Pēdējās šādas provokācijas notika 2020. gada 12. jūlijā un 27. septembrī.
Armēnijas Republikas bruņotie spēki 12. jūlijā, izmantojot smago artilēriju, mēģināja uzbrukt un ieņemt pozīcijas pie valsts robežas Tovuz apgabalā Azerbaidžānas Republikā. Šoreiz, izvēloties nevis frontes līniju Kalnu Karabahas okupācijas zonā un septiņus apkārtējos Azerbaidžānas apgabalus, bet valsts robežas reģionu militāriem uzbrukumiem, Armēnija mēģināja:
Provocēt Azerbaidžānu uz pretpasākumiem gar robežu un tādējādi iesaistīt Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktā trešās valstis, ar kurām Armēnija ir militārā aliansē,
Kavēt miera sarunu procesu starp abām valstīm, tādējādi piespiežot Azerbaidžānu samierināties ar militārās okupācijas rezultātiem,
Apdraudēt vai iegūt kontroli pār neatkarīgajiem Austrumu-Rietumu enerģijas (naftas un gāzes cauruļvadiem) un transporta koridoriem (ceļiem un dzelzceļiem), kas iet caur Tovuz apgabalu Azerbaidžānā.
Šie alternatīvie koridori savieno Eiropu ar milzīgajām / alternatīvajām Kaspijas jūras naftas un gāzes rezervēm un ar galvenajiem Āzijas ekonomikas centriem, kuriem ir svarīga loma Eiropas enerģētikas un transporta drošībā.
Piespiest Azerbaidžānu maksāt par savu neatkarīgo enerģētikas politiku un ārpolitiku.
Destabilizēt reģionu un kavēt tā Eiropas integrācijas procesus.
Uzreiz pēc notikumiem Tovuzā Azerbaidžānas puse Armēnijā novēroja jaunus militāros veidojumus un kara sagatavošanās darbus. Saskaņā ar atklātiem avotiem un izlūkošanas informāciju uz valsti ir nogādāts liels daudzums ieroču no Krievijas. Azerbaidžāna daudzkārt brīdināja un informēja starptautisko sabiedrību par Armēnijas sagatavošanos karam.
Beidzot, 2020. gada 27. septembrī Armēnijas bruņotie spēki, rupji pārkāpjot pamiera režīmu, ir uzsākuši vēl vienu agresiju pret Azerbaidžānu, intensīvi uzbrūkot Azerbaidžānas bruņoto spēku pozīcijām gar frontes līniju, kā arī Terteras rajona Qapanli ciematam, Aghdamas rajona Chiragli un Orta Garavend ciematiem, Fizuli rajona Alkhanli un Shukurbeyli ciematiem un Jabrayil rajona Jojuq Merjanli ciematam, izmantojot liela kalibra ieročus, minmetēju palaidējus un artilēriju.
Saskaņā ar Azerbaidžānas Republikas Aizsardzības ministrijas informāciju, ir ziņas par mirušiem un ievainotiem civiliedzīvotāju un militārpersonu vidū. Apzināti ir nodarīti plaši zaudējumi daudzām mājām un civilajai infrastruktūrai, tostarp vienai ģimenei no Naftalānas pilsētas un diviem skolas zēniem no Azerbaidžānas Tertera pilsētas. Tas ir vēl viens rupjš starptautisko tiesību pamatnormu un principu, tostarp 1949. gada Ženēvas konvencijas un to Papildprotokolu, pārkāpums.
Lai novērstu vēl vienu Armēnijas militāru agresiju un nodrošinātu civiliedzīvotāju un blīvi apdzīvotu dzīvojamo rajonu drošību, Azerbaidžānas Republikas bruņotie spēki uzsāka pretuzbrukuma pasākumus, ievērojot pašaizsardzības tiesības un pilnībā ievērojot starptautiskās humanitārās tiesības, atbrīvojot 6 Azerbaidžānas Republikas ciematus.
Kalnu Karabahu, kas ir starptautiski atzīta Azerbaidžānas teritorija, Armēnija okupēja pēc tam, kad sāka militāru kampaņu pret Azerbaidžānu 1991. gadā.
Līdz pamiera brīdim 1994. gadā, Armēnija okupēja 20 procentus Azerbaidžānas starptautiski atzīto teritoriju, tostarp Kalnu Karabahas reģionu un septiņus apkārtējos rajonus, kas bija etniski attīrīti no etniskajiem azerbaidžāņiem. Asiņainais karš prasīja 30 000 etnisko azerbaidžāņu dzīvības un vēl viens miljons cilvēku tika padzīti no viņu senču zemēm.
