticis arī ar abiem bērniem, kuriem nav nācies viegli aprast ar domu, ka viņu tēvs vairs nekad nepārnāks.

Krievijas agresijai turpinoties jau sesto gadu, it kā nav vienkārši, atrodot kaut ko jaunu, par to runāt medijos. Un tomēr – tā nav taisnība. Nav tā, ka vidējais Latvijas iedzīvotājs pārāk labi zinātu un saprastu, kas noticis un arī norisinās pašlaik Ukrainā. Lai sniegtu šo izpratni, nav nepieciešami nez kādi analītiķu pētījumi, ir pilnīgi pietiekami publicēt sarunas ar ārkārtēji smagu pieredzi ieguvušajiem ukraiņiem. Tas noteikti palīdzēs labāk izprast Krievijas agresijas nodarīto postu, uzzināt daudz jauna par karadarbību tuvumā un izraisīs līdzjūtību pret cietušajiem.

Šo interviju ar Larisu Lisovsku ierakstīju Novohradas-Volinskas pilsētā Ukrainā 2018. gada februārī.

Kad jūs iepazināties ar savu vīru?

Ar savu mīļo karavīru iepazinos 2001. gada 5. februārī. Es atceros šo datumu, starp citu, to atcerējos nevis es, drīzāk mans vīrs, kad viņš mani apsveica pirmo reizi kāzu jubilejā, mēs it kā esam pieraduši svinēt Svētā Valentīna dienu 14. februārī – tas ir saprotami, bet viņš pēkšņi ierodas un apsveic mani 5. februārī. Ar ziediem – es tevi apsveicu gadadienā! Es ilgi nevarēju saprast, kas mums par gadadienu, viņš pašūpoja galvu: "Eh, tu, mēs ar tevi iepazināmies 5. februārī!" Iepazināmies pie draugiem ballītē, viņu bija ielūdzis armijas biedrs, manas māsīcas vīrs. Tajā pašā gadā, ilgi negaidot, mēs apprecējāmies – es nezinu, vai nu viņš mani tādu labu sameklēja, vai es viņu tādu lielisku, – un apprecējāmies 2001. gada 15. septembrī. Tas bija tieši pēc zināmajiem Amerikas notikumiem, kad visa pasaule bija satraukta par Dvīņu torņu sagraušanu. 11. septembrī sabruka šīs mājās, bet 15. septembrī bija mūsu kāzas, vēl mēs toreiz uztraucāmies – kas tagad notiks? Kā tas ietekmēs visu pasauli? Un tā kopš 2001. gada 15. septembra mēs dzīvojām kopā. Dzīvojām šeit, Novohradā-Volinskā, lai gan Koļam nācās dienēt arī citur, bet situācija tā izveidojās, ka es nebraucu viņam līdzi. Es apprecējos ar vecāko leitnantu. Viņš bija ķīmiķis – radio ekoloģiskā aizsardzība. Tas ir viss, kas saistīts ar radiāciju, ar ķīmiskajiem ieročiem. Viņam bija tāda izglītība. Sākumā, kad iepazināmies, viņš bija rotas komandieris ķīmiskajā bataljonā, tad bija štāba priekšnieks šajā bataljonā, tad pildīja komandiera pienākumus, tad RHD dienesta priekšnieks – radioķīmiskā drošība – Berdičevas brigādē. Tur dienēja gandrīz divus gadus un tad atgriezās par radioķīmiskā dienesta priekšnieku 30. brigādē.

Armijai visus šos gadus klājās ļoti smagi, kā viņš uz to raudzījās?

Laiki bija ļoti smagi. Tādēļ es sniedzu grāmatveža pakalpojumus arī citiem uzņēmumiem, jo naudas bija katastrofāli maz. Kā? Kaut kā reiz dzirdēju Koļas sarunu ar manu māti. Viņa prasa: "Koļa, dēliņ, ja, nedod Dievs, tev nāksies pamest armiju, kādu darbu tu spētu strādāt? Kāda specialitāte tev būtu civilajā darbā?" Viņam ir laba specialitāte, varēja mierīgi strādāt par ekologu, par... Bet viņš tā paskatījās uz viņu: "Māmiņ! Es varu dienēt vienīgi armijā." "Kādēļ, dēliņ, tikai armijā?". Viņš: "Es civilajā dzīvē neko nemāku." Kā tā? Mēs jokojām – viņš bija jau tik ļoti saaudzis ar zābakiem vai arī zābaki bija pieauguši viņam, ka bija kļuvis par simtprocentīgu kadru virsnieku.