Arodbiedrības draud iniciēt esošās Saeimas atlaišanu un jaunas vēlēšanas, ja valdība neatkāpsies no nodoma taupīt uz strādājošo algām. Tiesa, valdība šos draudus var arī ignorēt, jo arodbiedrībām juridiski ir mazas iespējas šos draudus realizēt. Turklāt politiskajai opozīcijai šis Saeimas atlaišanas un valdības gāšanas iemesls arī nav īpaši parocīgs, jo tieši valdības nespēja iegrožot inflāciju, ir viens no galvenajiem Kalvīša valdības kritikas objektiem. Savukārt, valdība algu pieauguma tempu ierobežošanu pozicionē kā galveno un bezmaz vai vienīgo reālo iespēju mazināt inflāciju.
Opozīcija, faktiski atbalstot valsts izdevumu taupīšanu, ierosina samazināt izdevumus nevis uz algu rēķina, bet gan apturot (atliekot uz laiku?) dažādus investīciju projektus. Ar to pirmām kārtām jāsaprot Nacionālās bibliotēkas būve. Lai arī šādi ierosinājumi daudziem var šķist daudz pieņemamāki nekā algu iesaldēšana, patiesībā tie ir diezgan kontrproduktīvi. Līdzīgi kā izlemt par labu pusaudža kabatas naudas palielināšanai tā vietā, lai iekārtotu ērtu mācīšanās vietu ar jaunu datoru un interneta pieslēgumu. Var diezgan droši prognozēt, ka algu ierobežota iesaldēšana Kalvīša valdības popularitāti, kura jau tā tiek nemitīgi sista no visām pusēm, nevairos. Pat, ja viņa mūžīgie oponenti šo soli liekulīgi apsveiks kā valstsvīra cienīgu. Kas tad lika Kalvītim iziet uz tik slidena ceļa?
Ja Tautas partijas stratēģisko kursu joprojām noteiktu ārpus parlamenta esošu polittehnologu brigāde ar Jurģi Liepnieku priekšgalā, tad es sliektos domāt, ka ierosinājums iesaldēt algas ir ar tālredzīgu mērķi. Proti, parādīt sabiedrībai, ka inflācija, par kuru mediji jau vismaz gadu burtiski kliedz kā lielāko iespējamo ekonomikas ļaunumu, patiesībā ir nieks, salīdzinot ar ekonomisko stagnāciju un sekojošu algu pieauguma apstāšanos. Šādā veidā novirzot sabiedrības uzmanības fokusu no valdības sāpju bērna – inflācijas uz tai daudz patīkamākiem ekonomiskiem indikatoriem. Runa ir par straujāko iekšzemes kopprodukta un darba samaksas izaugsmi ES.
Šādi mainot sabiedrības uzmanības prioritātes Kalvītis varētu nostāties Zālamana cienīgā soģa lomā un ļaut sabiedrībai pašai izvēlēties: ko jūs labāk vēlaties – vai algu pielikumu straujāku kā inflācija vai inflācijas tempu samazinājumu (ne apturēšanu) pie vienlaicīgas algu iesaldēšanas? Ikviens ekonomists, ja vēlētos lai to arī turpmāk dēvē par ekspertu, būtu spiests atzīt, ka strauja algu celšana vienlaikus ar inflācijas ierobežošanu ir nesavienojamas lietas, lai ko runātu politiskā opozīcija un viņus atbalstošie politologi. Šajā situācijā Kalvītis varētu augstsirdīgi atkāpties no savas "stingrās" nostājas algu ierobežošanas jautājumā un visžēlīgi atvēlēt naudiņu visiem algu palielināšanas pieprasītājiem, piebilstot, tagad gan par inflāciju vairs nerunājiet – paši vien izdarījāt izvēli.
Taču Tautas partijas stratēģija jau labu laiku kā vairs nav Liepnieka pārziņā un ir acīmredzams, ka šīs partijas vadītāji varbūt arī ir labi organizatori, lietu "bīdītāji" un "sakārtotāji", attiecīgo darbību "profesionāļi", kā paši mēdz uzsvērt, taču vāji stratēģi. Tāpēc, manuprāt, Kalvīša proponētais taupības budžets drīzāk vērtējams nevis kā vienreizējs taktisks gājiens stratēģisko mērķu sasniegšanai, bet gan kļūmīgs kāpiens uz grābekļa, kuru savulaik uz valdības takas tālredzīgi atstāja Repše pēc tam, kad pats uz tā bija uzkāpis.
Izskatās, ka Kalvītis sevi ir iedzinis stūrī no kura nav izejas. Turpinoties ekonomikas izaugsmei un saglabājoties darbaspēka vispārējam deficītam, nav šaubu, ka arī nākamgad algas privātajā sektorā augs griezdamās. Ja valsts sektorā strādājošo algas tiks iesaldētas vai daļēji iesaldētas sociālā spriedze var tiktāl nokaitēt sabiedrību, ka Kalvīša valdībai var, burtiski, sākt "svilt pakaļa". Turklāt pašreizējais uzstādījums viņam neļauj ar godu atkāpties. Es domāju nevis no amata, bet gan ieceres ierobežot algu pieaugumu, kuru premjers ierosināja nevis kā vienu no alternatīvām, bet gan kā striktu savas valdības pamatnostādni.
Sabiedrība var samērā viegli paciest dažādas reālas vai iedomātas varas blēdības, ļaunprātīgu izmantošanu, valsts līdzekļu izšķērdēšanu, augstprātību, tiesisku nihilismu un daudz ko citu, kas tieši neskar personisko labklājību, taču tā kļūst uzvilkta kā arbaleta šautra, kad kāds grib atņemt to, kas tai pēc pašas domām pienākas. Absolūtais sabiedrības vairākums, neatkarīgi vai balsojis par Kalvīti, Šleseru vai Repši, ir pārliecināts, ka algas pielikums vismaz reizi gadā tai pienākas vienkārši tāpēc, ka pienākas. Ar to Kalvītim ir jārēķinās. Ja vien viņš patiesi domā arī turpmāk vadīt valdību. Bet tas jau ir cits stāsts.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