Armēnija, kurai ir pilna atbildība par kara izraisīšanu pret Azerbaidžānu, sagrābjot 1/5 no tās starptautiski atzītās teritorijas, okupētajās teritorijās ir veikusi etnisko tīrīšanu, rupji pārkāpjot saistošās rezolūcijas 822 (1993), 853 (1993), 874 (1993) ) un 884 (1993) Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūciju, kas pieprasa tūlītēju un beznosacījumu Armēnijas bruņoto spēku izvešanu no okupētajām Azerbaidžānas teritorijām, pārkāpjot Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus, kā arī citu starptautisku organizāciju lēmumus un dokumentus. Armēnijas bruņoto spēku nelegālā klātbūtne okupētajā Kalnu Karabahā un tās apkārtējos Azerbaidžānas reģionos ir nopietns drauds reģionālajam mieram un drošībai.
Azerbaidžānas puse vēlreiz atgādina, ka Armēnijas jaunās politiskās un militārās vadības jaunākā provokatīvā uzvedība, piemēram, Azerbaidžānas civiliedzīvotāju apšaudīšana frontē, nelegālu vēlēšanu rīkošana Kalnu Karabahā (2020. gada 31. marts), kas tika starptautiski nosodītas, it īpaši ES, kura denonsēja balsošanu un "neatzīstot konstitucionālo un tiesisko regulējumu", militāru mācību rīkošana okupētajās teritorijās, jaunās agresīvās retorikas izmantošana, piemēram, "Kalnu Karabahas kā Armēnijas daļas" pasludināšanu (premjerministrs Nikols Pashinjans), novērtējot "jauno karu kā iespēju iegūt jaunas teritorijas" (Aizsardzības ministrs Davids Tanojans), etnisko armēņu no Sīrijas, Libānas un citām pasaules daļām nelikumīgā izmitināšana, pārkāpjot attiecīgās Ženēvas konvencijas, ir stingri iedragājušas miera procesu starp abām valstīm un padarīja miera sarunas bezjēdzīgas. Pilna atbildība par pašreizējo situāciju gulstas uz Armēnijas politiski militāro vadību.
Azerbaidžānas puse augsti novērtē Latvijas Ārlietu ministrijas oficiālo paziņojumu 2020. gada 17. jūlijā, atbalstot Azerbaidžānas teritoriālo integritāti un suverenitāti saistībā ar nesenajām Armēnijas provokācijām, un aicina visu Latvijas un pasaules sabiedrību nosodīt agresoru un pieprasīt armēņu karaspēka izvešanu no okupētajām Azerbaidžānas teritorijām, ļaujot bēgļiem un valsts iekšienē pārvietotajām personām atgriezties dzimtenē.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, mēs secinām, ka:
Starptautiskā sabiedrība daudzus gadus pilnībā nepievērsa uzmanību Armēnijas militārajai okupācijas politikai un etniskajai tīrīšanai pret Azerbaidžānu. "Vienlīdzīga attieksme" ar agresoru un agresijas upuri ir mudinājusi Armēniju nesodāmības gaisotnē ķerties pie jaunām militārām provokācijām.
Starptautiskās sabiedrības līdzsvarotā nostāja Kalnu Karabahas konfliktā, kas tika demonstrēta daudzus gadus, nav izrādījusies efektīva.
Azerbaidžāna ir ierosinājusi armēņiem dzīvot pašpārvaldē, taču viņi atteicās un turpināja mūsu zemju okupāciju un aneksiju.
Mēs esam veikuši 26 gadus ilgas sarunas, taču miera process nedeva nekādus rezultātus, un Armēnijas līderis N. Pašinjans ir pametis miera sarunas, sakot, ka "Karabahs ir Armēnija".
Azerbaidžānas veiktie pretuzbrukuma pasākumi tiek veikti tās pašas starptautiski atzītās teritorijās, un Azerbaidžānai Armēnijas teritorijā nav militāru mērķu.
Azerbaidžāna paļaujas tikai uz savu armiju. Nav algotņu un ārējas palīdzības, kā ziņo dažas maldu ziņu aģentūras.
Katrai valstij vajadzētu iedomāties sevi Azerbaidzānas vietā un padomāt, kā viņi rīkotos mūsu situācijā.
Miera panākšanai ir tikai viens veids: Armēnijas bruņotajiem spēkiem ir jāaiziet no visām okupētajām Azerbaidžānas teritorijām.
Starptautiskajai sabiedrībai vairāk nekā jebkad ir jāpierāda principiāla nostāja un jāpauž solidaritāte ar Azerbaidžānu tās taisnīgajā cīņā, lai aizstāvētu savu suverenitāti un teritoriālo integritāti un aizsargātu savus iedzīvotājus.