Atis Lejiņš: Pārdomas par 15. maiju

Latvijā divas lielākās partijas, proti, Zemnieku Savienība un LSDSP, varēja novērst 15.maiju. Tā teica man Dr. Bruno Kalniņš, kurš ieņēma vadošu vietu demokrātiskās Latvijas politiskajā dzīvē. Trimdā viņš vadīja LSDSP un tika uzskatīts par Padomju Latvijas lielāko biedu. Sarunās ar viņu, 18 gadu garumā, mēģināju noskaidrot, kāpēc Latvijā sabruka demokrātija, kāpēc tik viegli atdeva neatkarību?

Redzot, ka Latvijā lielā mērā atkārtojas tas pats, kas 20 un 30 gados pirms apvērsuma, īpaši, nenormālā politisko partiju sadrumstalotība un īslaicīgās valdības, kas tāpat kā toreiz nāca un gāja, jāsāk šodien pat nosarkt par garo ministru ģīmetņu rindu, kas karājās katras ministrijas goda koridorā, ceļā uz ministra kabinetu. Kur tas nelaimīgais suns aprakts?

Esmu spiests atzīt, ka nelaime neslēpjas tikai Zemnieku Savienībā un Ulmanī. Pati LSDSP arī bija vainīga. Partijas kreisais spārns, atšķirībā no centra un labējā spārniem, nevēlējās veidot koalīcijas valdības ar tā dēvētām pilsoniskām partijām. Kreisas spārns aizstāvēja ideoloģijas līniju par spītu tam, ka reālā dzīve nepielūdzami rādīja, ka LSDSP nekad viena pati negūs tik daudz balsu, lai veidotu vairākuma Saeimā. Tāpēc jau LSDSP tikai divas reizes piedalījās koalīcijas veidošanā, bet ar katrām vēlēšanām zaudēja arvien vairāk vēlētāju. Bezzemnieki bija dabūjuši zemi, tie vairs par LSDSP nebalsoja. Veidojās sīkzemnieku partijas, kas arī atņēma balsis. Latvijas sabiedrība mainījās, bet LSDSP spītīgi turējās pie savām puritāniskām ideoloģiskām nostādnēm, kuras, ņemot vērā reālo situāciju, jau varētu saukt par dogmu. Galvenais šīs dogmas pārstāvis bija Fricis Menders, kurš vēlāk smagi cieta no padomju varas un pagrīdes apstākļos sadarbojās ar Bruno Kalniņu Stokholmā, sniedzot informāciju arī LSDSP mēnešrakstam "Brīvība", līdz viņu apcietināja VDK.

Tā viņš centās kaut daļēji labot savu iepriekš kļūmīgo politiku. Ja LSDSP būtu veidojusi koalīciju ar Zemnieku Savienību un būtu ļāvusies mazliet atkāpties no galēji kreisām prasībām, vai tad Ulmanis būtu varējis izdarīt valsts apvērsumu un gūt lielas sabiedrības daļas atbalstu?

Faktiski, kā man Bruno Kalniņš atzina, notika veiksmīgs dialogs starp LSDSP un ZS. Runa bija par 5% sliekšņa ieviešanu ar nolūku izskaust sīkpartijas. To arī izdevās panākt, bet par vēlu. Tanī brīdī Ulmanim šāds rezultāts vairs nebija pa prātam – viņš jau bija izdomājis citu variantu – kļūt par diktatoru. Tātad, atmest savu ASV demokrātijas skolu un pieņemt Itālijas Musolini radīto pārvaldes skolu. Par vēlu ...

Bet demokrātiskā Latvijā, ar visu tās sadrumstaloto politiku, dzīve nemaz tik slikta nebija. Daudz kas labs tika panākts, Kalniņš vienmēr man atgādināja. Tikai Ulmanis ar savu smago propagandas aparātu visu iepriekšējo noliedza. Tagad tas ir apstiprinājies jaunākos pētījumos – pārņemot valsts varu Ulmanim klēpī iekrita liels budžeta pārpalikums no demokrātiskās Latvijas. Tā ir cita aina, nekā šodien. Tas tāpēc, ka tālaika Latvijas nebija, runājot Pasaules Bankas vārdiem, "nozagta valsts".
Tā laika pilsoņi varēja iepazīties ar oligarhiem lasot tikai vēstures grāmatas par Seno Grieķiju. Bagātie arī maksāja nodokļus un visā valstī bija tikai viens miljonārs – preses karalis Benjamīns.

Šodien balstoties uz "Lietussargu" principiem LSDSP jāapvienojas ar tiem politiskiem spēkiem, kas turas pie tiem pašiem principiem un vedīs valsti nevis atpakaļ Austrumeiropas virzienā, bet konsolidēs Latviju ciešāk Rietumu sabiedrības demokrātijas un labklājības politiskā sistēmā, proti, ziemeļvalstu modelī, kurā Igaunija jau noenkurojusies.