Padomju režīma neatņemama iezīme bija liekulība un divkosība. Jau šķita, ka nelāgā mode runāt vienu, domāt citu, bet rīkoties vēl pavisam citādāk ir pagājusi līdz ar absurdo (piecgadi – četros gados) vai neko neizsakošo (slava – PSKP) lozungu ēru. Taču pēdējo mēnešu notikumi liecina, ka nekur tālu no padomju laiku divkosības neesam tikuši un, iespējams, šis niķis ir ne tik daudz komunistiskā režīma liga, cik visas cilvēces raksturīga īpašība. Vienīgi totalitārās sabiedrībās tā izpaužas spilgtāk un groteskāk.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Palūkosimies uz pēdējo mēnešu politisko frazeoloģiju nevis pieņemot tās jēdzienisko nosacītību, bet gan tieši pēc būtības. Un ieraudzīsim pavisam nepievilcīgu ainu, kura daudz neatšķiras no padomju laikos ierastās, kad tribīnē stāvošais runā tīras blēņas, zālē sēdošie elpojošie manekeni klausās, pēc komandas aplaudē un visi izliekas, ka dzirdētajam tic un to uztver nopietni.

Mēģinot atainot mūsdienu Latvijas politiskās leksikas attīstības tendences, mazāk pieskarsimies opozīcijas izmantotajai frazeoloģijai, jo tā jau pēc definīcijas sevī ietver zināmu demagoģijas devu, bet gan paanalizēsim valdošo politiķu izteikumus, kuri, ja lietas saucam īstajos vārdos, bieži vien nav nekas cits kā tukša muldēšana.

Kā lai citādi sauc valdības vadītāja Aigara Kalvīša pēcreferenduma frāzes – " man liels prieks par tautas lielo aktivitāti, īstenojot Satversmē noteiktos tautas varas principus un augsto pilsonisko atbildību, piedaloties demokrātiskajā procesā". Ar ko šīs rituālās frāzes atšķiras no komunistisko vadoņu publiskajiem apliecinājumiem marksisma ļeņinisma ideāliem? Vai tiešām Kalvītis no tiesas domā, ka kāds daudzmaz politiku saprotošs cilvēks noticēs, ka viņš patiesi runā no sirds. Ka būtu vēl "priecīgāks", ja referendumā būtu nobalsojuši vēl vairāk cilvēku un nedo'dies' būtu savākts kvorums, lai referendumu atzītu par notikušu. Tikai un vienīgi iekārtas (režīma) determinētie nosacījumi liek viņam izteikt šīs rituālās frāzes.

Lai arī man Kalvīša demonstratīvi liekulīgie izteikumi dziļi derdzās, es viņu labi saprotu. Vilku barā atrodoties, kā vilkam jākauc. Varu iedomāties kādu brēku saceltu "demokrātiskās vērtības" aizstāvošā prese, ja Kalvītis atklāti pateiktu, ko patiesībā domā. Proti, "man liels prieks, ka uz referendumu, kurš lielā mērā bija orientēts uz neuzticības izteikšanu manai valdībai, atnāca tik mazs pilsoņu skaits, ka kvorumu neizdevās savākt. Paldies tiem, kuri neuzķērās uz opozīcijas izmestā propagandas āķa un uz balsošanas iecirkņiem neaizgāja". Tiem, kuri varētu iebilst – kā varu zināt, ko patiesībā kāds cits domā, atbildu – par Kalvīša domām daiļrunīgi liecina viņa rīcība, referendumu ignorējot.

Kalvītis politikā jau ir daudzus gadus un ir labi apguvis "demokrātijas" valodas pamatprincipus. Šī valoda viņam, protams, nav dzimtā, taču savā CV viņš droši varētu teikt – pārvaldu brīvi. Jaunais Valsts prezidents Valdis Zatlers politiskajā ķēķī ir tikai dažus mēnešus. LNT veidotajā raidījumā "Cilvēks – Zatlers" tika teikts, ka viņš ļoti ātri un labi apgūst svešvalodas. Klausoties pēdējā laika prezidenta izteikumus, nevar nepamanīt, cik šis apgalvojums ir patiess. Pirmajās nedēļās viņš aiz ieraduma runāja savā dzimtajā latviešu valodā un par to tika nežēlīgi sists. Gluži tāpat kā, ja padomju laikā kāds uzdrošinātos CK Plēnumā uzstāties nevis "dižā Ļeņina", bet gan savā dzimtajā valodā. Daudz runā, ka jaunais prezidents ir neticami strauji audzis. Ja runājam par jaunās svešvalodas apguvi, tad jāpiekrīt. Tagad viņa atbildes uz žurnālistu jautājumiem skan kā iepriekš diskā ierunātas frāzes, kur atliek tikai uz pults nospiest – "track #4", vai "track #7". Atkarībā no uzdotā jautājuma. Bieži vien atbildes ir visai attālas no uzdotā jautājuma būtības.

Tagad, kad prezidents sācis runāt tajā valodā, kādā politiķim pieklājas runāt, viņa pelšana pamazām pierimst. Demokrātijas šķīstuma turētājiem nu viņš jāpieņem kā savējais. Jāpiebilst, ka šajās Zatlera metamorfozēs neko nosodāmu nesaskatu, jo "svešā klosterī ar savu dziesmu grāmatu nenāk". Arī šobrīd apjūsmotā Vaira Vīķe Freiberga tikai otrās prezidentūras laikā un it sevišķi pēdējos gados sāka atļauties runāt brīvāk un izteikt savas domas neietīstot tās šķīstā politiskās frazeoloģijas šķidrautā. Daudz runā, ka politiķi melo acīs skatīdamies un ausis nekustinot. Diemžēl jāsecina, ka tas pieder pie politiskās "kultūras". Atklātība šajā vidē netiek augsti vērtēta un jāatzīst, ka arī sabiedrībā tā netiek atalgota. Atcerēsimies Jurkānu, kurš gan bija teicami apguvis angļu valodu, bet tā arī neiemācījās runāt to, kas vajadzīgs. Arī Šleseram ir grūtības izteikties politiskajā Ezopa valodā. Lai cik tas skumji nebūtu, jāatzīst, ka panākumus gūst tie, kuri prot savas domas paturēt pie sevis un runāt tikai to, ko vēlas dzirdēt apkārtējie. Bet tā tas notiek ne tikai politikā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form