Bens Latkovskis: Budžeta līdzsvarošanas savdabīgais vilinājums

Tiesa, tas nav nekas jauns. Taupības princips Latvijas politiskajā teātrī vienmēr bijis labi pieprasīts. Savulaik vislabākos rezultātus vēlēšanās guva partijas, kuru līderi aicināja savilkt jostas un neslēpti biedēja tautu, ka būs vēl sliktāk. Deviņdesmito gadu liberāļi-reformatori atklāti pauda pārliecību, ka, jo sāpīgākas reformas, jo labāki gaidāmie rezultāti. Šīs pirmajā brīdī paradoksālās parādības psiholoģiskā izcelsme ir labi zināma farmakoloģijas rūpniekiem – dārgas un rūgtas zāles šķiet efektīvākas par lētām un saldām.

Kad deviņdesmito gadu vidū latviešu sabiedriski politiskā teātrīša avanscēnā parādījās Andris Šķēle, sabiedrības apziņā pēkšņi nepelnīti lielu vietu sāka ieņemt tāds, citviet tikai šauru speciālistu loku interesējošs, makroekonomiskais rādītājs kā budžeta deficīta apjoms. Var jau teikt, ka ar šauru speciālistu loku esmu drusku pārspīlējis, bet lietas būtību tas nemaina. Nekur citur priekšvēlēšanu cīņā budžeta deficīta apjoms nespēlē tik nozīmīgu lomu kā Latvijā. Vēlreiz precizēšu – nekur budžeta deficīta apjoms nespēlē tik nozīmīgu lomu, salīdzinot ar tā reālo ekonomisko nozīmi.

Lai neizklausītos tukšvārdīgs, paskaidroju – Valsts budžeta deficīts jau kopš 1995. gada nav pārsniedzis Māstrihtas līguma noteiktos kritērijus – 3% no IKP, bet Latvijā valdības parāds attiecībā pret IKP uz 2002. gada 1. janvāri attiecībā pret 2001. gada IKP bija 15,0 %, kas ir trešais mazākais Eiropā. Mazāks tas ir tikai Igaunijā un Luksemburgā. Līdz šā gada 1. oktobrim, salīdzinājumā ar gada sākumu, tas pieaudzis par 4,1% un veido 742,4 miljoni latu. Parāda pieaugums ir tuvs IKP pieaugumam, kas ļauj domāt, ka arī šogad valdības parāda attiecība pret IKP būtiski nemainīsies.

Tad rodas jautājums, kāpēc budžeta līdzsvarošanas jautājums Latvijā ir kļuvis tik nozīmīgs? Varētu jau to novelt uz Šķēles publiskā tēla veidotāju pleciem. Tā teikt, Liepnieks un Ko deviņdesmito gadu vidū, izmantojot latviešu dziļi ieaudzināto nepatiku pret parādsaistībām, bezdeficīta budžeta jēdzienu izmantoja kā savdabīgu skaitāmo mantru ar kura palīdzību nostiprināt sava maizes devēja politisko autoritāti. Protams, sakāmvārds – parāds nav brālis no vidusmēra latvieša apziņas vēl ilgi nezudīs, bet šāds skaidrojums, lai arī lielā mērā pamatots, tomēr jāuzskata par stipri vienkāršotu.

Iemesls, kāpēc Latvijā budžeta deficīta apjomam tiek pievērsta tik nepamatoti liela uzmanība, manuprāt, ir sabiedrības mazās pieredzes izraisīta vienpusīga ekonomisko procesu izpratne. Netaisos te uzdoties par kaut kādu ekonomikas guru, kuram šī daudzpusīgā izpratne piemīt, tomēr lai labāk izprastu ekonomisko procesu daudzplākšņainību ilustrēšu to ar dažiem nelieliem piemēriem.

Latvijas iedzīvotāji smagi cieta no inflācijas deviņdesmit gadu sākumā, kad pēkšņi uznākusī, līdz tam nepazītā ekonomiskā liga apēda daudzu mūža ietaupījumus. Cilvēkiem radās dziļa pārliecība, ka inflācija ir absolūts ļaunums un jo tā mazāka, jo labāk. Taču pasaule pazīst arī šīs ekonomiskās slimības spoguļatspulgu – deflāciju. Japāna ar šo nelaimi cīnās jau vairākus gadus. Patēriņa cenas krīt par procentu gadā. Centrālās bankas bāzes procentu likme ir 0 un iedzīvotāji uzkrājuši milzīgu naudas masu, kuru tie nevar ieguldīt ekonomikā, jo bankas procentus par ieguldījumiem nemaksā.

Savukārt jau esošie parādi ar katru dienu kļūst dārgāki. Cilvēki ierobežo ilglietošanas preču pirkšanu. Kāpēc pirkt šodien, ja rīt var nopirkt lētāk. Kompānijas nes milzu zaudējumus. Sašaurinās ražošana, pieaug bezdarbs, samazinās strādājošo algas un trūkst finansu resursi jaunu projektu izstrādei. Kā liecina prakse, tad cīnīties ar deflāciju ir grūtāk nekā ar inflāciju.

