Mums nereti šķiet, ka vienīgais, kas cilvēkam ar invaliditāti nepieciešams, ir palīdzība un rūpes. Tāpēc arī dialogu bieži uzsākam ar jautājumu: "Vai es tev varu palīdzēt?" Un, visticamāk, mēs šajos gadījumos gaidām, lai cilvēks, kuram uzdodam šo jautājumu, atbildētu pozitīvi. Nereti esmu piedzīvojusi, ka tad, ja pasaku "nē, paldies", cilvēki vienalga mēģina palīdzēt. Piemēram, reiz, dodoties uz lietišķu tikšanos, es tā vietā nokļuvu slimnīcā, jo cilvēki gribēja mani iecelt autobusā un nepainteresējās, kādā veidā tas būtu darāms. Jūs varbūt nezināt, kas notiek, ja vieglu ratiņkrēslu paceļ aiz abiem lielajiem riteņiem.
Bet to tagad zina šie cilvēki un arī mana galva, jo, kad viņi, man neko nejautājot, satvēra manus ratus aiz lielajiem riteņiem, es atkritu uz aizmuguri un pārsitu galvu. Ja viņi būtu man pajautājuši, kā palīdzēt, es būtu izstāstījusi un viss būtu kārtībā. Man arī ir draudzene, kurai es nekad nemestos palīdzēt, ja viņa izkristu no ratiņkrēsla. Mana palīdzība viņai tikai traucētu. Viņa man pajautās, ja viņai to vajadzēs.
Šai pašai draudzenei ir bijusi pieredze ar darba intervijām, uz kurām viņu uzaicina, jo viņas CV un zināšanas ir iespaidīgas, bet, kad uzzina, ka viņa ir ratiņkrēslā, pozīciju atsaka, nemaz ar viņu neparunājot, jo šķiet, ka tās būs pārāk dārgas rūpes par viņu darba vidē. Bet nereti mēs vēlamies cilvēku ar invaliditāti pāraprūpēt un mums liekas, ka mēs zinām labāk nekā viņš vai viņa, kas viņam/-ai ir nepieciešams. Bet tā nav – labākais savas dzīves un vajadzību eksperts ir tieši pats cilvēks ar invaliditāti. Tāpēc arī darba vidē būtu nepieciešams nevis domāt un baidīties, ka pieejamība būs sarežģīta un dārga, bet pajautāt pašiem cilvēkiem ar invaliditāti, jo varbūt nekas pārāk daudz nav nepieciešams. Ja jūs nepazīstat nevienu cilvēku ar invaliditāti, kas varētu sniegt padomu, tad noteikti invalīdu un viņu draugu apvienība "Apeirons" būs priecīga jums izskaidrot jūs interesējošos jautājumus. Viņiem pat ir pieredze, iepazīstinot potenciālos darba ņēmējus un darba devējus, kur vienā vai otrā pusē ir invaliditāte. Tā ir. Viss sākas ar sarunu.
"Kāds tu esi malacis! Kā es tevi apbrīnoju! Tas ir tik aizkustinoši!" Tā manu prezentāciju par komunikācijas teorijām, kad vēl studēju doktorantūrā, novērtēja viena studente no Somijas. Patiesībā viņa uz to reaģēja vēl izteiksmīgāk. Kad es uzstājos ar savu prezentāciju, redzēju, kā viņa raud. Man tiešām kļuva viņas žēl. Gandrīz gribējās jau piedāvāt salvetīti. Bet es taču nerunāju neko aizkustinošu, manas prezentācijas laikā arī neviens nenomira. Un es jau zināju, ko viņa man teiks pēc prezentācijas. Un tā arī bija.
Viņa teica: iedvesmojoši! Parasti uzskatām, ka cilvēki ar invaliditāti ir nabadziņi vai iedvesmotāji. Bet vai esam aizdomājušies, ka cilvēki ar invaliditāti var būt arī vienkārši ierindas darbinieki? Ratiņkrēsls ne vienmēr ir indikators intelektuālajai kapacitātei, vēlmei lūgt naudu vai iedvesmot.
