Pagājušo sestdien iznāca ciemoties Rēzeknē un, pastaigājoties pa pilsētu, uzmanību piesaistīja samērā prāvs pulciņš jauniešu, kuri ar apskaužamu entuziasmu spodrināja bronzas burtus padomju kritušo karavīru brāļu kapu monumentam. Aina bija kaut kur tik ļoti redzēta, ka nekavējoties izraisīja dažādu asociāciju ķēdi.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Atmiņā atplaiksnīja 1988. gads, kad visās Latvijas malās tika rīkotas talkas, lai sakoptu padomju laikos aizmirstībai nolemtos Brīvības cīņu pieminekļus. Lai kas toreiz mudināja katru talcinieku atsevišķi, viņus visus vienoja kopējā doma par Latvijas atbrīvošanu no okupācijas varas. Tieši šajās pieminekļu sakopšanas talkās daudzi pirmo reizi apjauta vienotības spēku, kas vēlāk arī ļāva izcīnīt Latvijas neatkarību.

Kas pulcēja krievu jauniešus, kuri Rēzeknes centrā draudzīgi sakopa padomju karavīru piemiņas monumentu? Lai kā arī vienam otram gribētos domāt, ka viņi to dara par Maskavas naudu, ir skaidrs, ka motivācija ir daudz būtiskāka. Vairākiem jauniešiem mugurā bija krekliņi ar uzrakstiem – Rokas nost no krievu skolām. Būtu jau labi, ja pieminekļa sakopēji apmierinātos tikai ar šo prasību. Esmu pārliecināts, ka viņu vēlmes ir daudz plašākas. Katrā ziņā ne mazākas par to, lai nostiprinātu Latvijā divkopienu valsti ne vien de facto, bet arī de jure. Nebrīnītos arī par to, ja daudziem no viņiem pati Latvija valsts pastāvēšana ir organiski nepieņemama tāpat kā latviešu pieminekļu kopējiem 1988. gadā bija pretīga PSRS eksistence.

Raugoties uz krievu jauniešu sejām, kuri ar acīmredzamu gandarījumu veica savu monumenta sakopšanas darbu, gribot negribot nācās secināt, ka krievu kopienas idejiskā konsolidācija, par kuru vēlējuma izteiksmē ilgus gadus bija runājuši rubikieši-ždanokieši, visticamāk ir notikusi. Kā uz to reaģēt mums – latviešiem un Latvijas valdībai?

Ņemot par pamatu Atmodas gadu apgriezto pieredzi, vislielākā kļūda būtu cenšanās atpirkties ar kaut kādu prasību apmierināšanu. Piekāpšanās taktika tikai vairo prasītāju apetīti. Astoņdesmito gadu beigās Gorbačovs neizprazdams baltiešu patiesos centienus piekāpās vienā jautājumā pēc otra un viss beidzās ar PSRS sabrukumu. Arī tagad tikai naivais varētu iedomāties, ka piekāpjoties skolu reformas jautājumā, krievu prasības ar to arī izbeigtos.

Taču gan krievu politiķiem, gan skolu aizstāvju štābistiem, gan arī ierindas cilvēkiem, sevišķi jauniešiem, ir acīmredzami iepaticies rīkot dažādas demonstrācijas un citas protesta akcijas. Viņi atklāti draud, ka turpinās uzturēt un pat vēl vairāk sakaitēt spriedzi sabiedrībā. Abas puses runā par iespējamām masu nekārtībām kā par gandrīz vai neizbēgamu faktu – jautājums vienīgi, kad tās notiks. Lai šāda notikumu attīstība paliktu vien dažu nervozāko scenāristu galvās, jārīkojas enerģiski. Ko es ar to domāju?

Acīmredzami šobrīd iniciatīva atrodas spriedzes kurinātāju pusē. Tātad jāpārņem iniciatīva savās rokās. Citiem vārdiem, jāpāriet pretuzbrukumā. Pietiek aizstāvēties. Latvijas likumdošana, ja pie tās stingri, pat burtiski pieturas, ļauj vērst pret dažādiem musinātājiem visu valstī iespējamo represīvo spēku. Varbūt tas bija jādara jau agrāk, taču droši vien pirms iestāšanās ES varas vīri baidījās no kaut kādas notikumu saasināšanās. Visticamāk, baidās arī tagad, taču vilcināšanās šodien novedīs pie daudz grūtāk risināmām problēmām nākotnē. Iespējams, ka līdzšinējā drošības dienestu pasivitāte izskaidrojama ar bailēm no kādas asas Krievijas reakcijas? Taču jāsaprot arī kas cits. Jo skaļāk un netraucētāk Latvijā balsi pacels dažādi protesta akciju organizētāji, jo agresīvāka būs Krievijas reakcija, kad pienāks laiks šīs balsis apklusināt.

Netēlosim strausus un nebāzīsim galvas smiltīs. Plinera, Petropavlovska un viņiem līdzīgo balsis pašas no sevis neapklusīs, ja tās neapklusinās ar likuma spēku. Jāni Ādamsonu vazā pa tiesām tikai par to, ka viņš publiski nosauca tos uzvārdus, kuri figurēja viņa vadītās komisijas materiālos. Dažādi krievu aģitatori vairāk vai mazāk slēpti aicina uz publiskās nepakļaušanās kampaņām, kurina nacionālo naidu, uzstājas ar atklāti pretvalstiskām runām, bet tiersībsargājošās institūcijas tikai “fiksē” faktus.

Atceros, pirms divdesmit gadiem, tolaik vēl mācījos Latvijas Universitātē, pulksten sešos no rīta atskanēja telefona zvans. Vēl samiegojies pacēlu klausuli. Bezkaislīgs bass pavēstīja, ka zvana no Valsts Drošības komitejas un pieklājīgi pajautāja vai es nevarētu pulksten deviņos ierasties pie viņiem Engelsa ielas namā. Tur mani sagaidīja izmeklētājs Jumītis un profilakses nolūkos izvadāja pa čekas pagrabiem. “Jaunais cilvēk, neesiet muļķis,” viņš teica, “vai tiešām jūs gribat šeit nonākt? Izbeidziet savu pretvalstisko darbību”. Varbūt būtu lietderīgi arī visus štāba aktīvistus aizvest uz cietumu, lai iepazīstas ar savām nākamajām mājām, ja vien nebeigs savu musinošo, pretvalstisko darbību.

Ir jau arī otra alternatīva. Atstāt notikumus pašplūsmā un cerēt, ka viss nokārtosies pats no sevis. Mēģināt atrast kopēju valodu ar krievu aktīvistiem, uzturēt konstruktīvu dialogu etc. Vēl pirms gada es noteiktu būtu pieturējies pie šāda uzskata, taču tagad jau ir par vēlu ko saglābt. Vai nu latvieši paliek dominējošā nācija valstī un pārējās nācijas ir minoritātes, vai arī pāris gadu laikā valstī tiek ieviesta oficiālā divvalodība. Vai nu tiek dots enerģisks pretspars otrā varianta proponētājiem, vai arī sākam pakāpeniski piekāpties līdz pilnīgai valodu nominālai līdztiesībai, kas praksē nozīmē latviešu valodas atstumšanu otrajā plānā. Izvēle ir mūsu pašu ziņā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form