Arī ASV un Vācijas ekonomiku durvju priekšā šobrīd jau draudīgi mīņājās deflācijas bieds. Inflācijas līmenis ASV ir zemākais pēdējo četrdesmit gadu laikā, bet Vācijā zemākais pēckara periodā. Taču neviens par to nepriecājas.

Lai stimulētu pieprasījumu vispopulārākais paņēmiens ir samazināt Centrālās bankas bāzes procentu likmi. Pēc gadu ilgas vilcināšanās Eiropas Centrālā banka šomēnes samazināja šo likmi līdz 2,75%. Lielāko daļu Eiropas valstu šāda naudas cena pilnībā apmierina vai pat liekas par zemu, taču Vācijai ar tās niecīgo inflāciju tā joprojām ir pārlieku augsta. Situāciju vēl ļaunāku padara Eiropas stabilitātes pakta noteiktie budžeta deficīta ierobežojumi. Vienīgais veids kā iekļauties šajos rāmjos ir palielināt nodokļus un samazināt valsts izdevumus. Šodienas ekonomiskajā situācijā tas ir vistiešākais ceļš uz deflāciju ar visām no tā izrietošajām sekām. Eļļu ugunī ielej arodbiedrību uzstājīgās prasības palielināt algas un tās līdzsvarot jaunajās zemēs

Visu šo garo aprakstu es minu, lai būtu saprotamas tās problēmas ar kuru risināšanu nodarbojas to valstu valdības, kuras saskārušās ar patiesi nopietniem ekonomikas satricinājumiem. Latvijā, ar gandrīz vai ideāliem makroekonomiskajiem rādītājiem, uz šī fona dzirdamās histēriskās runas par ārkārtas taupības pasākumiem izklausās nenopietni. Esmu gandrīz pārliecināts, ka līdzīgas arodbiedrību sarunas ar valdību kādas tagad pie pašreizējās ekonomiskās situācijas notiek Vācijā, Latvijā tiktu uztvertas gluži kā valsts nodevība un, visticamāk, Krievijas specdienestu izprovocētas.

Citiem vārdiem, Latvijas šī brīža vienīgā ekonomiskā problēma ir nevis valsts parāds, budžeta vai maksājumu bilances tekošā konta deficīts, inflācijas līmenis vai kaut kas tikpat specifisks, bet gan nabadzība. Naudas nav, tā trūkst un ir vajadzīga visām nozarēm. Kārdinājumā aizņemties, lai risinātu sasāpējušās problēmas ir kritušas ne viena vien valstu valdība. Taču ne visur spējuši laikus apstāties. Taču tajā pašā laikā ir visai muļķīgi klausīties kurkstošajā vēderā un ciest badu, ja nav nekādu reālu iemeslu taupīt naudu, kuru bez negatīvām sekām varētu tērēt.

Šeit gribētu atgriezties pie jau pieminētās niecīgās patstāvīgas ekonomiskās dzīves pieredzes. Tēlaini izsakoties, Latvijas valsts vēl nav izaugusi no īsajām bikšelēm. Turpinot alegoriju, Latvijas sabiedrība ir kā vienatnē atstāts bērns, kuram ar vecāku atstāto naudu jāiztiek līdz viņš pats būs gatavs pelnīt. Kārdinājumu apkārt tik daudz – saldējums, konfektes, kino, datorspēlītes, bet vislielākais kārdinājums atrodams skapja atvilktnē – vecāku atstātā naudas lādīte. Paņemt kādu mazu žūksnīti un aidā uz atrakciju parku pa amerikāņu kalniņiem iztrakoties. Eh, kas par dzīvi. Tikai vienu reizi paņemt dažus čaukstošos papīrīšus. Lādīte taču vēl daudz paliks. Taču bērna saprātīgā zemapziņa klusi čukst – to nedrīkst. Vienreiz paņemsi, maisam gals būs vaļā un vairs neapstāsies kamēr visa nauda nebūs izšķērdēta. Tāpēc labāk paklausīt prātīgos onkuļus, kuri gan ir bezgala garlaicīgi un apnicīgi, bet laikam tomēr labāk pazīst dzīvi. Klausīt viņus un ņemt naudiņu tikai tik daudz cik viņi atļauj.

Nobeigumā jāatbild uz paša izvirzīto jautājumu – kas ir iemesls tam, ka budžeta līdzsvarošana ieņem tik nozīmīgu vietu Latvijas politiskajā procesā. Atbilde, manuprāt, ir šāda.

Latvijas sabiedrība apzinās savu politisko un ekonomisko infantilismu, tāpēc pašas ievēlētajām valdībām neuzticas un nelolo pārāk lielas ilūzijas par to spēju saprātīgi rīkoties. Šajā situācijā viņa (sabiedrība) uzskata par pareizu uzgavilēt katram, kurš skaļi apliecina – dzīvosim taupīgi un mammas atstāto naudu kārumiem netērēsim. Jautājums vienīgi vai pārlieka taupība nebremzēs sabiedrības veselīgu fizisku un morālu attīstību. Citiem vārdiem, vai taupība nepārvērtīsies skopumā.