Kas ar tevi ir noticis? Kur tu dzīvo? Kā tu ar visu tiec galā? Šos jautājumus es saņemu uz ielas diezgan regulāri. Patiesībā ne tikai uz ielas. Arī taksometrā un darba intervijās. Man gan ir bijusi tikai viena darba intervija, bet es daudz par tām esmu dzirdējusi no saviem draugiem, kuriem arī ir invaliditāte. Man ir paveicies – patiesībā nav nācies meklēt darbu. Darbs vienmēr ir atradis mani. Bet tā tas nav visiem. Taču, arī darbojoties ikdienā un vienkārši izbraucot laukā, nākas saskarties ar šiem jautājumiem. Piemēram, uz jautājumu "Kas ar tevi notika?" es parasti atbildu: "Paldies! Šodien ar mani viss ir kārtībā!" Savukārt kādu dienu, vienkārši pastaigājoties ar Elfu brīvdienā, no rīta, pēc garas darba nedēļas, saņēmu kārtējo jautājumu par to, kur dzīvoju. Laikam biju tiešām nogurusi un, iespējams, atbildēju diezgan nelaipni. Nu, vismaz jautājuma uzdevējai tā šķita. Viņa man teica: "Es gan domāju, ka visi cilvēki ar invaliditāti ir jauki." Visi nav jauki, un es to varu atļauties teikt. Ir dažādi cilvēki ar invaliditāti. Ir tādi, kurus es nevaru izturēt. Un tas arī nav cilvēku ar invaliditāti pienākums: būt jaukiem un sagādāt ikvienam apmierinājumu par laba darba veikšanu, pat ja tas nav nepieciešams vai dažreiz var pat kaitēt. Bet, runājot par iekļaušanu, mēs kaut kā pārāk bieži runājam par to, ka cilvēki ar invaliditāti ir jāiekļauj sabiedrībā, jāiekļauj darba kolektīvā.
Bet mēs reti runājam par pašu cilvēku ar invaliditāti atbildību iekļauties. Iekļaušanās ir dialogs, ne monologs.
"Vai viņa varētu pagriezt galvu pa labi? Vai viņa varētu pieliekt galvu uz kreiso pusi? Vai viņa varētu bildē nesmaidīt?" Tie bija jautājumi, kurus uzdeva manai mammai pasu nodaļā, kad mani fotografēja pasei. Biju viņu paņēmusi līdzi, lai pēc tam kopā iedzertu kafiju, jo mums ir labas attiecības, laikam tieši tāpēc, ka nedzīvojam kopā. Manai mammai arī ir laba humora izjūta, un viņa uz šiem jautājumiem atbildēja: "Es nezinu, es viņu nekontrolēju." Lai pievērstu uzmanību tam, ka cilvēks pasu nodaļā var runāt tieši ar mani.
"Paldies, nevajag. Ja jums ir nepieciešams, es varu jums palīdzēt." Tā nereti atbildu tad, kad man kārtējo reizi uz ielas tiek piedāvāta naudiņa. Es nezinu, vai jums kādreiz uz ielas sveši cilvēki ir piedāvājuši naudiņu, bet man gan. Bieži. Kā es smejos, par to runājot, parasti piedāvā maz. Līdz eiro. Tad es esmu sociāli atbildīga un paskaidroju – paldies, bet man tas nav nepieciešams, es nopelnu un viss ir kārtībā. Vienreiz gan es biju mazāk sociāli atbildīga. Tas bija pirms daudziem gadiem, kad devos pie friziera Āgenskalnā. Pa ceļam netālu no manis apstājās ļoti sīka mašīna, izlēca satraukts šoferis un ielika man klēpī 20 latus. Es pat nepaspēju paldies pateikt. Nu tos 20 latus es izmantoju frizierim, un kopš tā laika man ir izveidojies standarts, ka uz ielas es ņemu 20 un vairāk, bet nekādā gadījumā ne mazāk. Protams, es par to pasmaidu, bet ir cilvēki ar invaliditāti, kuri novērtētu šāda veida palīdzību. Tomēr problēmas sākas tad, kad mēs visus cilvēkus, kuri kaut kādā veidā atšķiras no mums, vienādojam.
Citreiz atkal notika tā. Es gāju uz sociālo dienestu parakstīt dokumentus saistībā ar savu invaliditāti. Es tur reti eju. Parakstīju dokumentus, un sociālā darbiniece jautāja, vai es zinot par dienas centru, "mums te netālu", lai es aizejot. Es viņai teicu, ka man ir jāsteidzas uz darbu un ka vēl lasu lekcijas studentiem, ka man diemžēl nebūs laika vēl iet uz dienas centru, bet paldies par piedāvājumu. Pirms manas atbildes viņa droši vien domāja, ka būs mani iepriecinājusi. Tomēr, es domāju, būtu vērtīgi, ja viņa par dienas centru paziņotu tiem cilvēkiem ar invaliditāti, kuri paši nekad neiet parakstīt dokumentus.
