Ar dažāda garuma intervāliem pasauli piemeklē globālas likstas. Pārsvarā, īsti globālas mēdz būt tikai infekciju slimības (ja neskaita globālo sasilšanu), jo dabas katastrofām vairāk piemīt reģionāla izplatība, lai gan arī tās mēdz šķērsot okeānus.
Tomēr vislielākos upurus, kuru skaits ir pārsniedzis pat abu lielo karu radīto upuru skaitu, ir prasījušas tieši infekciju slimību pandēmijas (epidēmija, kas izplatās visā kontinentā un tālāk) - piemēram, Spāņu gripa gada laikā no 1918. – 1919. gadam nogalināja 20 – 40 miljonus cilvēku visā pasaulē. Par spāņu gripu to sauc tādēļ, ka Spānijā tā prasīja visvairāk, apmēram 8 miljonus, upuru.

Patlaban aktuāla ir putnu gripas problēma un tās radītie pandēmijas draudi - pārsvarā tā izplatās putnu populācijā, tomēr var inficēt arī cilvēku. Nāves gadījumu skaits gan vēl ir salīdzinoši neliels, jo šis vīruss (H5N1) vēl neizplatās no cilvēka uz cilvēku. Putnu gripa ir bīstama ar to, ka tā sākas pēkšņi un izraisa ātru nāvi, jo šis vīruss būtiksi atšķiras no visiem iepriekšējiem un cilvēka imūnsistēmā pret to nav nekādu antivielu. Ar putnu gripu, kas aizsākās vistu fermās Honkongā 1997. gadā, varēja cīnīties, likvidējot vistas. Uzņēmīgas pret putnu gripu ir arī cūkas, kuras turklāt var inficēties arī ar cilvēku gripas paveidiem. Tādējādi cūkas organisms kalpo par savdabīgu „laboratoriju”, kurā, izmantojot putna un cilvēka gripas vīrusus, sintezējas jaunais gripas vīruss, kas nu var inficēt gan cilvēku, gan putnu. Putni migrē milzīgos areālos, un gripas vīruss viegli pakļaujas mutācijām - abi šie faktori ir ļoti nopietns iemesls bažām.

Kad vīruss būs modificējies tiktāl, ka spēs izplatīties no cilvēka uz cilvēku, iestāsies reāli pandēmijas draudi, jo šādas modifikācijas vīruss izplatīsies nevis vienas sugas ietvaros, bet jau vismaz trīs sugu ietvaros. Putni to iznēsā pa visu pasauli, savukārt, cilvēki - daudz koncentrētākā veidā blīvi apdzīvotos reģionos. (Gripas vīruss izplatās galvenokārt pa gaisu, inficētam cilvēkam nošķaudoties, vīruss izplatās sešu metru diametrā.) Taču no pandēmijas var vieglāk pasargāties nekā no cunami, jo tā ir savlaicīgāk prognozējama. Tas nozīmē, ka ir nepieciešami profilaktiski pasākumi, lai ierobežotu šī „supervīrusa” spēku un izplatības ātrumu.

Pieejamā profilakse ir pretgripas vakcīna, kā arī vecais labais remantadīns vai citi ķīmijpreparāti ar antivirālu darbību.. Lielākajā daļā pretgripas vakcīnu tiek izmantotas neinfekciozas, nogalināta vīrusa daļiņas, kas nodrošina imunitātes izveidošanos. Vakcīna katru gadu tiek izstrādāta no jauna.

Gripas vīrusa bīstamība slēpjas tajā apstāklī, ka būtiski tiek novājināta organisma aizsargspēja, kas padara to par vieglu mērķi citām infekciju saslimšanām. Dzīvībai bīstama gripa var būt pie riska grupām piederošiem cilvēkiem (bērni, veci cilvēki, cilvēki ar hroniskām slimībām). Nāvi biežāk izraisa komplikācijas nevis pati gripa.

Protams, panikai vēl nav nekāda pamata, tomēr, pateicoties tam, ka 21. gadsimtā spēja prognozēt ir daudz attīstītāka nekā 1918. gadā, mēs savlaicīgi varam objektīvi izvērtēt draudu nopietnību un atbilstoši rīkoties. Pandēmijām ir raksturīgs atkārtojumu intervāls aptuveni 30 – 40 gadi. Pēdējā pandēmija sākās 1968. gadā, kura tiek uzskatīta par vajāko 20. gadsimtā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!