Iespējams, ukraiņu sabiedrība ir pamodusies no sava politiskās vienaldzības miega, kāds to bija pārņēmis dažos beidzamajos gados, kad situāciju kontrolēja oranžajā revolūcijā uzvarējušie spēki. Diemžēl bijušais prezidents Viktors Juščenko un ekspremjere Jūlija Timošenko nestrādāja savas valsts un ukraiņu nācijas interesēs. Tas ir atzinums, ko iespējams sadzirdēt no lielākās daļas vietējo ekspertu un žurnālistu. Viņu apgalvojumu par to, ka minētie 2004.gada revolūcijas līderi bija "izsējuši" vējā prāvo atbalstu, apstiprināja promaskaviskā, savulaik divas reizes krimināli sodītā V.Janukoviča uzvara prezidenta vēlēšanās gada sākuma. Oranžie kaut kā pārlieku viegli zaudēja varu un līdz pat šim brīdim izskatās apjukuši. Lai gan J.Timošenko joprojām ir stipra un viņas vadītā partija BJUT (Jūljas Timošenko bloks) ir galvenais opozīcijas spēks parlamentā, tomēr viņas popularitāte samazinās. Pastāv viedoklis, ka bijusī premjere nepiedāvājot mūsdienīgas un interesantas koncepcijas. Savukārt kādreiz par ukraiņu nacionālās idejas virzītāju uzskatītais V.Juščenko tagad mierīgi būvē vasarnīcu un kopj savas bišu saimes.
Opozīcijā esošo spēku nometnē valda dziļa krīze un nav pazīmju, ka tā varētu beigties. Ja demokrātiski orientētie līderi nespēja vienoties kopīgai darbībai pat pirms prezidenta vēlēšanām, kad V.Janukoviča nokļūšana pie varas bija acīmredzama, tad neizdarīs to arī nākotnē. Ir izveidojusies vieta jaunam - tā saucamajam trešajam spēkam, kas būtu konkurents gan V.Janukoviča promaskaviskajiem reģionāļiem, gan arī J.Timošenko. Pagaidām tas vēl nav ieguvis konkrētas izpausmes kādas jaunas partijas vai kustības veidolā, tā vietā tagad redzama aizvien plašāka sabiedrības aktivizēšanās savu interešu aizstāvībai. Visdumpīgākie ir studenti, kas neapmierinātību ar izglītības rusifikāciju un augsto mācību maksu izrāda jau kopš pavasara. Galvenie studentu protesta centri ir Kijeva, Ļvova, Simferopole, Hersona un Harkova. Tagad viņiem pievienojušies uzņēmēji un fermeri. Protesti plešas plašumā. Iespējams, tas var apgāzt viedokli, ka lielākā daļa ukraiņu sabiedrības ir politiski inerta un nespējīga cīnīties par savām interesēm.
V.Janukoviča komanda nesaprot, ka vara Ukrainā nedrīkst īstenot antiukrainisku politiku. To noraidīs pat prāva daļa ievērojami pārkrievotās Kreisā krasta jeb Austrumukrainas iedzīvotāju. Spēja domāt tikai par savu kabatu, par valsts stratēģiskā īpašuma izlaupīšanu raksturo valdošās elites intereses un tās ir labi savienojamas ar režīma prokrievisko kursu. Valsts nacionālajām interesēm neatbilstošā darbība kļuva redzama jau tad, kad V.Janukovičs apmaiņā pret it kā izdevīgu gāzes piegāžu līgumu deva tiesības Krievijai turēt savu Melnās jūras kara floti Ukrainā līdz 2042.gadam. Tas bija kā papildinājums paziņojumam par Ukrainas ārpus bloku statusu. Kā atzīst daudzi starptautiski atzīti eksperti, ir ievērojami pasliktinājusies Ukrainas drošība. V.Janukovičs visai centīgi mēģina vest valsti austrumu virzienā. Der pieminēt, ka viņa garīgais aizbildnis ir Krievu pareizticīgās baznīcas galva Kirils, kas neslēpj centienus apvienot tā saucamo krievu pasauli. Dīvaini ir tas, ka šajā krievu civilizācijas zonā jāietilpst citām valstīm – arī Ukrainai. Kirils to nepārprotami cenšas vecināt – drīzumā gaidāms jau ceturtais viņa brauciens uz Ukrainu šā gada laikā. Jāteic, ka Krievu baznīcas galvam ne pārāk veicas – šovasar uz tikšanos ar viņu Kijevas centrā bija atnācis nepieklājīgi maz ļaužu.
Atšķirībā no Maskavas, kas varētu būt apmierināta ar "brāļu" tautas līderu uzvedību, Rietumos valda aizvien lielāka skepse par Ukrainas notikumiem. No vienas puses, vajadzīgi stingri vārdi, kas atvērtu acis reģionāļu vadībai, ka bez demokrātiskajām reformām netiks noslēgts Ukrainas un Eiropas Savienības asociācijas līgums un bezvīzu braukšanu uz Šengenas zonu ukraiņiem neredzēt. No otras puses, stingrībai jābūt pārdomātai, lai V.Janukoviča režīms tomēr censtos ieturēt prodemokrātisko kursu un neieslīgtu vēl ciešākos Krievijas apkampienos. Jāteic – ārkārtīgi nepateicīgs un grūts uzdevums. Der atgādināt otrā Ukrainas prezidenta Leonīda Kučmas laiku, kad viņam gadiem ilgi izdevās manevrēt starp Rietumiem un Austrumiem, tā arī neveicot vajadzīgās reformas. Toreiz valsti tas noveda līdz bīstamai stagnācijai un oranžajai revolūcijai.