Ceru, ka viņa to izdarīs. Es domāju, ka arī viņai lūza kādi stereotipi un viņa tagad uzlūkos cilvēkus ar invaliditāti citādi. Visi cilvēki ar invaliditāti nav vienādi, un ne vienmēr fiziska invaliditāte nozīmē arī intelektuālus traucējumus. Ja arī ir intelektuāli traucējumi, cilvēks ir pelnījis cieņu. Pats svarīgākais ir, jau satiekot cilvēku, domāt un pieņemt viņa spēju, nevis nespēju. Arī mūsu attieksme ir mūsu izvēle. Viss sākas ar attieksmi, tādēļ arī stāstīju šos dažādos stereotipiskos atgadījumus, kuri jebkurā mirklī var atkārtoties arī mūsu darba vidē un droši vien ir viens no galvenajiem skaidrojumiem tam, kādēļ darba vidē redzam tik maz cilvēku ar invaliditāti. Ja būs attieksme, ka cilvēki ar invaliditāti ir spējīgi un gaidīti, būs arī fiziskā pieejamība, tā rāda mana pieredze.
Es esmu aizgājusi no ideāli fiziski piemērotām vietām, jo tajās nebija atvērta attieksme. Kā pozitīvs piemērs ir minama RSU, tur manam paziņam Raimondam, kad viņš stājās studēt vēl pirms manis, tika apsolīts – ja viņš nokārtos iestājeksāmenus, tad būs rampas un viss pārējais, lai viņš brīvi var pārvietoties. Tā arī notika. Vēl ir Lūznavas muiža, kur strādā mana draudzene ratiņkrēslā. Es ticu, ka ir vēl vairāk vietu, par kurām mēs nezinām, ka tur ir nodarbināti cilvēki ar invaliditāti. Vietas, kur ir spējuši saskatīt cilvēku ar invaliditāti spējas, ne nespējas.
Būsim atvērti, tādā veidā nepazaudējot kompetentus cilvēkus, kuri mūsu uzņēmumiem varētu potenciāli sniegt lielu pienesumu. Invaliditāte ne vienmēr padara cilvēku nespējīgu strādāt, nespējīgu sniegt pienesumu. Lai gan "pēc papīriem" mana invaliditāte nosaka 80% līdz 100% darba spēju zudumu, es domāju, ka tie, kuri pazīst mani un dažus manus draugus, kuri strādā ļoti daudz un kuriem ir, ko dot, nekad mūs tā nenovērtētu.
Arī biedrības "Agape Latvija", kur pašlaik strādāju, toreizējais vadītājs, kad tikko sāku tur strādāt, redzēja manas spējas un teica: "Tu vari nākt strādāt ar mums. Bet zini, ka es nekad pret tevi neizturēšos īpaši (kā pret nespējīgu)!" Un viņš to nekad nav darījis. Tas ir bijis visiedrošinošākais piedzīvojums manā darba pieredzē. Mani kolēģi man ir snieguši visu nepieciešamo atbalstu, bet nekad nav pret mani izturējušies kā pret nespējīgu. Viņi vienmēr ir iedrošinājuši darīt un runāt. Man tas ir palīdzējis radīt un arī vadīt kustību cilvēku ar invaliditāti iekļaušanai kristīgajā kopienā un sabiedrībā "Spēju kustība" – un tādējādi arī sniedzis pienesumu sabiedrībai. Tas man ir ļāvis arī apzināties realitāti un nepieciešamību uzrakstīt šo rakstu.
Rūpes un pāraprūpe nav viens un tas pats. Cilvēks ar invaliditāti un bērns nav viens un tas pats. Dažādība un problēma nav viens un tas pats. Dot un ņemt nav viens un tas pats. Dosim iespēju dažādiem cilvēkiem dot pienesumu arī tur, kur esam mēs.
Dalīsimies ne tikai ar naudu, bet arī to, ka dodam iespēju visdažādākajiem cilvēkiem pastāstīt par sevi, parādīt, kas viņi ir un ko viņi var dot mums kā sabiedrībai. Noticēsim, ka arī viņi var un mēs varam kopā vēl labāk un vairāk!